Uzdodot frīku salidojumu par valsts apvērsuma mēģinājumu, tiek grauta demokrātijas autoritāte

27. jūlijā ASV Kongresā (Pārstāvju palātas Speciālā komitejā) sākās 6. janvāra Kapitolija grautiņa izmeklēšana. Jāatzīst, ka šī izmeklēšana jau no paša sākuma izskatās izteikti politizēta, kas kārtējo reizi apliecina, ka visi cilvēki uz šīs pasaules ir vairāk vai mazāk līdzīgi, un šādu izmeklēšanas komisiju mērķis gan Latvijā, gan ASV, gan citur ir līdzīgs – uzvest politiskā tribunāla iestudējumu, kurš gan parasti visai drīz pārvēršas farsā.
30.07.2021. Bens Latkovskis
 
©Scanpix

Jau pati komitejas sastāva veidošana sākās ar elementāru demokrātijas principu ignorēšanu. Parasti šādās komitejās tiek nodrošināta dažādu politisko spēku, dažādu uzskatu pārstāvniecība, lai piedotu tai kaut šķietamas objektivitātes auru. ASV Kongresa Demokrātu partijas vadība ar savu “buldozeru” brunčos Nensiju Pelosī priekšgalā, noraidīja komitejas sastāvam izvirzītos Republikāņu partijas pārstāvjus Džimu Džordanu un Džimu Benksu, kuri pazīstami kā bijušā ASV prezidenta Donalda Trampa piekritēji. Viņu vietā Pelosi izvēlējās citus - dedzīgus antitrampistus, kas šajā jautājumā tuvi Demokrātiem - Adamu Kinzingeru un Elizabeti Čeiniju.

Skaidrs, ka Demokrāti šajā spēlē atrodas ievērojami labākās pozīcijās un no šīs izmeklēšanas centīsies izspiest pēdējo sulu. Viņi uzbrukumu Kapitolijam cenšas uzdot bezmaz vai kā rūpīgi plānota valsts apvērsuma, nosacītās “Ziemas pils” ieņemšanas mēģinājumu, kamēr Republikāņi no šī notikuma cenšas maksimāli norobežoties, apgalvojot, ka pūlis bijis neorganizēts, izveidojies stihiski un rīkojies impulsīvi. Republikāņi uzstāj, ka galvenajam jautājumam jābūt citam - kā margināls frīku pūlis varēja ielauzties pasaules spēcīgākās, ietekmīgākās valsts augstākajā likumdevējā un tur pāris stundas bezbēdīgi (bezjēdzīgi) klaiņot? Republikāņi pat piedraudējuši, ka organizēs savu izmeklēšanu, kuras galvenais mērķis būšot noskaidrot - kāpēc Nacionālā gvarde laicīgi neatsteidzās palīgā policistiem, kuri apsargāja Kapitoliju. Taču šādi uzdevumi Demokrātu vadītajai komitejai nav doti. Tieši tāpēc, lai komiteja nenovirzītos no iepriekš nospraustā kursa, tās sastāvā nav iekļauti citādi domājošie. To vietā ielikti nomināli opozicionāri, bet faktiskie Demokrātu sabiedrotie.

Komitejas centrālo uzdevumu speciālā paziņojumā formulējis kongresmenis no Demokrātu partijas - Benijs Tomsons. Šajā paziņojumā teikts, ka atsevišķi cilvēki, vīrieši un sievietes 6. janvārī ieradās Vašingtonā ar skaidru mērķi - graut mūsu demokrātiju. “Ir pierādījumi, ka tas bija koordinēts un iepriekš plānots uzbrukums,” teikts paziņojumā. Tiesa, šie “pierādījumi”, kā arī uzbrukuma plānotāji un koordinētāji paziņojumā minēti nav.

Publiskā izmeklēšana iesākās ar video demonstrāciju, kurā redzams, kā pūlis ielaužas Kapitolijā. Kā pirmais liecību sniedza policists Akuilino Gonella, kurš ar asarām acīs stāstīja, ka juties kā viduslaiku cīņā un sev teicis, ka “tūlīt nomirs, aizstāvot ieeju Kapitolijā”. Cits policists Maikls Fanone liecināja, ka pūlis kliedzis: “Atņemiet ieroci. Nogaliniet viņu ar viņa paša pistoli.” Viņš gan arī atzīmēja, ka citi nemiernieki esot iejaukušies un viņu aizstāvējuši. Savā ziņā zīmīga ir policista Harija Dunna liecība, kurā viņš apsūdz nekārtību rīkotājus rasistiskos izteikumos. Zīmīga tā ir tāpēc, ka mūsdienu ASV apsūdzības rasismā nozīmē apmēram to pašu, ko postpadomju telpā - lamāšanās necenzētiem vārdiem. Proti, kad aizturētajam īsti pārmest nav ko, bet aizturēšanas iemesls jāatrod.

Tā nu sagadījās, ka šogad 6. janvārī man mājās televizorā bija ieslēgts tieši CNN kanāls, un visu šo Kapitolija ieņemšanu redzēju tiešraidē no paša sākuma līdz beigām. Protams, novērtēt situāciju uz vietas notikumu epicentrā un, sēžot ērtā dīvānā, ir divas nesalīdzināmas lietas, bet tomēr... Lieliski atceros 1991. gada 20. janvāra vakaru, kad tiešraidē toreizējais premjers Ivars Godmanis informēja par apšaudi Bastejkalnā un pie Iekšlietu ministrijas ēkas. Atceros tā paša gada 19. augustu, kad Antigorbačoviskā puča nominālais vadītājs Genādijs Janajevs ar trīcošām rokām TV preses konferencē nolasīja Ārkārtas komitejas paziņojumu par Gorbačova “slimību” un “īslaicīgo atkāpšanos”. Gluži nesalīdzināms dramatisms. Var iebilst, ka tajos notikumos bija mana personiskā ieinteresētība, kamēr notikumi ASV šaipus okeāna dzīvojošiem ir kā kārtējā epizode maznozīmīgā seriālā. Taču labi atceros arī Turcijas militārā apvērsuma mēģinājumu 2016. gada 15. jūlija, kuru tiešraidē rādīja CNN. Kaut arī viss šis pučs vēlāk radīja lielas šaubas vai tik tas nav paša Erdogana inspirēts, lai ar nežēlīgām represijām sagrautu un demoralizētu opozīciju, tā gaita bija pietiekoši dramatiska, lai tam sekotu līdzi dziļi naktī. Arī šajā gadījumā nebija nekādas personiskas ieinteresētības. Tīra politiskās dramaturģijas interese.

6. janvārī nekā tamlīdzīga nebija. Nekāda dramatisma. Totāla garlaicība, jo jau no paša sākuma bija skaidri redzams, ka nav nekādas notikumu attīstības dinamikas. Nenotiek nekāda kustība uz priekšu vai atpakaļ, kā Turcijas gadījumā, kad ap trijiem naktī kļuva skaidrs, ka pučs izgāzies. Cilvēki pārvietojas no vienas vietas uz otru bez jebkāda mērķa, un acīmredzami nezina, ko īsti tajā Kapitolijā darīt. Šodien teikt, ka šie kažokādās tērptie dīvaiņi nopietni apdraudējuši ASV gandrīz 250 gadīgo demokrātiju, ir mazākais bezkaunīgi. Tas ir politiskā cinisma, politiskās liekulības Everests. Vēl jo vairāk tāpēc, ka visi šajā komitejā un arī ārpus tās, komentējot tās darbību, runā ar tik pārnopietnām sejas izteiksmēm, lieto tik dramatisma pilnus vārdus it kā tiešām tiktu izskatīts eksistenciāls būt vai nebūt jautājums.

Lai Kapitolija ieņemšanai atņemtu kaut mazākās komisma iezīmes un to padarītu īpaši traģisku, parasti tiem pieminēts, ka šo grautiņu rezultātā gājuši bojā pieci cilvēki, tai skaitā policijas darbinieks. Gandrīz nekad netiek atšifrēts - kas ir šie bojā gājušie. Nosauksim viņus visus vārdos.

42 gadus vecais policijas seržants Braiens D. Sikniks, kurš tad arī šis “tai skaitā policijas darbinieks”. Kā ziņo aģentūra “Reuter”, Sikniks pēc tam, kad atgriezies savā darba kabinetā, zaudējis samaņu. Viņš nogādāts slimnīcā, kur nākamajā dienā miris. Viņam konstatēts insults. Laikraksts “New York Times” ziņoja, ka nekārtību laikā Sikniks dabūjis sitienu ar ugunsdzēšamo balonu pa galvu, kas arī bijis iemesls vēlākajam insultam. Kriminālprocess par to, ka kāds viņam būtu iesitis pa galvu (faktiski par slepkavību) nav, par spīti tam, ka Kapitolija ēka ir pilna ar videonovērošanas kamerām, un visi nemieru dalībnieki līdz pēdējai personai ir izskaitļoti, tāpat kā katrs viņu solis. Desmitiem cilvēku gaida tiesu par dažādiem nodarījumiem, bet starp viņiem nav persona, kura būtu Siknikam iesitusi pa galvu. Līdz ar to izteikumi, ka Siknika nāves cēlonis ir tieši 6. janvāra nekārtības, ir visai šaubīgi.

35 gadus vecā ASV Gaisa kara spēku veterāne Ešlija Bebita gan ir neapstrīdams nekārtību upuris. Viņu tiešā tēmējumā nošāva policijas darbinieks, kura vārds joprojām tiek slēpts. Arī šajā gadījumā nekāda lieta par “pilnvaru pārsniegšanu” vai “nonāvēšanu aiz neuzmanības” nav ierosināta. Pastāv vispārējais konsenss, ka policijas darbinieks šāvis pilnīgi pamatoti un dedzīgā trampiste, “QAnon” teorijas piekritēja Bebita “pati vainīga”. Trīs pārējie nekārtību upuri ir - Kevins Grīsons, Rozanna Boilanda un Bendžamins Filipss. Viņu nāves cēlonis ir “veselības traucējumi”. Grīsons miris no infarkta, Filipss no insulta. Taču tā kā pirms tam viņi visi piedalījušies šajās nekārtībās, visi pieskaitīti pie “uzbrukuma Kapitolijam” upuriem.

Pieredze rāda, ka, ja kādā jautājumā nepietiek ar reāliem, neapstrīdamiem faktiem un pozīcijas stiprināšanai fakti jāpiepušķo (kā gadījumā ar šiem pieciem bojā gājušajiem, kurus obligāti jāpiekabina klāt, lai stāstu padarītu “nopietnāku”), tad stipri apšaubāmas ir arī pārējās lietas detaļas. Bet galvenais, kļūst absolūti skaidrs, ka ne jau pats notikums ir lietas aktualizēšanas pamatā, bet gan iespējas, ko rada šī notikuma uzpūšana ziloņa apmēros.

Diemžēl šīs ASV Kongresa 6. janvāra grautiņu izmeklēšanas komitejas darbība, vismaz pagaidām, nekādi nevairo patiesas ASV demokrātijas autoritāti. Līdz ar to arī nevairo drošības līmeni pasaulē. Jāatzīst, žēl.