Jāizmanto plašās "postkovid" ekonomikas iespējas un jābūt drosmīgākiem

Par spīti pieaugošam inficēšanās līmenim, no pirmdienas, 19. jūlija, Anglijā tiek būtiski mīkstināti kovida ierobežojumi. Tas liecina par acīmredzamu virzību uz atgriešanos pie normālas dzīves, un nav šaubu, ka pa šo ceļu drīz sāks iet visas valstis, ieskaitot Latviju.
20.07.2021. Bens Latkovskis
 
©F64

Tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, cik ilgi vēl izdosies uzturēt sabiedrībā spriedzi un trauksmes sajūtu, pasaule pamazām pāriet no “kovidekonomikas” perioda uz “postkovid” ekonomikas ēru. Šīs “postkovid” ekonomikas galvenais stūrakmens Eiropā ir 2,364 triljoni eiro ES atjaunotnei. Latvijai no šīs milzu summas atvēlēti 1,82 miljardi, un tie jāizlieto ar maksimālu atdevi.

Kādas ir “postkovid” ekonomikas galvenās iezīmes? Vispirms jāatzīmē, ka ievērojami mazinās tradicionālā biznesa loma sabiedrībā. To jau varēja vērot aizvadītajā desmitgadē, kad strauji uzplauka tā dēvētā projektekonomika. Proti, ekonomikas nozares, kuras realizē dažādus politiski ievirzītus projektus. To uzskatāmākie piemēri ir tā dēvētie pētījumi, kuros salātu receptes tiek “meistarīgi” iekombinētas vienā sacerējumā ar cīņu pret kovidu; primitīvu plakātu ražošana ar aicinājumiem vakcinēties vai tikpat bezjēdzīgi oglekļa dioksīda mērītāju iepirkumi. Taču tā ir tikai niecīga daļa no milzīgā 2,4 triljonu pīrāga, un tā “apēšanā” pieticībai nav vietas.

Lai arī pandēmija esot radījusi milzīgus zaudējumus pasaules ekonomikai (pēc dažādām aplēsēm, līdz pat 10 triljoniem ASV dolāru), reālajā dzīvē “naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk”. Šī nauda tiek radīta no zila gaisa tik, cik attiecīgajā brīdī vajag. Frāzei “no zila gaisa” nevajadzētu radīt iespaidu, ka tas būtu kaut kas jauns vai, vēl trakāk, slikts. Nauda no zila gaisa tiek radīta jau sen, un jautājums vienīgi - ar kādu mērķi?

21. gadsimta realitāte ir tāda, ka 2008. gada 15. septembrī notika ASV Federālo rezervju sistēmas (FRS) sēde, kurā tika pieņemts lēmums glābt pasaules finanšu sistēmu, ievērojami palielinot likviditāti. Pretējā gadījumā sistēma sabruktu. Turpmākajos divos gados tika jaunradīta naudas masa (1,8 triljoni dolāru), kura veidoja 25% no dolāru uzkrājumiem visās pasaules centrālajās bankās kopā. Šī jaunā finanšu politika, kuru vēlāk pārņēma arī Eiropas Centrālā banka, tika nodēvēta par “kvantitatīvo mīkstināšanu” (quantitative easing). Atbilstoši agrāko laiku dogmām šādai politikai vajadzētu izraisīt strauju inflāciju, taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Inflācija saglabājās zem tā dēvētās mērķa robežas - 2% gadā. Daļēji to varēja izskaidrot ar strauji augošo ekonomiku gan ASV, gan ES, gan pasaulē kopumā.

2020. gadā, sākoties pandēmijai un ieviešot mājsēdes, situācija veidojās cita. Pasaules ekonomika strauji slīdēja lejup, taču tas nemainīja ASV un ES centrālo banku iepriekšējā desmitgadē iesākto bilanču palielinājuma politiku. Tiek uzskatīts, ka segumu naudas emisijai radīs straujais ekonomikas pieaugums tuvākajos gados un nosacītajā strīdā, kas ir primārs - vista vai ola (ekonomika vai nauda) - šobrīd pārliecinoši uzvar uzskats, ka nauda.

Latvijā šīm konceptam joprojām ir maz atbalstītāju. Vairums turas pie aizvēsturiskā un pilnīgi nepamatotā - “nauda kokos neaug” un “aizņemtā nauda būs jāatdod mūsu bērniem”. Šo ikdienas dzīvē pašsaprotamo, bet makroekonomikā kaitīgo (lai neteiktu muļķīgo) lozungu dēļ no ES Atveseļošanas fonda saņemsim nevis 2 miljardus, bet tikai 1,8 miljardus. Var jau teikt, ka uz šīs milzīgās summas fona starpība nav liela, bet tie tomēr ir 200 miljoni nesaņemtas naudas. Atgādinu, ka 2019. gadā, lai Saeima izpildītu mediķiem likumā pašu iebalsoto, pietrūka nieka 60 miljonu eiro. Šogad Reira Finanšu ministrija ar vieglu roku atteicās no 200 miljoniem eiro, jo ministrijas politiskā vadība nekādi nespēj tikt vaļā no saviem pagājušā gadsimta priekšstatiem par optimālo finanšu politiku.

Ko ar to gribu teikt? Turēties pie konservatīvisma finansēs un ekonomikā šobrīd nav prāta darbs. Pat ja šī finanšu “vieglprātība” beigu beigās izrādīsies ekonomikai kaitīga (kas ir mazticami, bet nav izslēgts), tad Latvijas īpašā piesardzība tāpat nekādu labumu nedos, jo esam tikai neliela sastāvdaļa daudz lielākā ES kopīgā ekonomiskā mehānismā. Tāpēc esošajā situācijā, kad “naudas ir vairāk nekā jebkad”, strauji jārealizē projekti, kuri savulaik netika realizēti skopuma (mūžīgās taupības politikas) dēļ.

Piemēram, jāīsteno ideja par bāzes pensijas ieviešanu, tādējādi novēršot 1996. gada pensiju sistēmas reformā iestrādāto nepārvaramās nabadzības netaisnību. Ja šis jau sākotnēji sistēmā iestrādātais defekts netiks novērsts, tad supermazo pensiju (ar kurām nevar izdzīvot) problēma vilksies gadu desmitiem un desmitiem, turpinot bojāt sociālo klimatu sabiedrībā. Jebkurā gadījumā šī problēma būs kādreiz jārisina, un šobrīd, izmantojot pandēmijas “brīvo finanšu iespēju” logu, tas jāizdara. Ja kāds grib teikt, ka tas radīs nepanesamu slogu vēlāk, kad “logs” būs aizvēries, tad uz to ir vienkārša atbilde - tā nauda, ko saņem maznodrošinātie, ir tieši tā, kura visstraujāk atgriežas atpakaļ ekonomikā, tāpēc nekādu makroekonomisko slogu nerada. Gluži otrādi, stimulē ekonomiku, radot papildu ienākumus arī turīgāko iedzīvotāju grupās.

Šajos finanšu un ekonomikas jautājumos aicinu Latvijas sabiedrību būt daudz drosmīgākiem un nebaidīties no novatoriskiem, netradicionāliem risinājumiem. Šāda drosme noteikti atmaksāsies.