Pēc Kārtera nāca Reigans, pēc Baidena...?

31. augustā beidzas termiņš, līdz kuram ASV karaspēkam jāatstāj Afganistāna. Šo termiņu sākotnēji bija noteikušas pašas ASV, bet tagad to pašu termiņu ultimatīvā formā izvirzīja “Taliban”, nostādot ASV prezidentu Džo Baidenu visai divdomīgā situācijā.
31.08.2021. Bens Latkovskis
 
29. augustā ASV prezidents Džo Baidens aizmiga preses fotosesijas laikā tiekoties ar Izraēlas premjerministru Naftali Benetu. Vai ASV politiskā šķira, bēgot no vilka (Trampa), nav netīšām ieskrējusi lāča (ziemas miegā guloša) migā? ©Ekrānšāviņš no Izrēlās premjerministra konta https://www.youtube.com/

Ja ASV atbilstoši pašu nospraustajam grafikam līdz 1. septembrim Afganistānu pilnībā atstās, tad “Taliban” to varēs uzdot kā “mūsu ultimāta izpildīšanu”, savukārt jebkāda vilcināšanās draud ar jaunu terorisma “pingpongu”, kad teroristi nāvnieki spridzinās publiskās vietās, bet ASV spēki raida raķetes uz iespējamo teroristu mītnes vietām, turpinot jau 2001. gadā uzsākto karu “pret teroru”.

Neatkarīgi no šobrīd Afganistānā notiekošā, tagad it kā varētu visai šai ieilgušajai epopejai pielikt punktu un izdarīt zināmus secinājumus. Kādreiz populārā ideja par to, ka ir iespējama Rietumu paveida demokrātiskas politiskās sistēmas iedzīvināšana sabiedrībā, kurai tā organiski sveša un kurā pastāv bruņota pretestība “demokrātiskajai” varai, ir empīriski pierādīta kā aplama. Diemžēl var izrādīties, ka punktu likt ir pāragri, jo grūti prognozēt, kā turpinās attīstīties situācija pašā Afganistānā un, galvenais, kā šie notikumi atsauksies uz visu Islāma pasauli kopumā.

Atcerēsimies, ka līdz šā gada beigām plānots izvest lielāko daļu ASV armijas kontingenta arī no Irākas, atstājot vienīgi speciālistus, kuri palīdzēšot Irākas bruņoto spēku apmācīšanā. Izejot no iepriekšējā rindkopā pieminētā empīriskā “atklājuma”, var prognozēt, kura būs nākamā “Saigona” un “Kabula”. Ar augstu ticamību tā varētu būt Bagdāde, kaut Irākas galvaspilsētai ir daudz lielākas iespējas izvairīties no šo abu par haotiskas bēgšanas simboliem kļuvušo pilsētu likteņa, jo Kabulas notikumiem būtu jākalpo kā skaudrai, bet labai mācībai. Ja Baidena administrācija šo mācības stundu cītīgi izstudētu, tad tā varētu aiziešanai no Irākas rūpīgāk sagatavoties. Diemžēl cilvēces tūkstošgadīgā pieredze liecina, ka no vēstures kļūdām reti kāds mācās, tāpēc nebūs brīnums, ja tuvākajos gados politisko ziņu virsrakstos atkal aktualizēsies Irākas vārds.

Apjausma, ka militārā klātbūtne Afganistānā un Irākā ir dārga, apgrūtinoša, nepopulāra un, galvenais, bezjēdzīga, kļuva par Vašingtonas “deep state” pamatplūsmas viedokli jau Džordža Buša jaunākā prezidentūras beigu posmā. Tieši Buša, Donalda Ramsfelda, Dika Čeinija un citu “neokonu” avantūras Tuvajos un Vidējos Austrumos iniciēja izolacionisma politikas popularitātes strauju pieaugumu ASV sabiedrībā turpmākajos gados.

Baraks Obama vēl pirms ievēlēšanas solīja izvest karaspēku no Irākas 16 mēnešu laikā, un šo solījumu atkārtoja jau pēc nonākšanas Baltajā namā. Realitāte (nestabilitāte arābu pasaulē un “Islāma valsts” rašanās) viņu piespieda no šī solījuma pildīšanas atteikties. Donalds Tramps atteikšanos no “kārtības uzturēšanas pasaulē” jau padarīja par vienu no savas ārpolitikas stūrakmeņiem un bija gatavs aiziet ne tikai no šīm valstīm vien. Protams, savā stilā, daudz neprātojot, kas tur notiks pēc tam. Tomēr vispārējā pretestība Trampa politiskajiem principiem neļāva viņam īstenot savas ieceres. Karaspēka izvešanu no Afganistānas un Irākas apņēmās realizēt Baidens, kurš nekad nav bijis šo kampaņu atbalstītājs.

Lai arī vairums amerikāņu atbalsta ASV karaspēka izvākšanu no Afganistānas, 15. augusta reportāžas no Kabulas pamatīgi iedragāja Baidena popularitāti. Svarīgi ir ne tik daudz procenta punkti, par kuriem kritās viņa reitings (tie varbūt nemaz nav tik lieli - 7% punkti), cik tas, kā mainījās viņu līdz šim atbalstošo mediju attieksme. Ja līdz 15. augustam pamatplūsmas (lasi: antitrampiskie) mediji pret Baidenu izturējās visai saudzīgi, tad pēc reportāžām no Kabulas lidostas, šis saudzēšanas (mīksto cimdu kritikas) posms beidzās. Baidens tika zākāts gandrīz ne mazāk asi kā kādreiz Tramps.

Politisko komentētāju vidū kļuva populārs Baidena salīdzinājums ar Džimiju Kārteru, kam nepaveicās būt par ASV prezidentu laikā, kad 1979. gadā notika antiamerikāniskā islāma revolūcija Irānā un ASV desantnieki 1980. gada 24. aprīlī veica ārkārtīgi neveiksmīgo ķīlnieku atbrīvošanas operāciju no ASV vēstniecības Teherānā (bojā gāja 8 ASV karavīri un viens irāņu civiliedzīvotājs). Tā paša gada novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās Kārters smagi zaudēja savam pretiniekam, bijušajam aktierim, arī Kalifornijas gubernatoram (kad Kalifornijā vēl varēja uzvarēt republikāņi) Rolandam Reiganam.

Šodienas paralēļu vilcēji gan uzsver, ka līdz nākamajām vēlēšanām vēl trīs gadi un šī Baidena neveiksme līdz tam aizmirsīsies, un tad jau vēlētājiem būs citi dienas kārtības jautājumi. Ļoti iespējams, tā arī būs, bet var gadīties citādi. Ja kaut kas līdzīgs Afganistānā notiekošajam būs arī Irākā, tad tālāk pēc domino principa var sabrukt arī visa pārējās pasaules drošības arhitektūra. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ir ne mazums spēlētāju, kuriem nebūtu nekas pretī nedaudz pārdalīt kārtis.

Tas, ka Baidens nedaudz piemiga sarunu laikā ar Izraēlas premjerministru Naftali Benetu, var izrādīties slikta zīme, kura simboliski liecina, ka pasaules drošības galvenais “šoferis” mēdz iemigt “pie stūres”. Līdz ar to šajās dienās dzirdamais jautājums - pēc Kārtera nāca Reigans, kurš nāks pēc Baidena, var izrādīties nomaināms ar citu jautājumu. Vai Baidenam izdosies saglabāt vietu Baltajā namā līdz sava termiņa beigām? Vai nevar gadīties līdzīgi kā Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam, kuram bija jāpaziņo par savu atkāpšanos pirms termiņa beigām?

Vai ASV politiskā šķira, bēgot no vilka (Trampa), nav netīšām ieskrējusi lāča (ziemas miegā guloša) migā?