Kariņš, Gobzems un Šlesers kā Hermaņa Oblomovs, Tarentjevs un Doktors

Aldis Gobzems pieteicis “rododendru revolūciju”, kurai beidzot jāaizslauka mēslainē Kariņa/Pavļuta korumpētā kovidokrātu kliķe. Revolūcija nolikta uz 18. septembri. “Vai nu mēs, vai viņi,” Gobzems dramatizē sociālajos tīklos.
01.09.2021. Bens Latkovskis
 
©Neatkarīgā

Lai gan mēdz teikt, ka prognozes esot slidena lieta, no kurām prātīgāk izvairīties, šoreiz var droši paredzēt, ka nekādas “revolūcijas” nebūs. Ne rododendru, ne buldozeru. Būs kārtējie skaļie saukļi, dūru kratīšana pret debesīm un citu tikpat “bīstamu” draudu izkliegšana. Proti, tvaika nolaišana nedaudz pārkārsušiem prātiem. Arī mediji un politizētā sabiedrības daļa varēs vairākas nedēļas “cepties” par gaidāmo “revolūciju”. Vārds - revolūcija - šajā reizē jāliek pēdiņās kaut vai tāpēc, ka revolūcijas neizsludina mēnesi iepriekš.

Aldis Gobzems un neapdomīgi viņa dienaskārtībai pievienojies Ainārs Šlesers ir kļuvuši par tādiem kā zibensnovedējiem, uz kuriem novērst uzmanību no valdošās varas neizdarībām, kļūdām, nekonsekvences un stūrgalvības. Sociālie tīkli un ziņu lentes turpina pildīties ar šo personu rīcības, izteikumu aprakstiem un dažādiem šo darbību komentāriem no citu politiķu un ekspertu puses.

Varētu domāt, ka šie divi personāži kļuvuši par Latvijas politiskās trupas vadošajiem aktieriem, taču viņu funkcija ir gluži pretēja. Kad Jaunajā Rīgas teātrī Alvis Hermanis iestudēja “Oblomovu”, kritika to novērtēja ļoti atzinīgi. Vienīgā strīdīgā epizode bija tā, kurā Kaspara Znotiņa un Ivara Krasta tēlotie Tarentjevs un Doktors Oblomova miteklī tik pārspīlēti lokās uz priekšu un atpakaļ, ka tik groteska tēlu kariķēšana jau balansēja uz bezgaumības robežas. Taču acīmredzot tieši tāds bija režisora mērķis. Ar nepārprotamu grotesku uzsvērt notiekošā absurdumu un šo dīvaino personāžu it kā pareizo tekstu bezjēdzību. Proti, uz abu kliedzošo “klaunu” fona kūtrais, laiskais un neko nedarošais Oblomovs izskatās pārsteidzoši vieds un reālajai dzīvei piemērots. Tieši viņš, krācošais un mūžīgi guļošais Oblomovs ir “normāls”, bet uzspēlēti dzīvīgie Tarentjevs un Doktors tukši gaisa grābšļi.

Kariņš un viņa fanu kluba biedri var būt neiedomājami laimīgi, ka viņiem ir Gobzems, kurš pats pieteicies pretiniekos. Sazvērestības teoriju cienītāji pat varētu izteikt pieņēmumu, ka Gobzems ir “Vienotības” projekts, kurš ar savu politisko ālēšanos padara sabiedrības acīs Kariņu par gluži pieņemamu premjeru un “Vienotību” par saprāta balsi šajā kovidhistērijas laikā.

Ir populārs propagandas paņēmiens, kad uz televīzijas studiju tiek aicināti “pareizā” viedokļa paudēji un viņu idejiski “nepareizie” pretinieki. Pareizo viedokli pārstāv nosvērti, labi ģērbušies, kopti, acīmredzami izglītoti cilvēki, kas savu domu izsaka mierīgi, pārliecinoši un saprotami. Savukārt pretējo, “nepareizo” pusi pārstāv nelīdzsvaroti, haotiski, pie friziera sen nebijuši cilvēki, kuri savas domas izsaka nesakarīgi un kuriem ir grūtības veidot sarežģītus, argumentētus teikumus. Skaidrs, pie kuriem gribētu pieslieties neitrālie skatītāji.

Gobzema un Šlesera gadījumā abi Kariņa oponenti runā samērā tekoši, taču šo runu piepildījums ir vājš. Īpaši tas attiecas uz Gobzemu, jo Šleseram vismaz ir kaut kādas idejas. Tās var patikt, var nepatikt; tās var likties gudras vai pavisam muļķīgas, bet Šleseram vismaz kaut kas ir. Gobzemam konkrētu, konstruktīvu ideju, kuras viņš varētu sabiedrībai piedāvāt, nav. Vispār.

To, ka Gobzems tikai brauc ar muti, labi varēja ievērot, kad Saeimā tika skatīta Jura Pūces uzsāktā administratīvi teritoriālās kartes pārzīmēšana. Saeimas attālināto sēžu debatēs piedalījās galvenokārt tikai opozīcijas pārstāvji. Gandrīz pie katra deputātu iesniegtā priekšlikuma debatēja Gobzems un Viktors Valainis no ZZS. Taču abu opozīcijas pārstāvju uzstāšanās bija atšķirīgas kā diena pret nakti.

Gobzems katrā uzstāšanās reizē operēja ar vienām un tām pašām vispārīgām, pret valdību, pret attiecīgās “reformas” virzītājiem, pret pašu “reformu” kā tādu iekrāsotām frāzēm, bet Valainim katrā konkrētā gadījumā bija samērā labi pamatoti argumenti, kāpēc tas vai cits priekšlikums būtu atbalstāms vai noraidāms. Katrā šādā uzstāšanās reizē bija skaidri nolasāms, cik pie attiecīgā jautājuma strādājis viens, cik otrs.

Respektīvi, ja Gobzemam būtu Valaiņa darbaspējas, tad, iespējams, mums būtu viens kārtīgs politiskais smagsvars, bet nevar nepamanīt, ka Gobzems ir slinks, cer izbraukt ar harismu, peldot pa virsu. Taču ar plikiem lozungiem nepietiek. To vēl var jauns, mazpazīstams politiķis/aktieris, kurš var tikt iebalsots Saeimā, veikli nospēlējot uz kādām jūtīgām vēlētāju stīgām. Taču, kad šis politiķis jau ir “atkosts”, kā tas ir ar Gobzemu, Artusu Kaimiņu un, jāatzīst, arī ar Šleseru, tad ar ierastajiem runas plūdiem ir “par īsu”.

Ja atgriežamies pie Hermaņa “Oblomova” līdzībām ar darbībām uz mūsu vietējās politiskās skatuves, tad Kariņš (Oblomovs) var turpināt gulēt mierīgi. Kamēr ap viņa iesūnojušo migu lokās un ākstās tādi personāži kā Gobzems un Šlesers (Tarentjevs un Doktors), Kariņa turpmāku krākšanu (neko nedarīšanu) nekas neapdraud.