Balsojiet par kariņistu/pavļutistu apvienotā varasļaužu bloka kandidātiem!

Lai gan līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām vēl vairāk nekā gads, partijas jau sāk izmest tīklus, zondējot iespējas apvienot spēkus.
07.09.2021. Bens Latkovskis
 
©Neatkarīgā

Kā ziņo “TV Panorāma”, “Jaunā Vienotība” aicinājusi apvienību “Attīstībai/Par!” apsvērt kopīgu startu 14. Saeimas vēlēšanās. Lai arī šī spēku apvienošanas nepieciešamība tiek pamatota ar it kā citu, konkurējošo spēku gatavību apvienoties, šim piedāvājumam, visticamāk, tomēr ir citi, praktiskāki iemesli.

Pirmkārt, “Vienotības” ģenēze liecina, ka tā vienmēr ir bijusi partija, kura cenšas sevī absorbēt citus politiski līdzīgus spēkus. Vienalga, vai tad, kad tā saucās “Jaunais laiks”, “Vienotība”, “Jaunā Vienotība” vai “Attīstības/Vienotība/Par!”. Vienmēr tai bijusi šāda citu aprīšanas tendence. Atcerēsimies, Zatlera reformu partiju, kura bez pēdām pazuda “Vienotības” vēderā.

Otrkārt, cilvēkiem ir skaidri izteikta vēlme atkārtot darbības, kuras kādreiz viņiem nesušas panākumus. Savulaik, pirms 10. Saeimas vēlēšanām izveidotais “Vienotības” saraksts, kas sevī ietvēra “Jauno laiku”, “Pilsonisko savienību”, “Sabiedrību citai politikai”, “Meierovica biedrību”, 2010. gada 2. oktobra vēlēšanās (partija tobrīd vēl nebija oficiāli nodibināta, tas notika tikai pēc nepilna gada 2011. gada 6. augustā, Valkā) ieguva 33 deputātu mandātus, kas ir viena saraksta labākais sasniegums Saeimas vēlēšanas šajā gadsimtā.

Treškārt, “Jaunā Vienotība” iepriekšējās Saeimas vēlēšanās nostartēja viduvēji, ieguva tikai 8 mandātus, un tas atspoguļojas tās finansējumā no valsts budžeta. “Attīstībai/Par!” šajā ziņā ir labākā situācijā, jo ieguva 13 mandātus, turklāt viena no šīs apvienības partijām - “Latvijas attīstībai” tradicionāli skaitās partija, kurai naudas nekad netrūkst. Līdz ar to, apvienošanās varētu “Vienotībai” būt finansiāli izdevīga.

Ceturtkārt, nav vēl skaidri zināms, kādu ceļu 14. Saeimas vēlēšanās izvēlēsies “Kustība Par!”? Lai arī šobrīd runas par šīs kustības nošķiršanos no “Latvijas attīstībai” ir krietni pieklusušas salīdzinājumā ar laiku, kad izcēlās “Pūces autostāvvietas” skandāls, tomēr nevar izslēgt, ka atkal kaut kas neglīts uzpeldēs un šis politiskais spēks izvēlēsies iet kopā ar “Progresīvajiem”. Šāda varbūtība nav liela, bet to nevar izslēgt, un šāds situācijas pavērsiens varētu nākt par sliktu abām pašreiz pie varas esošajām partijām. Arī attiecības Rīgas domē starp “Vienotību” un “Staķa saraksta” atsevišķām sastāvdaļām ir pietiekami saspīlētas, lai tās spētu lietā iesaistītajiem pamatīgi patraucēt, ja domstarpības pārmestos tālāk uz nacionālo parlamentu.

Piektkārt, atsevišķiem politiķiem, kuri savās partijās nav pirmajā piecniekā, var rasties šaubas par iespēju tikt ievēlētiem no savas partijas, ja sarakstā priekšā ir populārāki “kadri”. Plašākā sarakstā it kā varētu vēl vairāk “pazust”, bet katra politiķa personiskais pašvērtējums parasti ir vairāk vai mazāk pārvērtēts, un paplašinātā sarakstā, kur vairāk “otrā plāna” politiķu, pašam ir šķietami lielākas izredzes šos otrā līmeņa politiķus apiet. Savukārt, “spices” politiķiem šāds plašāks saraksts dod pārliecību - lai nu ko, bet mani jau nu noteikti ievēlēs.

Sestkārt, šādas sadarbības ietvaros varētu vienoties par ietekmes sfēru sadali pēc vēlēšanām jau ilgi pirms pašām vēlēšanām. Proti, par esošās sadales saglabāšanu vai gluži otrādi kādu posteņu nomaiņu. Tas ir svarīgi, lai politiskā un saimnieciskā vara jau tagad varētu daudz maz droši prognozēt tālākās darbības un iespējamās finanšu plūsmas. Tā saucamo naudas apguvi.

Septītkārt, politiķi dažkārt mēdz publicēt partiju vadības vēl neakceptētas idejas, un tad it kā no malas vēro, kāda būs turpmākā reakcija. Ja ideja gūst atsaucību, tad viņi var uzņemties tās tālāku virzīšanu, savukārt, ja idejai neizdodas iegūt plašāku atbalstu, tad izliekas, ka ar to viņiem nav nekāda sakara, un to vairs nepiemin. Līdz nākamajai reizei.

Astotkārt, visu apvienotā saraksta partiju elektorāts savstarpēji stipri pārklājas, līdz ar to uz vēlēšanu rezultātiem daudz lielāka ietekme ir dažādām politiskām nejaušībām (piemēram, saraksta pirmajam numuram attiecīgajā velēšanu apgabalā). Šie no katra konkrētā kandidāta neatkarīgi faktori vēlēšanas padara par lielāku loteriju. Tāpēc apvienotais saraksts tam piešķir lielāku stabilitāti un pārliecību, ka tas ir pasargāts no negaidītām nejaušībām.

Devītkārt, tieši pret šiem abiem politiskajiem spēkiem nenoliedzamu iecietību (acīmredzamas simpātijas) izrāda daļa mediju (īpaši sabiedriskie) un ietekmīgi viedokļu līderi. Tāpēc apvienošanās paplašinātu “iecietības zonu” medijos un samazinātu kritikas triecienuguns jaudu.

Kā redzams, starp politisko spēku apvienošanas iemesliem neesmu nosaucis nevienu tīri politisku vai ideoloģisku (ja par tādu neuzskata iespējamās pretrunas ar “Kustību Par!”). To daru apzināti, jo starp šīm partijām nav principiālu pretrunu nevienā politiski nozīmīgā jautājumā. Katrā ziņā nav neviena ideoloģiska jautājuma, kurā šo partiju nostāja būtiski atšķirtos, un tas varētu kļūt par šķērsli kādu praktisku jautājumu risināšanā.

Protams, varētu runāt ar galveno negatīvo sarakstu apvienošanas faktoru - proti, iespējamo politiskās identitātes zaudēšanu. Taču arī šajā gadījumā šeit nav pretrunu, jo galvenā šo politisko spēku identitāte ir viena un tā pati - atrašanās pie varas. Gan “Vienotība”, gan “Attīstībai/Par!” nacionālā (Saeimas) līmenī vienmēr ir bijusi pie varas kopš to nodibināšanās. Ārpus varas, kā opozīcijas spēks, vai, vēl trakāk, ārpus parlamenta (nepārvarējusi 5% barjeru) šīs partijas nekad nav bijušas un šobrīd nav iedomājamas.

Kad 2017. gadā “Vienotība” pārdzīvoja dziļu krīzi un tai draudēja nonākšana zem 5% līmeņa nacionālajās vēlēšanās, daudzi (tai skaitā pašreizējās “Kustības Par!” dibinātāji un “Latvijas Reģionu apvienības” līderis Edvards Smiltēns) steigšus pameta “grimstošo kuģi”. Tagad, kad vecās sūces ir aizdrīvētas un kuģis atkal ir “uz strīpas”, “Vienotība” atkal var lepni aicināt citus tai pieslieties.

Skaidrs, ka līdz nākamā gada oktobrim vēl daudz ūdeņu aiztecēs. Šobrīd pāragri spriest, vai “Vienotība” paliks sev uzticīga un centīsies aprīt nomināli “jaunāko māsu” iekš varas. Neatkarīgi - vai tas notiks vai katra partija startēs atsevišķi, jau tagad abas šīs partijas un tajās esošie politiķi praktiski nav atšķirami. Līdzīgi kā leģendārā Džordža Orvela romāna “Dzīvnieku ferma” beigu rindkopā: “Ārpusē stāvošie laida skatienu no cūkas uz cilvēku, no cilvēka uz cūku un atkal no cūkas uz cilvēku; taču pateikt, kurš ir kurš, vairs nebija iespējams.