Krišjānis Kariņš valsts pārvaldi balsta reliģiskā ticībā

Premjera Krišjāņa Kariņa dienaskārtībā pārliecinoši dominē kovida tēma. Katrā uzstāšanās reizē viņš par kovidu runā vispirms un visvairāk. Nevar nepamanīt, ka šī tēma Kariņam ir tuva, un šķiet, ka viņš ir pārliecināts, ka ar tās ekspluatāciju var gūt politiskos punktus. Atšķirībā no citām lietām, kur cilvēki prasa reālus, taustāmus rezultātus.
30.08.2021. Bens Latkovskis
 
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Šajā vietā kāds varētu iebilst, ka pandēmijas apkarošana taču ir tieši tā lieta, kurā vislabāk var redzēt rezultātus un visvieglāk novērtēt valdības darba profesionalitāti. Tā varbūt bija līdz šīs vasaras sākumam, kad ne visiem gribētājiem bija nodrošinātas iespējas vakcinēties. Cilvēki bija satraukušies un Kariņu, atsevišķus viņa valdības ministrus asi kritizēja. Dažbrīd pat šķita, ka valdība karājas mata galiņā, un opozīcija pārliecinoši plātījās, ka nākamās Saeimas vēlēšanas valdošos aizslaucīs vēstures mēslainē.

Situācija būtiski mainījās jūnijā, kad kovida tēma no medicīniski epidemioloģiska rakstura jautājuma visai strauji pārtapa par ideoloģisku ticības jautājumu. Sabiedrība sašķēlās savējos un svešajos. Ticīgajos un neticīgajos. Kariņa valdības profesionālisms aizpeldēja tālu dibenplānā. Priekšplānā izvirzījās ticības stingrība. Arī pats Kariņš pagājuša nedēļā intervijā Latvijas Radio kārtējo reizi atkārtoja, ka daļa iedzīvotāju pandēmijai neticot. Pats gan viņš tai nešaubīgi ticot. Kā tur Bībelē bija par to ticību, kura varot kalnus gāzt, pat ja ir tikai sinepju sēkliņas lielumā?

Cīņa ar un ap kovidu, vakcinācijas tēma tikai pēc ārēji formālām pazīmēm izskatās pēc medicīniska rakstura jautājuma. Kā Latvijas neatkarības atjaunošanas dienai veltītajā dievkalpojumā Doma baznīcā teica arhibīskaps Jānis Vanags: “Paraudzīsimies uz naidu, ar kādu cits pret citu vēršas it kā pretējās puses. Medicīniskas procedūras dēļ neviens otram tā neuzbrūk. Tā uzbrūk, izjūtot aizskārumu un draudus savai identitātei.”

Identitāte šajā gadījumā ir ticība. Vēl tikai pirms pārsimt gadiem nekādas citas kopējās identitātes nepastāvēja. Vienīgi reliģiskās kopienas identitāte. Katrs cilvēks, jau piedzimstot, zināja kādas konfesijas mācītājs viņu kristīs, laulās un kādas draudzes kapsētā viņš tiks guldīts. Izslēgšana no šīs kopienas bija smagākais sods.

Šodien identitāšu ir it kā daudz un tās ir dažādas. Reliģiskā identitāte ir tikpat kā atmirusi, un, pat ja cilvēks skaitās piederīgs katoļu, luterāņu vai pareizticīgo baznīcai, šī identitāte tikai retos gadījumos ir primārā. Daudz svarīgāka šķiet nacionālā identitāte, par spīti centieniem šīs identitātes nozīmi minimizēt.

Taču, kā mēdz teikt, daba necieš tukšumu. Cilvēki ir sociālas būtnes, tiem patīk grupēties un būt kopā ar sev līdzīgiem. Tai skaitā arī ar tādiem sev līdzīgiem, kuri apgalvo, ka gribot būt kopā ar no sevis atšķirīgiem, un tādā paradoksālā kārtā veido sev līdzīgo kopību. Cilvēki pastāvīgi veido vairāk vai mazāk noturīgas identitāšu grupas. Tādas ir izveidojušās arī saistībā ar attieksmi pret vakcināciju, kovidu un ar to saistītajiem ierobežojumiem.

Katrai identitāšu grupai ir raksturīga pretinieku demonizācija jeb dehumanizēšana, jo tiklīdz tu centies iejusties pretinieka ādā, izprast viņa patieso, nevis paša iedomāto un sevi apmierinošo otra [ļauno, nelietīgo] motivāciju, tā esi jau daļēji zaudējis. Tikai akmenscieta, nelokāma stāja ļauj saglabāt savas grupas izcīnītās pozīcijas. Tāpēc svarīgi ir uzturēt sevī pārliecību, ka pretējā nometnē ir slikti, citiem ļaunu vēloši cilvēki.

Kariņam vēl pirms pusgada bija diezgan neizlēmīga, pagļēva “miera mikas” slava. Taču kovidticība viņam ļāvusi būtiski mainīt tēlu. Tagad viņš sevi pozicionē kā dedzīgāko kovidticības priesteri. Cilvēkiem patīk politiķi, kuri par kaut ko iedegas, kuri ir gatavi par savu lietu stāvēt un krist. Ja vēl agrā pavasarī likās, ka kovids būs tas akmens, pār kuru Kariņš paklups, tagad jau izskatās, ka kovids ir tas akmens, uz kura Kariņam pakāpties.

Kovidskeptiķi droši vien domā pilnīgi otrādi, bet šajos gadījumos vienmēr jāatceras Aināra Šlesera kādreiz izteiktā frāze: “Nav svarīgi, cik daudzi par mani nebalsos. Svarīgi, cik daudzi balsos.” Tie, kuri piedalās kovidskeptiķu demonstrācijās vai jūt viņiem līdzi, tāpat par Kariņu nebalsos un nebalsotu jebkurā gadījumā. Runa ir par tiem, kuriem Kariņš un viņa piekoptā politika neraisa antipātijas. Viņiem Kariņa karojošā nostāja pret citādi domājošajiem liekas pievilcīga, jo cilvēkiem vienmēr patīk, ja viņu ideoloģiskos pretiniekus masē un žņaudz. Voltēram pierakstītais citāts par gatavību mirt par kāda iespēju izteikties, pat ja tam pats nepiekrīti, ir tikai labskanīgs izdomājums, kurš nekad dabā nav ticis izteikts un reālajā politikā nekad nav ievērots. Ne 18. gadsimtā, ne arī 21. gadsimtā.

Mūsdienu kovidhistēriķu un kovidskeptiķu pretstāves tuvākās analoģijas ir katoļu, hugenotu, kalvinistu un citu protestantu savstarpējie kari vēlīno viduslaiku Eiropā vai vecticībnieku vajāšana Krievijā pēc patriarha Nikona veiktās baznīcas reformas. Mūsdienās, par laimi, šī pretstāve saistās ar nesalīdzināmi mazāku vardarbību un ne tuvu nav tik asiņaina. Bet sociālās uzvedības principi paliek nemainīgi - piespiest pretējo pusi pārnākt manā ticībā vai vismaz bez ierunām pakļauties. Ja neesi ar mieru, tad laidies, kur acis rāda - vai nu uz Ziemeļameriku, vai nu uz Sibīriju, vai nu uz Latgales mežu nostūriem. Vienalga kur, tikai prom no acīm.

Taču atgriezīsimies pie Kariņa ticības pandēmijai un Vanaga piesauktā identitātes jautājuma. Galvenais arguments tam, ka tā nav nekāda ticība, bet reāls, zinātniski pierādīts fakts, balstās apgalvojumā, ka kopš pandēmijas sākuma ar kovidu saslimuši (inficējušies) vairāk nekā 200 miljoni cilvēku (realitātē noteikti vēl daudz vairāk) un no tiem gandrīz 4,5 miljoni miruši. Skaitļi ir iespaidīgi un it kā noņem jebkādu šaubu ēnu. Ko pret šiem faktiem var likt pretī? Arī faktus. Tikai un vienīgi faktus.

Sašaurināsim apskatāmo telpu. Nerunāsim par pasauli. Runāsim par Latviju un uz mirkli iedomāsimies, ka nekādas kovidhistērijas nepastāv un medijos ziņas nesākas ar informāciju no kovida frontes - cik testu veikts, cik saslimušo, cik mirušo, bet bezkaislīgā balsī tiek ziņots par iepriekšējās dienas mirstības statistiku. Vakar Latvijā nomira 95 cilvēki, tik un tik ar to un to, tik un tik ar to un to, un pašās beigās, cik ar kovidu. Pēdējos mēnešos, kopš saasinājies jautājums par tā dēvēto piespiedu vakcināciju, ar kovidu mirušo skaits ik dienas ir viens, divi cilvēki, bieži vien pat neviens. Tajā pašā laikā ik dienas Latvijā nomirst ap 80 - 100 cilvēku. Pilnas slimnīcas ar slimniekiem, kuri tāpat cieš, bet kuri nav inficējušies ar kovidu. Vai šie cilvēki ir pelnījuši mazāku uzmanību un līdzjūtību?

Iedzīvotāju grupā, kuri jaunāki par 50 gadiem, ar kovidu mirušo skaits visā laika posmā kopš pandēmijas sākuma ir mazāks nekā autoavārijās bojāgājušo skaits. Par mirušiem skolēniem vispār nav dzirdēts, un, kā ziņo “Forbes”,

varbūtība bērnam nomirt ar kovidu ir mazāka, nekā iet bojā no zibens spēriena.

Savukārt maskas skolās negatīvi ietekmē bērnu attīstību, traumē, bremzē domāšanas, sociālo prasmju attīstību.

Taču tas Kariņa valdību netraucēs skolniekus un skolotājus mocīt, regulāri testējoties, liekot mācīties attālināti vai nēsājot auduma strēmelītes uz sejas. Protams, katra cilvēka dzīvība ir unikāla, un tā ir jāsargā. Par to nav šaubu, taču unikāla un svarīga ir ikviena cilvēka dzīvība. Arī tā, kas nav inficējusies ar kovidu. Cilvēku dzīve negriežas tikai ap kovidu, un ievērojami vairāk cilvēku cieš no šīs uzsvērtās fokusēšanās uz šo vienu tēmu. Cilvēki instinktīvi jūt, ka saceltā ažiotāža ir krietni skaļāka nekā reālais apdraudējums, un pretojas šai uzspiestajai dziedāšanai līdzi, kā nu katrs prot.

Diemžēl šī

“cīņa ar pandēmiju” pārvērtusies sabiedrību šķeļošā “ticības karā”, kurš mūsu jau tā ne pārāk lielajai un ne pārāk vienotajai tautai diez vai nāks par labu.

Tieši šī iemesla dēļ uzskatu Krišjāņa Kariņa valdību par vissliktāko, kāda Latvijai bijusi kopš neatkarības atjaunošanas pirms trīsdesmit gadiem, jo tā nav spējusi mūsu tautu pasargāt no šādas nevajadzīgas pretstāves.