Krievu valodas situācija Ukrainā un arī Latvijā

No Kijevas Centrālās dzelzceļa stacijas, kur piestāj autobuss no Borispoles lidostas, līdz rezervētajai viesnīcai ir aptuveni pusotra kilometra. Jau Rīgā, skatoties kartē, ir nolemts šo attālumu iet ar kājām. Tomēr realitātē viss izskatās nedaudz citādāk kā mājās, pētot karti, un pēc nelielas maldīšanās kādam pretimnācējam, gadus četrdesmit vecam, padruknam, vienkārši ģērbtam vīrietim jautāju, kā aiziet līdz Olimpiskajam stadionam, kurš ir tuvākais orientieris meklētās viesnīcas tuvumā.
02.09.2021. Bens Latkovskis
 
Katrā, pat vismazākajā Ukrainas pilsētā ir slavas aleja un ne viens vien piemineklis Krievijas – Ukrainas karā kritušajiem. Terebovļā (12 000 iedzīvotāju) redzēju vismaz divus šādus monumentus. Līdz ar to krievu valoda tur zināmā mērā ir kļuvusi par ienaidnieka valodu ©Bens Latkovskis

Jautāju krievu valodā, jo nav noslēpums, ka Kijevā visi lieliski saprot krievu valodu. Tā kā arī es brīvi runāju krieviski, tad man kaut kāda iekšēja barjera neļauj apgrūtināt cilvēkiem dzīvi, uzrunājot viņus angļu valodā. Galu galā skaidrs, ka angļu valoda Kijevā ir nesalīdzināmi mazāk saprotama kā krievu.

Uzrunātais pretimnācējs uz manu jautājumu atbild strupi: “Only metro.” Šo frāzi viņš vairākkārt atkārto, un uz papildjautājumu, kur tad tuvākā metro stacija atrodas, lauzītā angļu valodā sola līdz tai aizvest, jo pats ejot uz to pusi. Lai arī mēs ar dzīvesbiedri savā starpā runājam latviešu valodā, un viņš redz, ka neesam nekādi krievi no nīstās Krievijas, viņš ar mums krievu valodā ne vārda.

Taču ceļš līdz tuvākajai metro stacijai nemaz nav tik tuvs, un pēkšņi viņam kabatā iezvanās telefons. Zvana kāds vietējais paziņa. Krievvalodīgais. Mūsu jaunais pavadonis viņam atbild kā droši vien pieradis ar viņu runāt, un abu saruna turpinās tekošā krievu valodā. Teorētiski viņš ar savu paziņu kaut mūsu klātbūtnē (lai saglabātu savu stingrā ukraiņu patriota tēlu) varētu runāt ukrainiski, jo arī visi krievvalodīgi saprot radniecīgo ukraiņu valodu, taču šoreiz šķiet jau viņam iekšējā barjera neļauj kaut ko pārkāpt.

Runājot par valodu situāciju Ukrainā, biju dzirdējis, ka Kijeva esot izteikti divvalodīga un attiecības esot tuvas 50:50. Tas tā varbūt bija pirms kara 2014. gadā. Tagad tomēr dominē ukraiņu valoda. Ne tikai oficiālajā saskarsmē, kur līdzīgi kā Latvijā krievu valodu neizmanto nemaz, bet arī sadzīvē, savstarpējās sarunās. Piemēram, diezgan daudz iznāca pārvietoties ar metro, kas ir neiedomājami lēts (ap 30 eirocenti), un tur, tāpat kā uz ielas, vairums cilvēku savā starpā sarunājās man nesaprotamajā ukraiņu valodā. No otras puses, pievakarēs Neatkarības laukums (Maidans) un Kijevas centrālā iela Kreščatiks pārvēršas par vispārēju tautas staigāšanas vietu, kur uzstājas dažādi muzikanti un citi “kumēdiņu” rādītāji, un tur atšķirībā no Ļvovas vecpilsētas, kur bijām vēlāk, pārsvarā dzied krievu valodā.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, uzreiz jāsaka, ka situācija ar krievu valodas lietojumu Ukrainā būtiski atšķiras no situācijas Latvijā. Galvenā atšķirība ir tā, ka Ukrainā uz tavu krieviski uzdoto jautājumu gandrīz vienmēr un visur atbildēs ukrainiski, ja vien pats atbildētājs būs ukrainis. Arī tad, ja kompānijā esi vienīgais, kurš ukrainiski nesaprot, neviens tevis dēļ uz visiem it kā saprotamo krievu valodu nepāries. Visi savā starpā sarunāsies ukrainiski, un vienīgi, ja vērsīsies tieši pie tevis, tad kaut ko teiks krievu valodā.

Šajā sakarā zīmīga bija epizode Rīgā, taksometrā, braucot uz lidostu. Taksometra šoferis, izdzirdot, ka mana dzīvesbiedre, etniskā ukrainiete, latviski runā kaut brīvi, bet ar nelielu akcentu, uzreiz pieteicās gan pats runāt krieviski, gan “atļāva” viņai: “Varat runāt krieviski.” Šādu nelūgtu pretimnākšanu Ukrainā nemanīju ne reizi.

Rietumukrainā, kur krievu valodu praktiski nedzird nemaz, atbildēšana ukrainiski uz krieviski uzdotu jautājumu ir mūžsena prakse, kura nav būtiski mainījusies kopš 1939. gada, kad šī teritorija pēc PSRS iebrukuma Polijā tika pievienota PSRS. Ar to situācija krasi atšķiras no situācijas Latvijā, kur padomju laikā ierasto pāriešanu uz krievu valodu nekādi nevar izskaust vēl līdz šim, pat 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas. Tagad šai nosacītajai rusofilijai pievienojusies arī anglofilija, bet tas jau ir cits stāsts.

Ja pieskaramies Otrā pasaules kara tēmai, tad Ukrainā “Lielā Tēvijas kara” jautājums, kurš Putina Krievijā ir pārvērsts par valsts galveno reliģiju, ir atrisināts ļoti sekmīgi un visnotaļ interesanti. Lielā Tēvijas kara tēma Ukrainā ir kutelīgāka nekā Latvijā, jo tur ir nesalīdzināmi vairāk cilvēku, kuri paši vai viņu priekšteči cīnījušies Sarkanās armijas pusē. Tāpēc “Lielais Tēvijas karš” līdz pat pēdējam laikam bija starp godājamākajiem jēdzieniem. Arī tagad tas lielā mērā tāds saglabājies. Taču, lai nodalītu šī kara godājamo piemiņu no tās apmātības, ar ko šis jēdziens saistās Krievijā, ir izdarīts it kā neliels, bet jēdzieniski milzīgs sīkums. Mainīts ir kara sākuma gads. Uzraksts Kijevā uz postamenta kara upuru piemiņai 1939 - 1945 tomēr izskatās pavisam citādi nekā 1941 - 1945.

Lai arī Latvijā cilvēki pret krievu valodu dažkārt izturas ar gluži nevajadzīgu pietāti, tā tomēr pie mums ir daudz svešāka valoda. Braucot pārpildītā mikroautobusā no Terebovļas uz Ternopoli, salonā skanēja visprimitīvākā krievu “popsa”, un nevienam no pasažieriem neienāca prātā aizrādīt šoferim, lai nogriež taču to ausīs griezošo krievu mūziku. Man grūti iedomāties, ka šāda mūzika pilnā skaļumā varētu skanēt autobusā, kas brauc, teiksim, no Talsiem uz Kuldīgu. Patja kādreiz tā gadītos, tas drīzāk būtu izņēmums, kas tikai apstiprina likumu. Tā vien šķiet, ka Ukrainas integrācija krievu masu kultūrā ir lielāka.

Tomēr jāatzīst, ka kopumā ukraiņu tautas pašapziņa (kā man šķita) ir augstāka nekā latviešiem, starp kuriem daudzi ir gatavi pāriet uz krievu vai angļu valodu, tiklīdz izdzird kaut niecīgāko akcentu latviski runājošā cilvēka balsī. Nemaz nerunājot, ja cilvēks latviski nerunā nemaz. Ukrainā tikai speciāli paskaidrojot, ka es diemžēl ukrainiski nesaprotu, ar tevi sāks (varbūt) runāt citā valodā. Protams, gadās arī otrādi: kad kaut ko jautā ukrainiski, bet izrādās, ka uzrunātais ir krieviski runājošs un tev atbild krieviski, taču tas tikai apstiprina iepriekš sacīto - katrs runā savā valodā, saglabājot pašcieņu un pašapziņu.

P. S. Gribu uzsvērt, ka tie ir tikai mani vērojumi, nedēļu ceļojot pa Ukrainu. Jebkuram citam ceļotājam var būt citi, atšķirīgi iespaidi.