Kāpēc tā dēvētie kreisie liberāļi un citi "progresīvās" domas paudēji patiesībā ir marksisti?

Pagājušā nedēļā publicēju rakstu “Marksisma rēgs, izlīdis no kapa, atkal klīst pa pasauli un atklīdis līdz Latvijai”, kurā ieskicēju dažas galvenās mūsdienu marksisma ideoloģiskās pamatnostādnes, tai skaitā transgenderismu. Uz to kādreizējās labēji liberālās partijas “Latvijas ceļš” ideologs un Saeimas frakcijas vadītājs Andrejs Panteļejevs man feisbukā aizrādīja: “Es tikai nesaprotu, kādā sakarā te ir marksisms. Markss nekur par transgenderismu nerunā. Par to runā postmodernisma ideologi, bet sakaru ar Marksu es te neredzu.”
26.07.2021. Bens Latkovskis
 
Karl Marx (1875) ©John Mayall jun.

Tā kā līdzīgus iebildumus jau paredzēju, tad Panteļejevam solīju, ka uzrakstīšu izvērstu skaidrojumu, kāpēc šodienas kreisie liberāļi, radikāļi, sorosīti, liberasti un citi, kā nu katrs viņus sauc, patiesībā ir vistīrākie marksisti. Lūk, piedāvāju šo skaidrojumu arī plašākam lasītāju lokam.

Daudzi būs dzirdējuši 1848. gadā Kārļa Marksa uzrakstītā “Komunistiskās partijas manifesta” ievada pirmo teikumu: “Rēgs klīst pa Eiropu - komunisma rēgs.” Krietni mazāk zināms ir šī manifesta saturiskās daļas pirmais teikums: “Visu līdzšinējo sabiedrību vēsture ir bijusi šķiru cīņas vēsture.”

Lūk, Marksa galvenais pienesums cilvēces filozofiskās domas attīstībā - viss, kas noticis līdz šim, un viss, kas vēl tikai notiks nākotnē, ir jāvērtē, skatoties caur šķiru cīņas prizmu. Šeit, protams, var teikt, ka mūsdienās šķiras kā tādas vairs nepastāv, un vispār kopš Marksa laikiem daudz ūdeņu ir aiztecējis, tā ka nav ko gar pagātnes rēgiem grābstīties. Taču Markss nebūtu Markss, ja viņš jau laikus neparūpētos par savas mācības nemirstību. Lūk, ko viņš raksta nākamajā (otrajā) teikumā:

“Brīvais un vergs, patricietis un plebejs,[..] īsi sakot, apspiedējs un apspiestais (izcēlums mans, B.L.) ir atradušies mūžīgā antagonismā viens ar otru, veduši nepārtrauktu, gan apslēptu, gan atklātu cīņu...”. Markss šeit definē šķiru cīņas universālo būtību - šķiru cīņa ir mūžīga cīņa starp apspiestajiem un apspiedējiem, kas notiek gan atklātā, gan, kas īpaši svarīgi, apslēptā veidā. Līdz ar to visos gadījumos primārais uzdevums ir noteikt, kurš ir apspiedējs (tai skaitā slēptais), kurš apspiestais, un attiecīgi jānostājas apspiestā pusē.

Kad par šo Marksa mācības šķautni ierakstīju feisbukā, tad Panteļejevs turpināja iebilst: “Apspiesto atbrīvošana sākās ilgi pirms marksisma. Ja mēs tā ar vieglu roku visu postmodernismu reducējam uz marksismu, tad tā ir ļoti liela paviršība.”

Šajā Panteļejeva ierakstā ietvertas divas būtiskas, bet savstarpēji nesaistītas tēzes. Pirmā - “Apspiesto atbrīvošana sākās ilgi pirms marksisma.”

Jā, varbūt tā arī sākās pirms marksisma, taču tieši Markss jau pieminētajā dokumentā šo uzdevumu vislakoniskāk un precīzāk noformulēja. Pat ja kāds domātājs pirms Marksa to būtu definējis tikpat precīzi un trāpīgi, pat tad viņš nespētu Marksam atņemt prioritāti. Kaut vai tādēļ, ka pirms viņa neviens Voltērs vai Dantons nebija spējis iekustināt kustību, kura būtu nosaukta viņa vārdā.

Otrā - “Ja mēs tā ar vieglu roku visu postmodernismu reducējam uz marksismu, tad tā ir ļoti liela paviršība.”

Šeit man jāatzīst, ka savā rakstā pieļāvu strukturāla rakstura kļūdu, kā vienu no galvenajām marksisma pazīmēm norādot uz jēdzienu dekonstrukciju. Proti to, ka nekas vairs nav tas, kas izskatās. Šī maksima tiešām vairāk atbilst postmodernismam, un marksisms to tikai sekmīgi izmanto, lai radītu jēdzienisku jucekli, taču tas marksismā ir līdzeklis, nevis pamatuzdevums. Mēs nevis “visu postmodernismu reducējam uz marksismu”, bet gan atsevišķus postmodernisma elementus (jēdzienu dekonstrukciju) implementējam marksismā kā ievērojami plašākā kustībā.

Kad runāju par marksismu, tad gribu uzsvērt, ka šo terminu lietoju, balstoties uz Marksa sarakstīto programmatisko “Komunistiskās partijas manifestu”, nevis uz viņa it kā detaļās pareizo, bet kopumā aplamo un reālajā dzīvē pilnībā apgāzto “Kapitālu” (lai arī daudzi kreisie savā retorikā bieži lieto tieši no “Kapitāla” aizgūtus jēdzienus). Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tad, ja Marksa “Komunistiskās partijas manifestu” visā pilnībā ar nelielām stilistiskām, bet ne saturiskām korekcijām nolasītu ASV Demokrātu partijas konventā un iepriekš delegātus nebrīdinātu, ka tas ir Marksa sacerējums un, vispār, komunistiskās partijas manifests, šī runa tiktu uztverta un daudzviet pārtraukta ar ovācijām. Turklāt ne jau tikai Aleksandrijas Okasio Kortesas vai Bērnija Sandersa izpildījumā. Ja to papildinātu ar mūsdienu problemātiku, tad tā izklausītos gluži normāla lielākās delegātu daļas izpildījumā.

Runājot par marksismu, nevar nepieminēt tā šķietamo pievilcību, jo citādi grūti izskaidrot tā milzīgo popularitāti Rietumu pasaulē, it īpaši jaunatnes vidū. Lieta tā, ka pasaule ir pilna netaisnību, un jaunam cilvēkam, ienākot šajā pasaulē, to iepazīstot, rodas iespaids, ka vajadzētu tikai šo to pamainīt, atsevišķiem cilvēkiem un cilvēku grupām “atvērt acis”, paskaidrot, kā ir “patiesībā”, dekonstruēt “vecos aizspriedumus”, kas traucē jaunai, skaistai dzīvei, un pasaule beidzot uzplauktu krāšņiem mūžīgās taisnības ziediem. Ir tikai jāatrod visu nelaimju sakne, tā rūpīgi jāizravē, un iestāsies vispārējā laimība.

Problēmas sakne jau ir atrasta. Tagad tā jāizravē. Kas arī tiek darīts. Kapitālisms ir tikai šī ļaunuma koka viens zars. Apspiestības dziļākais cēlonis, ļaunuma sakne, izrādās, ir patriarhāts, un katrs, kas šo acīmredzamo un neapstrīdamo aksiomu neredz vai noliedz, ir nelabojams tumsoņa, aizspriedumu pilns šovinists un traucēklis ceļā uz gaišo, saulaino nākotni. Citiem vārdiem, nožēlojams būmeris, kurš neko no dzīves nesaprot; kurš domā tikai par sevi, bet kura laiks ir pagājis un kuram jānoiet no skatuves - jo ātrāk, jo labāk.

Var rasties gluži pamatots jautājums - bet kas tur slikts vai nepareizs? Varbūt tiešām tie vecie sakārņi ātrāk jāpastumj malā, lai sengaidītā laimība drīzāk iestātos? Problēma ir tā, ka daudzos gadījumos “netaisnībai” ir objektīvs raksturs, un to nevar tik viegli, vienkāršām, ātrām metodēm novērst, kā to iedomājas jauni cilvēki, bez lielākas dzīves pieredzes. Diemžēl cilvēkam bez pieredzes nav nekādu, uzsveru nekādu iespēju saprast, ka viņa pieņēmumi ir kļūdaini. Neviens un nekas viņu nepārliecinās, ka viņa pārliecība ir aplama, un, tiekot pie sabiedrības pārveides, viņš spēj pamatīgus podus nogāzt. Vēsturiski no šīs podu gāšanas bīstamības sargāja sabiedrībā valdoša cieņa pret vairāk pieredzējušiem cilvēkiem, taču tiklīdz šī cieņa zūd, tā veidojas revolucionārie perēkļi, kuri, kā liecina vēsture, nekādu laimību nenes. Vismaz lielākajai sabiedrības daļai. Iedomāsimies to pašu A. O. Kortesu ASV prezidentes lomā. Tad jau apdomīgais Džo Baidens nesalīdzināmi labāks.

Krievijas sociālistisko revolūciju taisīja pārsvarā trīsdesmitgadnieki, kuri uz revolucionārā ceļa nostājās vēl padsmitnieku vecumā. Ļeņinam, kuru visi sauca par Ģedu (Vectēvu), 1917. gadā bija 47 gadi, un viņš visā tajā kompānijā bija ar lielu atrāvienu vecākais. Galvenajam revolūcijas organizētājam Ļevam Trockim - tieši revolūcijas dienā 7. novembrī (26. oktobrī pēc vecā stila) palika 38. Hitleram 1924. gadā, kad viņš Minhenē organizēja tā saukto Alus puču, bija 35 gadi, bet 1933. gadā, kad kļuva par kancleru - 44. Viņa tuvākajam līdzgaitniekam Rūdolfam Hesam attiecīgi 30 un 39 gadi.

Ar to negribu teikt, ka jauni cilvēki būtu kaut kā jāierobežo, taču jāsaprot, ka viņiem piemīt tieksme sarežģītus jautājumus risināt vienkāršām, revolucionārām metodēm. Gan Leņina/Trocka revolūcija, gan daļēji arī vācu Nacionālsociālistiskā revolūcija (demokrātiskajam varas iegūšanas procesam šeit nevienu nevajadzētu maldināt) balstījās uz marksistiskās šķiru cīņas bāzes. Neaizmirsīsim, ka līdz pat 1938. - 1939. gadam Hitlers pasaulē skaitījās progresīvs cīnītājs pret visiem vecajiem “konserviem” (visādiem tur Čērčiliem, Čemberleniem un tamlīdzīgiem pagājušā gadsimtā iestrēgušiem atpakaļrāpuļiem cilindros un frakās), un viņa galvenais ienaidnieks bija buržuāziskā (ebrejiskā, nacistu interpretācijā) plutokrātija. Hitlera karogs, tāpat kā Ļeņina/Staļina karogs bija sarkans, un 1. maijs abās valstīs tika plaši svinēts kā darbaļaužu solidaritātes svētki, kad nacionālsociālistiskās partijas bonzas pilsētu centrālajos laukumos pie gariem galdiem kopā ar “parasto tautu” ēda zupu, pasmeltu no lielā grāpja.

Šodienas marksisti šausmīgi apvainojas, kad viņu rīcībā un uzskatos velk paralēles ar komunistisko revolucionāru, maoistu vai vēl trakāk hitleriešu darbībām. Tiesa, viņi daudz mazāk apvainojas, ja viņus pielīdzina tādiem kreisajiem teroristiem kā Fidels Kastro vai Če Gevara. Pielīdzināšana šiem kulta personāžiem jau skaitās kompliments. Šodienas ASV kreiso patieso būtību demonstrē viņu attieksme pret pēdējā laika notikumiem Kubā. Tur tauta pārgurusi no reālā marksisma, iziet ielās un gribētu patriekt uz tautas kakla uzsēdušos komunistus, bet ASV marksisti šajā situācijā izjūt organisku disonansi.

No vienas puses, ASV marksisti (Demokrātu partijas kreisais spārns) it kā ir par cilvēku brīvību, pret tirāniju, bet Kubā taču vara ir antiimperiālistiska, antikapitālistiska, tā cīnās pret ASV hegemoniju, kapitāla kundzību un visām citām kreiso himerām. Līdz ar to atbalstīt dumpīgo tautu kaut kā roka neceļas. Tad jau labāk Kubas tautai skaidrot, ka īstie ienaidnieki ir nevis Havannā varu sagrābušie autokrāti, bet Volstrītas un Vašingtonas plēsoņas, kuri līdz pēdējam cīnīsies par seksisma un institucionālā rasisma saglabāšanu. Ievērojiet, ka homofobija Rietumos jau pamatvilcienos ir uzvarēta, un tā palikusi tālu aiz frontes līnijas. Šajā sektorā galvenās cīņas šodien pārvietojušās transgenderisma frontē, par ko rakstīju https://neatkariga.nra.lv/komentari/bens-latkovskis/352946-marksisma-regs-izlidis-no-kapa-atkal-klist-pa-pasauli-un-atklidis-lidz-latvijai.

Nostājoties centriskās pozīcijās, kļūst skaidrs, ka dabā ne viss ir antagonistisks, un ne visu var un, galvenais, vajag sadalīt pēc marksistu modeļa - apspiestajos un apspiedējos. Nu, kāpēc gan vīrietis un sieviete būtu jāvērtē šajās kategorijās? Tāpat arī visa rasu teorija (critical race theory) tieši marksistiskā uzstādījuma dēļ ir lielā mērā aiz matiem pievilkta.

Marksismā obligāti nepieciešams piemeklēt apspiestos, upurus, un tos arī atrod - sievietes, melnādainos, transgenderus. Šobrīd ir trīs galvenās cīņu frontes - vīriešu/sieviešu; rasu jeb melnie/baltie, jo citas rases šajā spēlē neiesaistās un transgenderisms. Par cīņām šajos frontes iecirkņos runāsim atsevišķi, nākamajos rakstos.