Arābu pavasaris beidzies. Kā tas ietekmēs demokrātiju pasaulē un Kariņa valdīšanas ilgtspēju?
Šā gada 25. jūlijā pirms diviem gadiem ievēlētais Tunisijas prezidents Kaīss Saīds atlaida vietējo parlamentu un ieviesa komandanta stundu. Saīds šo rīcību pamatoja ar nepieciešamību saglabāt valstī stabilitāti un suverenitāti. Neatkarīgi no šī faktiskā valsts apvērsuma patiesajiem iemesliem, tauta šādu notikumu attīstību kopumā atbalstīja. Galvaspilsētas ielās atbalstīt jauno kārtību, pēc “Reuters” aplēsēm, izgāja ap 10 000 tunisiešu, kamēr uz atstādinātā premjerministra Hišama al Mešiši aicinājumu iziet ielās un aizstāvēt demokrātijas ieguvumus atsaucās tikai pāris simti. Saskaņā ar “Pew Research Center” 2019. gadā veiktu pētījumu, tikai 27% Tunisijas iedzīvotāju uzskata, ka jaunajos, demokrātiskajos apstākļos viņiem dzīvot kļuvis labāk. Kopš 2011. gada Tunisijā nomainījušās jau deviņas valdības, un, kā liecina prakse, cilvēkiem bieža varas maiņa netīk. ASV un Vācija izteikušas norūpēšanos par situācijas attīstību, taču to nav nosodījušas un nav arī nosaukušas par valsts apvērsumu.
Šis demokrātijai nelabvēlīgais “Arābu pavasara” noslēgums liek bažīties par demokrātijas nākotni. Var atcerēties Vinstonu Čērčilu, kurš savulaik atļāvās pavīpsnāt, ka demokrātija, bez šaubām, ir nekam nederīga valsts pārvaldes forma, bet nav izgudrots nekas labāks. Jau tuvāk mūsdienām Frensiss Fukujama šo Čērčila tēzi noveda līdz tās loģiskajam noslēgumam - vēstures beigām. Liberālā demokrātija esot civilizācijas augstākais un galīgais sasniegums, pēc kura tālāk nekā vairs nav. Gluži kā aiz Visuma robežām. Šodien ne tikai pasaules vadošie politologi, bet arī pats Fukujama atzīst savu kādreizējo naivumu un skaudro patiesību, ka civilizācijas attīstība nav lineāri prognozējama.
Izrādās arī demokrātija, kura, varētu domāt, ir taču cilvēkiem draudzīgākā un pieņemamākā iekārta, var tikt sabiedrības atgrūsta un nepieņemta. Ja Ķīnā pēc 1989. gada maija notikumiem Tjaņaņmiņas laukumā pati vara diezgan brutālā veidā atteicās no valsts demokratizācijas, tad Krievijā tas notika ar lielāku vai mazāku sabiedrības atbalstu. Arī Latvijas sabiedrības “iedzimtais” demokrātisms, manuprāt, ir krietni pārspīlēts. Lieliski atceros premjerministra Andra Šķēles runu Latvijas Radio 1996. gadā, kad viņš ar tik neslēptu niknumu vērsās pret, viņaprāt, tukši pļāpājošo Saeimu, kura bremzējot viņa labās ieceres, ka šķita jau nākamnakt ielās tiks izvesti brašie “aizsargi” un Saeima patriekta. Tikai Latvijas vēlme integrēties Eiropā un vispārējais tā laika noskaņojums atturēja Šķēli no tā, ko tagad izdarīja Tunisijas prezidents Saīds. Skaidrs, ja Latvija būtu vientuļa sala okeānā, tad demokrātija tajā nenoturētos pat nedēļu.
Pašreizējās pasaules tendencēs organiski iekļaujas arī politisko notikumu attīstība Latvijā. Par ko ir runa? Pirms gadiem desmit runāt par draudiem demokrātijai bija gandrīz vai nepieklājīgi. Jā, laiku pa laikam dažādās pasaules malās parādās dažāda kalibra diktatori, bet vadošajās demokrātijās nekas nav liecinājis par esošās sistēmas eroziju. Situācija būtiski mainījās pēc Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās 2016. gadā. ASV un pārējās pasaules demokrātiskā sabiedrība (politiskā šķira un pamatstraumes mediji) apzināti vai neapzināti pieņēma lēmumu, ka labu un sabiedrībai it kā vēlamu mērķu dēļ var arī demokrātiju mazliet ierobežot. Tikai mazliet.
Diemžēl demokrātija nav sabiedrības organiskais pamatstāvoklis, kādā tā pati automātiski nonāk, ļaujot tai attīstīties savā vaļā. Demokrātija ir sistēma, kura speciāli jāveido un pie kuras principiāli jāturas. Atkāpes no tās - tikai mazliet - pēc savas būtības ir līdzīgas alkoholiķa atkāpēm - es tikai mazliet, vienu glāzīti. Zinām, kā parasti šādas atkāpes beidzas.
Atkāpes no demokrātijas sākas ar atkāpēm pamatplūsmas medijos un tiesu varā. Lai arī ASV mediji jau pirms Trampa bija zaudējuši politisko “nevainību” un samērā skaidri iezīmēja savu politisko orientāciju, pēc 2016. gada tie pilnībā atmeta jebkādu objektivitātes tēlošanu. Centrālais uzdevums bija gāzt Trampu par katru cenu. Tāpēc par viņu tikai sliktu vai neko. Par viņa pretiniekiem otrādi - tikai labu vai neko. Svarīgākais jautājums bija - vai pēc Trampa aiziešanas no politiskās skatuves mediji spēs atgriezties “normālībā”?
Pagaidām viss liecina, ka procesi ir aizgājuši neatgriezeniskā sānsverē pa kreisi, un neviens īpaši vairs necenšas kaut formāli ievērot kādreizējos objektivitātes standartus. Līdzīgi procesi notiek tiesu sistēmā, kura kļūst arvien politizētāka, ievērojot jau minēto sānsveri. Atkal atsākušies uzbrukumi konservatīvi noskaņotajam Augstākās tiesas tiesnesim Bretam Kavano, kuru 2018. gadā Senāts apstiprināja, par spīti pret viņu izvērstajai histērijai.
Visi šie procesi nenotiek izolētā telpā. Arī Latvijā vērojama līdzīga aina. Ekonomisku apsvērumu dēļ arvien lielāku ietekmi iegūst salīdzinoši dāsni finansētie sabiedriskie mediji, un no dažādiem ES fondiem finansēti mediju projekti ar izteiktu “gatavināšanas” funkciju. Konkrētajos Latvijas apstākļos tas nozīmē papildu atbalstu valdošajai politiskajai šķirai, ko iemieso Kariņš un viņa valdība.
Arī cīņa pret pandēmiju pietāti pret demokrātijas pamatprincipiem nevairo. Gluži otrādi. Kovids jebkurai varai (ne tikai mūsējai) dod iespēju gluži legāli ierobežot demokrātiju, vārda brīvību, pārvietošanās brīvību, kontroli pār resursu izmantošanu. Lai cik nepatīkami to būtu atzīt, cilvēki ļoti labprāt ļaujas “kārtības ieviešanai”, par ko liecina līksmojošais pūlis Tunisijas galvaspilsētas centrālajā laukumā. Kovids autoritārām tendencēm tikai palīdz nostiprināties, it kā demokrātiski noskaņotiem cilvēkiem atzinīgi aplaudējot, jo labāk taču Kariņš, nevis Gobzems, Šlesers vai Šķēle. Labāk taču Putins, nevis Zjuganovs vai Žirinovskis. Cieta loģika. Dzelžaina. Tā kā Kariņš un viņa fani var gulēt mierīgi. Līdz 2036. gadam. Kā Krievijā.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
