Pūces "pārsteigums" par Levita zvanu tikpat liekulīgs kā mulsums par būvlaukumā izdzirdētu lamuvārdu

Valsts prezidents Egils Levits telefonsarunās ar “Attīstībai/Par!” politiķēm Inesi Voiku un Vitu Andu Tēraudu esot licis nokārtot frakcijas atbalstu viņa padomnieces Irēnas Kucinas ievēlēšanai par Satversmes tiesas tiesnesi, ceturtdienas vakarā ziņoja LTV raidījums “Panorāma”, izraisot nelielu mikroskandāliņu mūsu sastāvējušajā politiskajā pīļu dīķī.
27.09.2021. Bens Latkovskis
 
©F64

“Ja jūs man prasāt manu personīgo viedokli, es biju nepatīkami pārsteigts,” situāciju komentēja Saeimas liekuļu frakcijas līderis Juris Pūce. Jā, jā! Tas pats Pūce, kura vārds figurē bēdīgi slavenajās “Taureņu pirts” sarunās, kurš pats bija spiests pamest ministra amatu pēc skandāla ar Vecrīgas stāvvietas caurlaidēm un kurš pārstāv partiju, kurai dažādi zvani, sarunāšanas, “dīli” ir tās vizītkartes logo vietā. Lai nu kam, bet Pūcem runāt par politiski ētiskiem jautājumiem ir pat ne liekulīgi. Tā jau ir izteikta bezgaumība.

Līdzīgi kā situācijā, kad kādā būvlaukumā ierastos TV reportieris un jautātu celtnieku brigadierim: “Mums tapis zināms, ka paklūpot būvdarbu vadītājam esot pasprucis kāds rupjš vārds. Kā jūs to komentētu?” Uz ko brigadieris piepaceltā balsī teiktu: “Ja jūs prasāt manu personīgo viedokli, tad es biju nepatīkami pārsteigts, izdzirdot šo nejauko vārdu. Manuprāt, minētais klupiens nebija tik bīstams un būvuzraugam sāpīgs, lai būtu vērts tik emocionālā veidā satraukt pārējos būvdarbu dalībniekus.”

Kaut kāds absurds, bet Pūce visā nopietnībā stāsta, ka esot bijis “nepatīkami pārsteigts”. Par ko viņš bijis pārsteigts? Par to, ka arī citi dara to pašu, kas ir viņa ikdiena jau vairāk nekā desmit gadus un kas ir viņa vienīgā profesionālā prasme? Turpinot iepriekšējo analoģiju, varētu teikt, ka krievu armijas praporščika lamāšanās līmeni sasniedzis virtuozs juties pārsteigts, izdzirdot, ka arī citi prot lamāties. Par ko pārsteigums, ja Levita rīcība ne par matu neatšķiras no tās ikdienas prakses, kura caurcaurēm caurvij visu mūsu politisko karteli (būvlaukumu). Pūce šoreiz demonstrē ne tikai “dīlošanas” mākslas, bet arī liekulības virsotnes. Tiesa, arī tas nav nekāds pārsteigums.

No otras puses, Pūci var saprast. Nu ko lai viņš citu teiktu? To, ka tā pie mums ir vispārpieņemta prakse, izmantot savu politisko statusu, lai sev labvēlīgā gultnē ievirzītu dažādus politiskus procesus? Skaidrs, ka tā runāt viņš nedrīkst. Tāpēc viņš kopā ar pārējiem tēlo samulsumu par to, ko redz un dzird ik dienas sev apkārt. Var atšķirties “sarunāšanas” formas - ne tik tieši, caur starpniekiem, it kā garāmejot izsakot mājienus, vēlmes utt. Variantu ir daudz un dažādi, bet teikt, ka tas ir “nepatīkams pārsteigums”, ir tikpat ticami kā būt “pārsteigtam”, izdzirdot rupju lamuvārdu būvlaukumā.

Šeit obligāti jāprecizē, lai nerastos pārpratumi. Nekādā ziņā neattaisnoju Levita neglīto rīcību. Viņam kā Valsts prezidentam, visas tautas augstākajam pārstāvim jau nu vajadzētu demonstrēt kaut nedaudz augstākus ētikas standartus nekā citiem. Nu, nesanāca. Izrādās, prezidents tikpat iepuvis kā pārējie. Ļoti žēl, kaut arī vismaz man jau sen vairs nebija nekādu ilūziju ne par Levitu, ne vēl jo mazāk par Pūci. Abi vienā maisā bāžami. Taču, kad dažādi “kaimiņi” sāk par šo tēmu moralizēt, tad gan patiešām kļūst šķērmi.

Cits un politiski nozīmīgāks ir jautājums, kāpēc šīs Levita telefonsarunas tika piespēlētas presei. Tā kā esmu konsekvents konspirāciju teoriju neatzinējs, arī šajā gadījumā nedomāju, ka tur sākotnēji būtu bijis kāds tālejošs plāns. Visticamāk, kādam vienkārši gribējās padalīties ar karsto ziņu, jo pļāpība ir cilvēku ne mazāk raksturīga īpašība kā liekulība. Cits jautājums, kā katrs radušos situāciju izmantos savās interesēs.

Jau izskanējuši aicinājumi Levitam atkāpties. Šie aicinājumi būtu vietā, ja Levits būtu izdarījis kaut ko tādu, kas tiešām izraisītu patiesu satraukumu kādā ietekmīgā sabiedrības daļā. Taču kuru patiesi (nevis uzspēlēti) uztrauc Levita zvans savas politiskās “ģimenes” radiniecēm par Satversmes tiesas tiesnesi, kuru, visticamāk, tāpat ievēlēs. Ja šajā ievēlēšanā arī radīsies kādi sarežģījumi, tad vienīgi politiskā tirgus, ne kādu citu apsvērumu dēļ.

Nevar izslēgt, ka “Attīstībai/Par!” demaršs saistīts ar faktiskā slepenībā, koalīcijas iekšienē pieņemto valsts budžeta “rāmi”, kurā, panākot, ka no nākamā gada 1. jūnija (tātad, īsi pirms vēlēšanām) neapliekamais minimums būs 500 eiro, lielu panākumu izcīnījusi JKP. Tas, kāda būs šī minimuma palielinājuma ietekme uz pašvaldību budžetiem, jau ir cits stāsts, tieši tāpat kā tas, cik demokrātiska, caurspīdīga un labas pārvaldes principiem atbilstoša ir prakse pieņemt budžetu ārpusparlamenta vidē. Jāsaprot, ka tikai pats budžeta saskaņošanas beigu posms notika koalīcijas sadarbības padomes sēdē. Viss “melnais” darbs tika veikts citur - sākot no kafejnīcām un pirtīm un beidzot ar Saeimas frakciju kabinetiem. Par to būs jārunā atsevišķi, bet iespējams, ka “Attīstībai/Par!” šajā tirgus sesijā neizdevās panākt to, ko bija gribējuši, un savu neapmierinātību viņi izgāza uz pirmo, kas patrāpījās pa rokai.

Ja kādam šķiet, ka šāds notikumu traktējums izskatās pārlieku piezemēts, tad gribu norādīt, ka nekad nevajag nepamatoti pārvērtēt politiķu rīcības racionalitāti un viņu gājienu “smalko tālredzību”. Protams, ar atpakaļejošu datumu vienmēr var sameklēt viņu rīcībā kaut kādas daudzgājienu kombinācijas iezīmes, bet praksē visbiežāk tās ir gluži nejaušas situatīvas veiksmes, kuras politiķiem (līdzīgi kā sētas šahistiem Vērmanes parka estrādē) tikpat nejauši izdodas apseglot un kapitalizēt. Cita lieta, ka pēc tam viņi stāsta, ka tieši tā arī bija plānojuši, un paši tam svēti tic.

Ko ar to gribu teikt? To, ka šobrīd grūti pateikt, kuri būs šī Levita zvana skandāla lielākie beneficiāri, jo tas visādi var pavērsties. Iekavās piebildīsim, ka tikpat labi tas var tālāk neattīstīties un palikt vienas dienas skandālu plauktā. Taču diezgan droši var teikt, ka Levita jau tā zemo reitingu tas noteikti nepaaugstinās. Drīzāk otrādi, bet diez vai arī Pūce, Voika & Co no sava publiskā “pārsteiguma” gūs kādas preferences. No otras puses, arī tiem, kuri klusi cer, ka šis iekšējais “kašķis” varētu sašūpot valdību, grūti saskatīt šīm cerībām pamatu, jo kas tad pēc būtības noticis? Praporščiks sulīgi nolamājās. Un tas gāzīs valdību?