Katrs balso par to partiju, kura precīzāk atbilst viņa psihotipam

Mani ilggadējie novērojumi liecina, ka cilvēka izvēli vēlēšanās visvairāk nosaka viņa personiskā psihotipa atbilstība attiecīgajai partijai. Tikai pēc tam seko partiju programmas (politiskais uzstādījums) un to reālie sasniegumi. No šāda aspekta mēģināšu izvērtēt mūsu politisko piedāvājumu uz nākamgad paredzētajām 14. Saeimas vēlēšanām.
30.09.2021. Bens Latkovskis
 
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

“Vienotība” ir konformistu partija, kuras pamatvēlētāja dzīves moto visprecīzāk formulēja Andas Zaices tēlotā komjaunatnes sekretāre Rolanda Kalniņa filmā “Elpojiet dziļi”: “Es pievienojos... vairākuma viedoklim.” Galvenais - vienmēr būt “pareizajā” pusē. “Attīstībai/Par!” vēlētājs ir sociāli tuvs “Vienotības” vēlētājam, taču ar lielāku iniciatīvu. Viņš ir gatavs ne tikai pievienoties, bet arī pirmais izteikt savu viedokli par minētajā filmā apspriestajām Cēzara Kalniņa ķecerīgajām dziesmām.

JKP vēlētājs jau ir reāli neapmierināts un dusmīgs. Taču viņa neapmierinātību labi kupē naids pret kādu, kuru vainot visās savās ķibelēs, sākot no nošķiebtām kurpēm un beidzot ar neveiksmēm privātajā dzīvē. Šim kādam pat ir konkrēts vārds - Aivars Lembergs un [fonā] ZZS. JKP vēlētājs ir gatavs ne tikai izteikt kategorisku viedokli par netīkamā ansamblīša cilvēka cieņu pazemojošajām dziesmiņām, bet nekavējoties aizliegt arī pašu pašdarbnieku kolektīvu. Varbūt pat krimināllietu ierosināt.

Nacionālās apvienības (NA) vēlētājs ir sociāli tuvs JKP vēlētājam, taču viņam vainīgie visās nebūšanās ir nevis Lembergs un ZZS, bet gan krievi, migranti un visi tie, kas ar šiem “ienaidniekiem” koķetē. Kas attiecas uz “Saskaņu”, nav noslēpums, ka šī partija ir NA spoguļattēls.

Savukārt ZZS ir lauku (provinces) “Vienotība”. Tās provinciālais, konservatīvais, retorikā nedaudz atpalikušais spārns. Rīgas “inteliģentajam” vidusslānim viņu valoda un manieres šķiet vecmodīgas, tāpēc pavelkamas uz zoba. Dažkārt stipri indīgi. “Vienotībai” ar ZZS saprasties būtu visvieglāk, taču pirmajiem mazliet kauns no saviem “lauku” radiniekiem, un viņi nevēlas, ka publiski abus redz kopā.

Alda Gobzema “Likums un kārtība” pārstāv to sabiedrības daļu, kura ar esošo valdību ir ļoti neapmierināta. Precizēsim, Gobzems pārstāv to sabiedrības daļu, kura būs neapmierināta ar jebkuru valdību. Ir tādi cilvēki, un viņu nav mazums, kuri vienmēr ir pret. Vienalga pret ko. Ja vairākums saka - iesim tur, tad viņi noteikti norādīs uz pretējo pusi. Šādi disidentiski noskaņoti cilvēki ir visās sabiedrībās, neatkarīgi no to politiskās iekārtas un turienes valdību reālā darba efektivitātes.

Gobzems lieliski saprot, ka ar šiem “mūžīgi neapmierinātajiem” viņam pilnīgi pietiek, lai iekļūtu Saeimā un saņemtu savai partijai Egila Levita (sadarbībā ar valdošo koalīciju) sarūpēto finansējumu, tāpēc viņa galvenais uzdevums atlikušajā laikā līdz Saeimas vēlēšanām ir - nepieļaut neapmierināto aizplūšanu pie citiem šī lauciņa apsaimniekotājiem. Ja vien viņš pats šī gada laikā nesavārīs kādas pamatīgas ziepes (kas nav izslēgts), Gobzemam ir labas izredzes saglabāt monopolstāvokli šajā elektorālajā nišā. Kāpēc?

Skatāmies, kas ir citi šīs nišas potenciālie apguvēji? Pirmām kārtām Ainārs Šlesers un viņa “Latvija pirmajā vietā”. Ko viņš pārstāv? Šlesers pārstāv noteiktu uzņēmēju slāni, kurš pretojas globālajiem vējiem un gribētu atgriezties deviņdesmitajos, kad biznesa prērijās vēl ganījās bizoņi, lauki bija neapstrādāti un tiesības uz tiem bija tam, kurš pirmais zemē iedūra mietiņu. Kad likumus uz vietām noteica katrs pats, nevis no kaut kurienes atsūtīts šerifs ar savām direktīvām un regulām. Skaidrs, ka daudziem uzņēmīgiem cilvēkiem šis bija brīnišķīgs laiks, taču... dzejnieka Kārļa Vērdiņa vārdiem runājot - skaists bij’ paleozojs, tas nenāks vairs!

Taču pat orientācija uz aizgājušajiem laikiem nav galvenā Šlesera partijas vājā vieta. Pasaulē ir daudzas uz vakardienu orientētas partijas, kuras gūst pieklājīgus panākumus. Galvenais Šlesera partijas trūkums ir tas, ka tā ir uz biznesu orientēta partija. Latvijā šādai “uzņēmēju” partijai nav pieprasījuma. Tai nav elektorālās nišas. Vārds uzņēmējs, nemaz nerunājot par vārdu - biznesmenis, latviešu valodā skan gandrīz kā - bandīts, blēdis, labākajā gadījumā - rausējs.

Latvija nav Amerika, kur uzņēmēji tiek godināti un turēti cieņā, bet arī latviešu biznesmeņi nav amerikāņu miljardieri, kuri paralēli savām villām un privātajām lidmašīnām tērē miljonus arī labdarībai. Latviešu uzņēmēji šo būtisko sabiedrisko attiecību šķautni līdz šim ir atstājuši novārtā, un atrunas, ka “es jau arī ziedoju, bet ar to īpaši neplātos”, reti kuru pārliecina.

Arī Vjačeslava Dombrovska “Republika” sevi piesaka kā uzņēmēju partija, taču tai ir virkne priekšrocību. Pirmkārt, tā ir “modernāka” uzņēmēju partija. Vārdu “modernāks” lieku pēdiņās, jo šis modernums vairāk ir pēc formas, nevis būtības, bet arī tas jau ir daudz. Otrkārt, šī partija var cerēt uz to agrāko “Saskaņas” vēlētāju, kas šajā partijā ir vīlies, bet neraugās vēl reakcionārākās (tātad ar vēl mazākām izredzēm tikt valdībā) Ždanokas partijas virzienā. “Republika” cenšas pozicionēties kā mūsdienīga, eiropeiska, ekonomiski liberāla, “moderno krievu” partija. Tās panākumu atslēga ir pilnībā pašas rokās, jo gada laikā tā var sevi gan parādīt, gan arī šo gadu līdz vēlēšanām klusi sēdēt aizkrāsnē un apmierināties ar saviem 2% (no šī balsu procenta sākas valsts finansējums). Proti, nodarboties tieši ar to, ar ko nodarbojas KPV LV atlūzas - “Par cilvēcīgu Latviju”, kas, par spīti pārstāvniecībai Saeimā, joprojām uzvedas nepiedodami klusu un, tādā garā turpinot, visai droši var arī 2% nesavākt.

“Progresīvie” ir jaunu revolucionāru partija, kuriem pasaule iepriekšējos gadu tūkstošos ir vienu kļūmju un netaisnību pilna, bet tagad nāksim mēs un visu steigšus [un bez lielām grūtībām, ja tiksim pie varas] labosim. Partijas nominālais līderis Mārtiņš Kosovičs savos četrdesmit jau tiek uztverts gandrīz kā Vladimirs Ļeņins savā partijā līdzīgā vecumā - kā Ģeds (vectēvs). Kā jebkurai revolucionāru partijai, tai ir sava niša, savs uzticīgs vēlētāju kodols, taču pēcpadomju Latvijā pret revolucionāriem ir visai piesardzīga attieksme, kas viņu izredzes vieniem pašiem pārvarēt 5% liek vērtēt - nu, nekādi vairāk par 50:50.

Lai arī parasti tiek uzsvērts, ka vēlētāju noskaņojumu un izvēli pirmām kārtām nosaka ekonomiskie faktori, šim apgalvojumam var piekrist tikai daļēji. Daudz vairāk šo izvēli nosaka kaut kas tāds, kas rezonē ar katra vēlētāja zemapziņas iekšējām izjūtu svārstībām. Partijas, kuras precīzāk uztaustīs un iesvārstīs šīs sava vēlētāja izjūtas, arī gūs lielākos panākumus. Vēl ir laiks. Uztaustīt vai pašiem uzģenerēt šīs svārstības.