Baidena – Merkeles stratēģijas efektivitāte būs novērtējama pavisam drīz

ASV prezidenta Džo Baidena un Vācijas kancleres Angelas Merkeles vienošanos par “Nordstream-2” var nodēvēt dažādos skaļos vārdos: gan kā nodevību pret Ukrainu, kura viena cīnās pret Krievijas agresiju, gan kā saprātīgu politiku, kas izvedīs Krievijas – Rietumu attiecības no dziļās un ieilgušās krīzes un ļaus veidot jaunu aliansi cīņā pret Austrumu pūķi – Ķīnu.
27.07.2021. Bens Latkovskis
 
©Scanpix

Šī Baidena - Merkeles pakta vērtējums gandrīz pilnībā atkarīgs no optikas, caur kuru tiek skatīts. Ja uzskata, ka galvenais drauds pasaulei ir Putina Krievija, tad vērtējums ir viens, bet, ja lielākas briesmas tiek saskatītas no komunistiskās Ķīnas strauji pieaugošās varenības, tad tas jau ir cits.

“Nordstream-2” būve jau sen no ekonomiska projekta pārvērtusies politiskā problēmā (līdzīgi kā kovida jautājumi no epidemioloģiskiem par kvazireliģiskiem). Protams, projektā saglabājusies būtiska ekonomiskā komponente, taču tā politiskā žesta funkcija kļuvusi daudz nozīmīgāka. Par kādiem žestiem ir runa?

Pirmām kārtām, apliecinājums Baidena solījumam “atgriezties Eiropā” un atjaunot transatlantisko vienotību, kas bija izjaukta Trampa laikā. Atcerēsimies, ka Tramps Vācijas skopumu militārajos tēriņos zīmēja kā vāciešu sēdēšanu amerikāņiem uz kakla un draudēja izvest ASV karabāzes no Vācijas. Tagad Baidens var teikt: “I’ve come back”. Jautājums - vai nosacītais izlīgums ar Vāciju nozīmē izlīgumu arī ar pārējo Eiropu? Īpaši ar to Eiropu, kura savulaik uz savas ādas izbaudīja Krievijas (PSRS) okupāciju vai pusokupāciju. Tas ir, Austrumeiropu? Polija jau kopējā paziņojumā ar Ukrainu pateica amerikāņiem un vāciešiem visu, ko par viņiem domā. Atmetot diplomātisko aizplīvurojumu, šis vēstījums ir viens - nodevēji!

Protams, var teikt, ka

ne Vācijas, ne ASV vadītāji nav devuši zvērestu gādāt par Polijas, Baltijas valstu vai vēl jo mazāk Ukrainas iedzīvotāju sirdsmieru. Viņi ir devuši zvērestu domāt par savu valstu pilsoņiem un viņu interesēm,

bet šie it kā racionālie argumenti īsti nestrādā, jo starptautiskā politika ir ļoti sarežģīta, grūti līdzsvarojama un bieži vien neprognozējama. Nekad nevar zināt, pie kādiem rezultātiem novedīs katra konkrētā vienošanās. Īpaši separāta vienošanās aiz citu valstu mugurām. Ir klasiskais gadījums ar Minhenes vienošanos 1938. gadā, ko Anglijas premjerministrs Nevils Čemberlens un Francijas premjers Eduārs Daladjē centās uzdot kā vienošanos par mieru, bet Vinstons Čērčils noraksturoja (kā drīz vien izrādījās) daudz trāpīgāk - “Jūs gribējāt izvairīties no kara un tāpēc izvēlējāties negodu? Tad dabūsiet gan karu, gan negodu.” Par bēdīgi slaveno Molotova - Ribentropa paktu nemaz nerunājot.

Šobrīd neviens nevar pateikt, kādas būs Baidena - Merkeles pakta ilgtermiņa sekas. Toties mēs varam izvērtēt apsvērumus, kāpēc puses uz to gāja. Skaidrs, ka ne pieredzējušajai Merkelei, ne arī Baidenam nav īpašu simpātiju vai kaut minimālas ilūzijas par Putinu, viņa piekopto politiku, mērķiem un šo cilvēku kā tādu. Tāpat nedomāju, ka Putins šos abus politiķus būtu kaut kā ieinteresējis līdzīgi kā Gerhardu Šrēderu, Fransuā Fijonu, Tomasu Bahu, Zepu Blateru un daudzus citus visā plašajā pasaulē (Makrona gadījumā es nebūtu tik pārliecināts). Tātad mērķis izbeigt stīvēšanos ap gāzesvada būvi un pasniegt Putinam olīvkoka zaru tiek balstīts politiskā racionālismā. Kādā?

Merkeles gadījumā nozīmīgu lomu spēlē jau pieminētā ekonomiskā komponente, kā arī vēlme parādīt Vašingtonai, ka Vācija tomēr ir suverēna valsts un pati, kā grib, veido attiecības ar trešajām valstīm. Protams, respektējot arī citu intereses. Tomēr konkrētajā gadījumā būtisku lomu nospēlēja Rietumeiropas politiķu un sabiedrību totāla nevēlēšanās konfrontēt ar sev nelīdzīgām sabiedrībām. Viņi ir gatavi plēsties līdz pēdējam ar iekšējiem pretiniekiem, bet izjūt asu diskomfortu no konfrontācijas ar mazizprotamiem, neprognozējamiem pretiniekiem. Ne Vācija, ne Francija nevēlas nekādus asumus ar Putina Krieviju. Abas šīs valstis starpnieku lomas pildīšanu Krievijas un Ukrainas konfliktā jau labu laiku uztver kā apgrūtinošu slogu, jo konflikts ir ieildzis un tam neredz galu. Tam ne tikai neredz galu, bet vēl vairāk - neredz vispār nekādu pozitīvu kustību. Tas attiecas ne tikai uz Krievijas - Ukrainas jautājumu, bet arī plašākā mērogā Krievijas - Rietumu un Krievijas - Rietumeiropas attiecību jautājumu.

Šajā situācijā politiķi bieži vien ieslēdz citkārt labi strādājošo “nogaidīšanas” režīmu. Respektīvi, izvairīšanos no jebkādām asām darbībām, cerot, ka problēma pati kaut kā “uzsūksies”. Ja mēs pavērojam Merkeles Austrumu politiku, tad redzam, ka tā vērsta uz Putina nekaitināšanu un mēģinājumiem viņu iesaistīt rotaļās (kā tas notiek jautrās ballītēs ar malā drūmi sēdošiem). Uzskatāmākais piemērs, Merkeles un Makrona 26. jūnija ierosinājums uzaicināt Krievijas prezidentu uz ES samitu. Merkeles stratēģija ir vienkārša - neatkarīgi no tā, cik ilgi vēl Putins sēdēs Kremlī, gan jau kādreiz viņš aizies. Tad nu līdz šim brīdim pasaulei kaut kā jānovelk, un tad jau būs citi politiķi, kuri ar jauno Krieviju veidos citu politiku.

Baidena stratēģija ir līdzīga, taču tajā daudz būtiskāku lomu spēlē Ķīnas faktors. Ja Latvijas politiķiem pārmet domāšanu “excel” tabulu formātā, tad ASV politiķi ir raduši domāt grafisko līkņu formātā. Šīs līknes viņiem rāda nepievilcīgu ainu - jau tuvākajos gados ASV zaudēs pasaules lielākās ekonomikas statusu un Ķīna tai rūkdama aizies garām. Turklāt jo tālākā nākotnē šie grafiki tiek zīmēti, jo aina trauksmaināka. Līdz ar to ASV acīs “īstais” pretinieks ir Ķīna. Kā šo pretinieku neitralizēt?

Kad Baidens ienāca politikā, ASV diplomātijā autoritāte bija Niksona laiku ASV valsts sekretārs (ārlietu ministrs), šobrīd 98 gadus vecais Henrijs Kisindžers. Viņš aukstā kara pašā karstumā, kad ASV bija iestrēgušas Vjetnamā, bet PSRS vardarbīgi sagrāva “Prāgas pavasari”, uzsāka sarunas ar Mao Czeduna Ķīnu un 1971. gadā slepeni ieradās Pekinā, lai komunistisko Ķīnu dabūtu savā pusē cīņa pret komunistisko PSRS. Baidens, šā gada 16. jūnijā tiekoties ar Putinu Ženēvā, ļoti iespējams, cerēja uz kaut ko līdzīgu. Uzsveru, uz kaut ko līdzīgu, jo vēsturiskās paralēles šeit ir izplūdušas.

Galvenā doma (protams, ne tādiem vārdiem), ko Baidens nodeva Putinam, varētu būt šāda: Vladimir, mums ir dažāds skatījums uz daudzām lietām pasaulē, bet šobrīd mums abiem lielākais ienaidnieks ir nevis mēs viens otram, bet tie cilvēki, kuri sēž Pekinā (Beidžinā). Viņi tevi agri vai vēlu uzmetīs. Uz viņiem var paļauties daudz mazāk nekā uz mums. Tāpēc vienojamies tā - dari, ko gribi, bet nepārkāp līniju, pēc kuras pārkāpšanas man un citiem Rietumu līderiem būs grūti aizstāvēt Kongresā un medijos iecietību pret tavām darbībām. Ja tu šo līniju ievērosi, mēs netraucēsim tev sēdēt Kremlī, cik vien gribēsi, palīdzēsim ar finansēm un tehnoloģijām, nekādas jaunas sankcijas neieviesīsim, bet uz veco izpildi raudzīsimies caur pirkstiem. Atceries, bija kādreiz Džeksona/Venika grozījumi. Tie netraucēja mums savulaik sadarboties visās sfērās. Savukārt līnija, kuru visu Rietumu vārdā lūdzu nepārkāpt, ir - militārs iebrukums Ukrainā.

Šeit, protams, var teikt, ka Baidenam pierakstu neiedomājamu naivumu, kāds nav iespējams tāda līmeņa un pieredzes politiķim. Jāpiekrīt, ka šāds piedāvājums izklausās naivs, taču kādu citu, alternatīvu piedāvājumu Baidens Putinam Ženēvā varēja izteikt, ja mēs zinām turpinājumu - “Nordstream-2” vienošanos? Kaut tīri teorētiski?

Jā, Baidens varēja būt pret Putinu demonstratīvi ass, auksts un draudīgs. Un? Vai šāda pozīcija uzlabotu drošības klimatu pasaulē? Var būt, ka arī uzlabotu. Daudzi Krievijas un krievu mentalitātes pazinēji tā domā, bet, lai izteiktu un, galvenais, līdz galam izturētu šādu pozīciju, jābūt arī attiecīgam krampim. Jābūt ārkārtīgi pārliecinātam par sevi un savu spēku, lai runātu ar tādiem kā Putins no spēka pozīcijām. Vai Baidenam šāds spēks un pārliecība ir? Nu...? Nezinu.

Bet, ja spēka nav (es nerunāju par objektīvo ekonomisko un militāro potenciālu), tad labāk nemaz kautiņā nelīst un pat nedraudēt ar to. Labāk censties ar visiem sarunāt. To arī Baidens mēģina darīt. Kādi būs šo mēģinājumu rezultāti, redzēsim jau tuvākajā nākotnē, un tad arī runāsim par šīs stratēģijas efektivitāti.