Pret diktatora Lukašenko nežēlību pasaule bezspēcīga

Baltkrievijas pērnās vasaras protestu viena no galvenajām sejām – flautiste Marija Koļesņikova pirmdien slēgtā un noslepenotā “tiesas” sēdē tika notiesāta ar 11 gadiem cietumā. Tā kā pat viņas advokāti bija spiesti parakstīties par “noslēpuma neizpaušanu”, tad šie 11 gadi ir gandrīz vienīgais, kas konkrētāk zināms par pašu tiesas procesu.
08.09.2021. Bens Latkovskis
 
©Scanpix

Kopā ar Koļesņikovu tika “tiesāts” cits protestu aktīvists, jurists Maksims Znaks, kuram piesprieda 10 gadus. Runājot par pašreizējo situāciju Baltkrievijā, vārdi - tiesa, tiesāt un daudzi citi - obligāti jāliek pēdiņās, jo to jēga ir pilnīgi cita, nekā to saprot valstīs, kurās darbojas kaut kādi likumi. Šobrīd Baltkrievijā vienīgais likums, kurš darbojas konsekventi un nepārprotami, ir - diktatora Lukašenko griba. Tāpēc nav ne mazāko šaubu, ka Koļesņikovas un Znaka “tiesas” galvenais tiesnesis bija pats Lukašenko.

Ja jāatbild uz jautājumu, par ko Koļesņikova tika tiesāta, tad arī šeit nav nozīmes, kas rakstīts šī nežēlīgā sprieduma pamatojumā, pat ja tas tiktu atslepenots. Koļesņikova, tāpat kā citi protestu aktīvisti, tagad ir spiesti ciest par tām nepatīkamajām sajūtām, kuras diktatoram bija jāpārdzīvo pērno protestu laikā un, visticamāk, jāturpina izjust arī vēl tagad, jo, lai arī situācija ārēji ir it kā normalizēta, neko atgriezt “tā, kā bija agrāk” vairs nav iespējams.

Kopš pērnā gada 9. augusta Lukašenko statuss ir mainījies ne tikai pasaulē, bet, galvenais, pašā Baltkrievijā. Nav runa tik daudz pat par viņa leģitimitātes juridiski politisko pusi, cik sociāli sensitīvo. Visiem, tai skaitā tiem valsts pārvaldes vadītājiem, kuri piedalās dažādās sanāksmēs ar diktatora piedalīšanos, vairs nav nekādu ilūziju par tautas mīlestību pret Lukašenko. Visiem skaidrs, ka viņa vara balstās vienīgi uz “siloviku” lojalitāti un represijām. Pamatjautājums ir, cik ilgi var uz durkļiem nosēdēt? Droši vien ilgi, bet jebkurā gadījumā uz tiem sēdēt nav patīkami. Arī ne droši, jo jebkurā brīdī var gaidīt nodevību no jebkuras puses.

Koļesņikova bija viena no populārās baltkrievu protesta sieviešu trijotnes - Svetlana Tihanovska, Veronika Cepkalo un Marija Koļesņikova. Tihanovska no Baltkrievijas tika izdzīta pēc viņas sarunas ar kādu augsta ranga “siloviku” Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājas Lidijas Jermošinas kabinetā dažas dienas pēc 9. augusta prezidenta vēlēšanām. Pastāv versija, ka Jermošinas kabinetā ar Tihanovsku runājis un viņai draudējis pats Lukašenko. Veronika Cepkalo atstāja Baltkrieviju un pievienojās vīram, neapstiprinātajam prezidenta amata kandidātam Valērijam Cepkalo īsi pirms 9. augusta.

Līdz ar to pērn 16. augustā, kad visā Baltkrievijā notika masveidīgākās protesta akcijas tās vēsturē un šķita, ka Lukašenko režīms karājas mata galā, Koļesņikova bija redzamākā protestu aktīviste, kura bija palikusi uz vietas. Minētajā trijotnē, kur katrai no sievietēm bija sava atšķirības zīme, Koļesņikovas simbols bija no plaukstām salikta sirds zīme. Šo mīlestības simbolu viņa demonstrēja arī uz melni tērpto omoniešu ķēdes fona, tādējādi uzsverot protesta nevardarbīgo raksturu.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāatzīst, ka šī ticība nevardarbīgu metožu efektivitātei ar Koļesņikovu izspēlēja ļaunu joku. Atskatoties atpakaļ, redzams, ka 16. augusts bija diena, kad protestētāji viņas vadībā būtu varējuši pārlauzt tālāko notikumu gaitu, taču tas nenotika. “Ticība labajam, kas beigu beigas tāpat uzvar” atturēja Koļesņikovu un citus aktīvistus no izlēmīgākas un, galvenais, mērķtiecīgākas rīcības. Acīmredzot viņai šķita, ka uzvara ir rokā un tā tāpat atnāks, ļaujot notikumiem ritēt savu gaitu. Arī vēlāk, kad Koļesņikova jau bija aizturēta un viņu centās izgrūst no valsts, viņa pieņēma ārkārtīgi vīrišķīgu, drosmīgu, bet tagad ar atpakaļejošu datumu redzams, ka kļūdainu lēmumu, uz robežas saplēšot savu pasi, izlienot pa automašīnas logu un labprātīgi atgriežoties baltkrievu “siloviku” rokās. Tas ir, cietumā.

Visticamāk, aprēķins bija cits. Tāds, ka viņas atrašanās cietumā uzturēs protesta jaudu, pasaules spiedienu un veicinās režīma drīzu krišanu. Diemžēl negaidīti enerģiska un izlēmīga Lukašenko rīcība bez mazākās žēlastības ļāva vispirms noturēt svaru kausus līdzsvarā, bet drīz vien tos arī nospiest sev par labu. Pēkšņi atklājās, ka plaši izplatītā pārliecība, ka mūsdienās labais vienmēr uzvar ļauno, neatbilst patiesībai. Dažkārt uzvar arī sliktie. Īpaši, ja tiem nepiemīt tādas diktatoriem liekas greznības kā mīkstsirdība un pārlieka jūtība metožu izvēlē.

Diemžēl Baltkrievijas gadījums iezīmē vēl kādu nelāgu pasaules tendenci. Pašā Eiropas centrā 21. gadsimtā var plosīties nežēlīgs tirāns, bet pasaule viņam īsti neko nevar izdarīt. Savukārt viņš ar saviem pretiniekiem var darīt gandrīz jebko, un pasaule būs spiesta žēli noskatīties uz aptrakušā diktatora plosīšanos, bez reālām iespējām kaut kā palīdzēt viņa nežēlības upuriem.

Situāciju ārkārtīgi trāpīgi raksturo “Novaja Gazeta” apskatnieks Aleksejs Poļikovskijs: “Šis ir stāsts par ļaunuma spēku un labsirdības bezspēcību. Visiem viss skaidrs, bet neviens neko nevar izdarīt. Eiropas centrā prātu zaudējis cilvēks, apveltīts ar iedzimtu varas instinktu, sagrābis par ķīlniekiem veselu tautu, iemetis Mariju cietumā, un neviens neko nevar padarīt. Amerika iegājusi sevī, Eiropas Savienība nodur acis, Francija norūpējusies par notiekošo Afganistānā, Zviedrija pieradusi pie mierīgas dzīves, Ilons Masks aizņemts ar kosmosu, Grēta Tūnberga pārdzīvo par pingvīniem, Anglijas premjerlīga metas ceļos, lūdzot piedošanu aizgājušo gadsimtu vergiem, Joko Ono nogurusi, bet Romas pāvests nejaucas politikā.”

Ko šeit vēl piebilst? Ja (Rietumu) pasaule daudz vairāk satraucas par pagājušo gadsimtu vergiem, bet tikpat kā neredz mūsdienu beztiesības vergus; ja “cīnās” ar dažādiem marginalizētiem, bezspēcīgiem “fobiem”, bet izliekas neredzam reālus, ar neierobežotu varu apveltītus maniakus/cilvēknīdējus, tad nav ko brīnīties, ka uz šo pasauli daudzi raugās ar neslēptu nicinājumu un pārākuma sajūtu.