Par bezjēdzīgu vārdu virknēšanu pusmiljons eiro

Noslēdzies Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) izsludinātais 540 000 eiro vērtais iepirkuma konkurss “Latvijas valsts tēla pētījuma, stratēģijas un rīcības plāna izstrāde”. Pagājušo nedēļu valdības sēdē tika izskatīts LIAA informatīvais ziņojums, kura laikā tika prezentēts šī plāna pilotprojekts – misija “Jūra 2030”.
09.09.2021. Bens Latkovskis
 
©Valsts kanceleja

Nav noslēpums, ka kovida aizsegā, izmantojot pašreizējo budžeta tēriņu ierobežojumu un kontroles mehānismu neesamību, notiek milzīga naudas šķērdēšana visās nozares. Ne tikai saistībā ar medicīnu un pandēmijas apkarošanu. Par to jau pagājušo nedēļu rakstīju komentārā “Kad suns ēd, viņa zupas bļodiņu labāk neaiztikt”.

No dažādiem rakursiem jau aprakstīti un izsmieti pērn izsludinātie desmit iepirkumi par “pētījumiem” Covid-19 seku mazināšanai. Par nepilnu pusmiljonu eiro katrs. Pilnīgi pa tukšo, jo nav dzirdēts, ka kāds politiķis, ierēdnis vai žurnālists kādreiz būtu atsaucies uz šajos “pētījumos” veiktajiem atklājumiem. Pieci miljoni eiro vējā. Pareizāk sakot, politiski pietuvināto piāristu, politbiznesmeņu un projektu rakstītāju/”pētnieku” kabatās.

Tas, ka pagaidām vēl nevienā augstskolā nav atvērta programma, kura sagatavotu tieši un nepārprotami - specialitātē “projektu rakstītājs”, no vienas puses, liecina par neapgūtajām iespējām, bet, no otras puses, par to, ka sabiedrība apzinās šo projektu/pētījumu bezjēdzīgo būtību un nedaudz kautrējas šīs labi apmaksātās prasmes saukt to īstajos vārdos. Tas gan netraucē tūkstošiem dažādu profesiju cilvēku pašmācības ceļā pārorientēties uz šo strauji augošo tautsaimniecības nozari.

Norādot uz šo LIAA iepirkumu, gribu uzsvērt, ka man nav nekas pretī tieši pret šo konkrēto “rīcības plāna izstrādi”. Uz kopējo “stratēģiju un rīcības plānu” fona šis nelielais (tikai nedaudz pāri pusmiljonam eiro) projektiņš ir tikai kārtējais piliens jūrā, un to šeit pieminu vienīgi kā stila ilustrāciju.

Lūk, izvilkums no šī “rīcības plāna” pilotprojekta “Jūra 2030” pieteikuma: “Ar misiju “Jūra 2030” Latvija starptautiski iestāsies par tīra ūdens pieejamību katram pasaules iedzīvotājam. Tā ir ziņa, ko vēlamies nodot pasaulei. To iespējams sasniegt, attīstot jaunu ekonomiku, kas atjauno dabisku tīra ūdens aprites sistēmu. Lai īstenotu tīra ūdens misiju, jaunā ekonomika un pārvaldes modelis tiks veidots lokāli - Baltijas jūras reģionā. Šāda pieeja palīdzēs radīt priekšnoteikumus un risinājumus, lai nodrošinātu...” un tā tālāk un tā joprojām... bla-bla-bla...

Jāsaka godīgi, vismaz skaisti uzrakstīts, kas birokrātu jaunvalodas pārsātinātajos dokumentos negadās nemaz tik bieži. Acīmredzot pie šī projekta strādājuši finanšu apguvēji ar smalku literāro gaumi. Parasti birokrātu valoda ir tik kokaina, samudžināta un nesaprotama, ka jābrīnās, kā tādus valodas homunkulus vispār var izveidot, jo tā taču dzīvē neviens pat nerunā.

Taču arī šajā gadījumā var runāt vienīgi par formu, jo par jēgu runāt nav iespējams. Nu, pamēģiniet nodot pasaulei ziņu, ka Latvija “starptautiski iestāsies par tīra ūdens pieejamību katram pasaules iedzīvotājam”. Kas tā vispār par ziņu? Varbūt Latvija varētu mēģināt “nodot pasaulei ziņu”, ka 2x2=4? Iestāšanās par vispārpieņemtu un pašsaprotamu lietu nevar būt ziņa pēc definīcijas, kaut projekta pieteicēji droši vien varētu iebilst, ka atgādināt par pareizām lietām nekad nav par biežu. Īpaši, ja par to maksā 540 000 eiro.

Šī projektu/pētījumu rakstīšanas kultūra un ar to saistītā ekonomiskā nozare iet ciešā sazobē ar vispārējām attīstības tendencēm arī citās dzīves jomās. Tai skaitā mākslā. Daudz šķēpu lauzts par Kristiāna Brektes bēdīgi slaveno sienas zīmējumu uz Rīgas 40. vidusskolas ugunsmūra. Viens otrs pat neslēpj sašutumu un neizpratni par šīm diskusijām: Nu, cik var “ņemties ap to murāli”. Taču pārfrāzēsim slavenāko Vladimira Majakovska dzejoli: Ja ap kaut ko notiek “ņemšanās”, tātad kādam tas ir vajadzīgs. Acīmredzot, “šis murālis” ir pietiekoši nozīmīgs jautājums ne tikai šaurām mākslinieku aprindām, bet arī plašākai publikai, jo iezīmē dziļākus sociālos procesus, kuri rada trauksmes sajūtu sabiedrībā.

Bijušais Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis intervijā žurnālam “Ir” par atsevišķām parādībām mūsdienu mākslā izsakās tieši: “Māksla kļuvusi bezatbildīga. Ir neticami daudz diletantu, kuri bezkaunīgi izmanto mākslas tirgus un kritikas iegriezto spararatu. Tiek uztaisīts pilnīgs mēsls, bet tas tiek pārgudri apstāstīts un apaudzēts konceptiem.”

Ja mēs šo Lancmaņa vērojumu paplašinām arī uz citām dzīves sfērām, tad redzam, ka tieši tas pats notiek arī ar šiem neticami daudzajiem “pētījumiem”. Dažādi tukšmuldētāji bezkaunīgi izmanto projektekonomikas un tagad arī kovidekonomikas iegriezto spararatu. Tiek sacerēts pilnīgs mēsls, bet tas tiek pārgudri apstāstīts un apaudzēts konceptiem. Nav ne mazākās jēgas nopietni uztvert vai analizēt šos pārgudros apstāstus un konceptus, jo to vienīgā jēga ir labi skanēt prezentācijās un būt par formālu pamatojumu finansējuma piešķiršanai. No saturiskā viedokļa tur nekā cita kā vien tukšas daiļmuldēšanas nav. Absolūti bezjēdzīgs labskanīgu vārdu un izteikumu sakopojums.

“Nu un,” ar bezkaunīgu pārākuma sajūtu tev sejā ierūks šo bezjēdzību sacerētāji. “Toties lieliski par tiem maksā.”