Ministre Muižniece: Nav ko uztraukties, sievas jaunus pedagogus piedzemdēs!

Jāatzīst, ka izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece tieši tādus vārdus, kādi minēti virsrakstā, neteica, bet doma bija līdzīga.
23.07.2021. Bens Latkovskis
 
Izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece prognozēja, ka ap 1000 pedagogu varētu aiziet no izglītības sistēmas ©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Viņa teica:

“Pašvaldībām ir jādomā par to, kā organizēt skolu tīklu un savus pedagogus. Ja būs atbirums, tad sistēmā kādas strukturālās pārmaiņas būs jāveic. Iespējams, ap 1000 pedagogu varētu aiziet no sistēmas.”

Var jau pateikt, ka 1000 pedagogu no sistēmas aizies ar tādu sejas izteiksmi, it kā runa būtu par kūstošo pavasara sniegu - drusku žēl, bet neko darīt nevar. Galu galā, nav par ko uztraukties - gan sievas jaunus pedagogus piedzemdēs un universitātes izmācīs.

Frāze “sievas jaunus piedzemdēs” tiek pierakstīta staļiniskās padomijas karavadonim Georgijam Žukovam, ar kuru viņš it kā esot attaisnojis absolūtu nerēķināšanos ar cilvēku zaudējumiem Otrā pasaules kara laikā. Patiesības labad jāatzīmē - lai kāda būtu attieksme pret šo mazizglītoto un ārkārtīgi rupjo Staļina satrapu, apstiprinājuma faktam, ka viņš tiešām šo frāzi teicis, nav. Taču tas nemaina lietas būtību, jo tieši tāda bija Žukova kara vešanas taktika. Primitīva un nežēlīga. Līdzīgu taktiku karā pret pandēmiju piekopj premjers Krišjānis Kariņš un viņa jaunā izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece.

Skaidrs, ka tūkstoš pedagogu aiziešana no sistēmas to nesagraus un izglītības sistēma turpinās darboties daudz maz normālā režīmā. Taču šī vieglprātīgā mētāšanās ar cilvēku resursiem diemžēl ir ļoti simptomātiska visai mūsu varas mašinērijai. Atcerēsimies Valda Dombrovska modernās pasaules vēsturē necilvēciskāko ekonomiskās krīzes pārvarēšanas metodi, ciniski nodēvētu par “veiksmes stāstu”. Nav neviena kaut cik ievērojama pasaules ekonomista, kurš to vērtētu kaut daļēji pozitīvi. Visi tikai šausminās. Tas, ka šī “asaru un bēdu stāsta” rezultātā 200 000 cilvēku no Latvijas aizbrauca, tiek mūsu politiskās elites aprindās mērķtiecīgi “piemirsts”. Līdzīgi kā Krievijā “neatceras” Žukova mīnu lauku “atminēšanu”, dzenot pāri tiem kareivju vienības un miljoniem bezjēdzīgā nāvē sūtīto. Koku cērtot, skaidas lec, skan cits sakāmvārds, ar līdzīgu jēgu. Vai Napoleonam pierakstītais - karš visu norakstīs.

Patiešām karš visu norakstīs, ieskaitot bezjēdzīgās reklāmas kampaņās un dažādos “pētījumos” izniekoto naudu. Ar cilvēku resursiem viss tomēr nav tik vienkārši. Arī no “izdzīvojošo” skatpunkta. No to cilvēku skatpunkta, kurus “koku ciršanas” blaknes neskāra un kuri varētu domāt, ka zaudējumi bijuši sasniegto rezultātu vērti. Gan ar Žukova metodi - dzenot cilvēkus pār mīnu laukiem, gan Dombrovska/Vilka: ja kādam, kas nepatīk, lai brauc prom, īstermiņa uzdevumi it kā tika atrisināti, bet ilgtermiņā šādas problēmu risināšanas metodes atstāj ļoti negatīvas sekas.

Agrā bērnībā aizrāvos ar ģeogrāfijas grāmatu studēšanu un atceros kā šodien, ka pirms pusgadsimta iedzīvotāju skaits PSRS bija 260 miljoni, bet ASV 220 miljoni. Tagad pēc 50 gadiem bijušajā PSRS - 220 miljoni, ASV - 330 miljoni. Latvijā bija 2,6 miljoni, tagad ir 1,9 miljoni. Protams, šeit var uzskaitīt neskaitāmus iemeslus, kāpēc iedzīvotāju skaits bijušajā PSRS un Latvijā samazinās, bet ASV pieaug, taču no šiem daudzajiem iemesliem nevajadzētu izslēgt attieksmes jautājumu. Ja cilvēks jūt, ka viņš attiecīgajā vietā nav vajadzīgs, vēlams un lolojams, tad tas agrāk vai vēlāk atsaucas uz visām viņa darbības sfērām.

Kariņa un Muižnieces attieksme pret tiem cilvēkiem, kuriem vakcinācijas jautājumā ir atšķirīgs viedoklis, ir ļoti līdzīga Žukova attieksmei pret saviem zaldātiem. Ja man vajag ieņemt to augstieni (panākt noteiktu vakcinēto procentu), tad es to panākšu, neskatoties ne uz ko. Kariņa fani droši vien varētu iebilst, ka tieši rūpju dēļ par Latvijas iedzīvotāju veselību tiek pieņemti lēmumi, kuri nostāda vakcinēties negribētājus diskriminējošā stāvoklī. Jūsu pašu labumam, mēs speram šo soli, cenšas pateikt Raiņa mīlēšanas piespiedēji ar spēku.

Kā tad. Visu uzvaras dēļ, mūsu bērnu dēļ, teiktu Žukovs. Jautājums vienīgi, vai mērķis ir tā vērts. Kariņa/Dombrovska un Žukova fani acīmredzot ir pārliecināti, ka jebkas ir šī mērķa vērts, bet jau piesauktā demogrāfija liek par to šaubīties. Cilvēcības deficīts neatmaksājas nekad. Arī karā. Pat ja nežēlība un empātijas trūkums karā palīdz uzvarēt, tas ar savu kaulaino roku atspēlējas pēc tam, kā par to liecina karā “uzvarējušās” Padomju Savienības liktenis.