Ja Austrālijā drīkst sist nepaklausīgos, tad pie mums tātad vēl jo vairāk

Sociālajos tīklos klīst video sižeti, kuros Austrālijas policisti brutālā veidā izrēķinās ar cilvēkiem, kuri publiskās vietās atļāvušies parādīties bez sejas aizklāja – balto cilvēku 21. gadsimta parandžas. Šie sižeti skaidri apliecina visu cilvēku, neatkarīgi no rases, ticības vai seksuālās orientācijas, mentālo brālību.
29.09.2021. Bens Latkovskis
 
©Ekrānšāviņš no Melburnas fotogrāfa Jason Edward Instagram

Ja kādā civilizācijas attīstības vēsturiskajā posmā talibu metodes eiropiešiem šķita kaut kas arhaisks un nepieņemams, tad tagad šī sociālās evolūcijas kļūda ir novērsta un visi kopīgi ejam vienā virzienā. Ar tiem, kas nevēlas pakļauties varas noteiktajai kārtībai, tiek galā skarbi un bez lieka sentimenta. Apkārtējam pūlim skaļi gavilējot. Gan Kabulā, gan Sidnejā.

Pieļauju, ka šo policijas brutalitātes videosižetu izplatītāju mērķis bija izsaukt līdzcilvēku sašutumu - lūk, pie kā noved cilvēku šķirošana, kūdīšana un humānisma principu aizbīdīšana dziļi tālākajā atvilktnē. Fašisms, Lukašenko, aparteīds, Džordžs Floids un Dereks Šovēns, pie šiem sižetiem komentē daži sašutušie. Taču rezultāts ir pilnīgi pretējs. Šie video nevis kādu attur no nedemokrātisku lēmumu pieņemšanas, bet tieši otrādi - iedrošina mūsu vietējos talibus no Brīvības ielas 36 uz aktīvāku rīcību. Kāpēc?

Tāpēc, ka “cilvēks mežonīgais” vienmēr “balso” par to, lai sit tos, kuri domā, rīkojas ne tā, kā viņš gribētu. Tāpēc, ka entropijas likumus vēl neviens nav atcēlis. Civilizācija ir jāuztur. Savukārt, lai to uzturētu, ir jāveltī pūles, kamēr mežonība atnāk pati, tiklīdz var nepiepūlēties. Tiklīdz nav jāpiespiež sevi kaut ko darīt. Tiklīdz mēs brīvi ļaujamies dabiskajiem instinktiem, tā notiek slīdēšana pa nogāzi atpakaļ mežā. Pie dabas, kur cilvēki staigā palmu lapu svārciņos.

Pirms pārejam pie Kariņa valdības lēmumu apspriešanas, daži vārdi par it kā absurdo mūsu civilizētās valdības salīdzināšanu ar tumsonīgo, arhaisko talibu režīmu. Lieta tāda, ka tumsonīgs, arhaisks, mizogīnisks un antihumāns šis režīms ir tikai no mūsu skatu punkta. Ja kāds domā, ka talibi ir ļaunu griboši nelieši, kuri sapņo par tumsas uzvaru pār gaismu, tad viņš sevi pašapmierinoši māna.

Talibi, tieši tāpat kā mūsu Krišjānis Kariņš, Olivere Everte un sociālo mobingotāju ceha brigadieri, ir svēti pārliecināti, ka cīnās dievišķās gaismas pusē, par visu labo, pret visu slikto. Problēma tikai tā, ka katram šī izpratne par gaismu un tumsu ir sava. Vieniem šķiet, ka viņi nes civilizācijas gaismu, citi tur saskata dažādas sātaniskas dziņas un tieksmes, kurām Rietumu cilvēks, pēc talibu pārliecības, padevies un ar kuru rokām tumsas spēki grib elles valstībā iegrūst arī viņu zemi un tautu.

Arī pašā Rietumu kultūrā nav vienotas izpratnes par gaismu un tumsu. Piemēram, vieniem dažādu fizioloģisku darbību publiska demonstrācija ir gaisma, citiem - tumsa. Ja mēs šeit sāktu diskusiju par to, vai, atvainojiet, kakāt (izkārnīties) uz teātra skatuves ir labi vai slikti, tad domas dalītos. Ej nu sazini, kurā brīdī “augstā māksla” pārvēršas prastā dir**nā! Bet veikt publisku dzimumaktu? Teātrī? TV? Parkā? Cik atklāti? Kādā pozā? Orāli? Anāli? Tā varam aiziet ļoti tālu un pilnībā apmaldīties “gaismas” un “tumsas” trijās priedēs.

Ko ar to gribu teikt? Tikai to, ka attaisnojumu - kāpēc kādu sist - vienmēr var atrast tādu, kas silda paša pašapziņu - gaišu un saulainu. Tikai viņa paša, tā otra labā, visas cilvēces labā, es viņu situ. Lai nedara muļķības. Labākas nākotnes vārdā. Vieni vālē ar gumijas nūjām, lai it kā glābtu cilvēku dzīvības, bet citiem mērķis pat vēl dižāks - lai tie nabadziņi iegūtu mūžīgu laimi debesu valstībā, iepretim tiem, kuri uz mūžiem degs elles ugunīs. Ja kādam šie mērķi šķiet nesalīdzināmi, tad tā ir tikai viņa paša problēma - nespēja uz lietām paraudzīties no dažādiem skatu punktiem.

Visa šī “filozofēšana”, protams, saistīta ar vakar valdībā pieņemto lēmumu pastiprināt spiedienu pret kovida disidentiem. Pret jaunās kovidticības nepieņēmējiem. Kāds tam sakars ar Austrālijas videosižetiem? Tāds, ka mūsu politiķi no sociālās attīstības viedokļa ir kā bērni. Tādā izpratnē, ka viņi paši neko jēdzīgu iniciēt nevar. Viņiem no kāda lielāka, “pieaugušāka” jāņem piemērs. Gan labais, gan sliktais. Jebkāds. Visticamāk, pie mums cilvēki klubos un kafejnīcās joprojām smēķētu, ja “ārzemēs” nebūtu uzsākta plaša antinikotīna kampaņa un tur netiktu pieņemti likumi, kuri aizliedz smēķēšanu publiskās iekštelpās. Ja jau “ārzemēs” tā dara, tad arī mūsu provinciāļi dara to pašu. Tas attiecas pilnīgi uz visiem jaunievedumiem. Tikai tad, ja to dara “ārzemēs”, tad arī mēs viņiem pakaļ.

Ar cīņu pret pandēmiju ir līdzīgi. Ja jau Itālijā var nevakcinētos atstāt bez darba, bez iztikas līdzekļiem, tad arī mēs daudz vairāk varam. Ja jau Austrālijā drīkst sist tos, kuri atsakās valkāt moderno kovidhistēriķu parandžu, tad arī mēs drīkstam daudz vairāk. Ja jau pieaugušie drīkst lamāties, spļaut uz ielas, apsaukāt dumjākos, tad kāpēc bērni, kuri visu to redz, nedrīkst?

Respektīvi, videosižeti par Austrālijas policijas brutalitāti tikai iedrošina mūsu provinciālos atdarinātājus rīkoties līdzīgi. Varbūt ne burtiski tā, bet jebkurā gadījumā iedrošina paplašināt pieļaujamības rāmi. Kā saka viedi cilvēki, pasaule attīstās pa spirāli, un tā vien izskatās, ka kovids ir ierāvis pasauli spirāles lejupejošā vītnē. Mierinājumam var teikt, ka tā tam agri vai vēlu bija jānotiek, ar vai bez kovida. Kovids tikai procesus ir krietni pasteidzinājis.