Pārmetumus Marijai Golubevai uzskatu par pilnīgi nepamatotiem

Kopš sākusies no Baltkrievijas iesūtīto Tuvo Austrumu migrantu krīze, iekšlietu ministrei Marijai Golubevai regulāri tiek pārmesta vilcināšanās ar mūsu austrumu robežas nostiprināšanu. Lai arī šie pārmetumi ir it kā pamatoti, manuprāt, pašai Golubevai nav ko pārmest. Viņa rīkojas tieši tā, kā to nosaka viņas dziļākā iekšējā pārliecība. Vai, iekšlietu ministra amatam apstiprinot cilvēku ar viņai raksturīgu politisko uzskatu sistēmu, varēja gaidīt citādu rīcību?
01.10.2021. Bens Latkovskis
 
©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Golubevas politiskās apvienības biedrs, aizsardzības ministrs Artis Pabriks intervijā “Rīga TV24” skaidri formulē šobrīd Eiropā valdošo nostāju: “Pašreizējā situācijā ES ir pieejami fondi, kuri atbalsta migrantu nometņu izveidošanu bloka valstīs, bet nav iespējams saņemt palīdzību, kad jāstiprina kopējā ārējā robeža.” Citiem vārdiem - nedrīkst pārāk traucēt migrantu robežšķērsošanu, un visa uzmanība jākoncentrē uz migrantiem komfortablāku apstākļu radīšanu jau šaipus robežas.

“Attīstībai/Par!” saraksts uz vēlēšanām gāja ar augstu paceltu eiropeisko vērtību karogu. Golubeva ir viena no konsekventākajām šo vērtību (kas konkrētajā gadījumā ir eifēmisms vārdam - marksisms) augstā godā turētājām un to dara joprojām. Atgādinu vienu no šo vērtību stūrakmeņiem - pasaulē visi dalās apspiestajos un apspiedējos. Jebkurā konfliktsituācijā jānostājas apspiesto pusē un viņiem jāpalīdz.

Eiropa jau “per se” ierindojama koloniālajos apspiedējos, bet tie nabadziņi, kuri no citām pasaules daļām laužas uz Eiropu, ir apspiestie. Līdz ar to pret viņiem jāizturas ar iejūtību, humānismu, visādos veidos jāpalīdz un nekādā gadījumā viņus nedrīkst rupji atgrūst. Dzeloņstieples un migrantu fiziska atturēšana no iekšā laišanas neatbilst šīm vērtībām, tāpēc Golubevas gausā rīcība ir pilnīgi pašsaprotama. Kāpēc pārmest cilvēkam, ja viņš rīkojas pēc savas pārliecības un tā, kā viņš solījis saviem vēlētājiem?

Taču, ja Golubevai nav ko pārmest, tad kādam tomēr vaina par cauro robežu un vilcināšanos ar šo caurumu ciet taisīšanu ir jāuzņemas. Veram vaļā Satversmi un lasām 55. pantu - “Ministru kabinets sastāv no ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem”. Tātad Golubevu iekšlietu ministra amatam aicinājis ministru prezidents Krišjānis Kariņš, kurš arī atbild par valdības darbu kopumā. Ja, teiksim, izglītības ministra amatā būtu aicināts kāds Ždanokas partijas biedrs un viņš skolās censtos oficiāli atjaunot divvalodību (neoficiāli tā joprojām pastāv), vai arī tad mēs pārmestu šim ždanokietim, ka viņš cītīgi realizē savas partijas programmu? Vai tomēr pārmestu premjeram, kurš šādu personu aicinājis ministra amatam?

Tomēr būsim saprotoši. Kas gan Kariņš par prezidentu? Turklāt ministru prezidentu. Skaidrs, ka viņš ir tikai tāds priekšā sēdētājs. Izkārtne. Zobu pastas reklāmas plakāts ar smaidīga vīrieša bildi. Kādus cilvēkus koalīcijas partijas izvirza par ministriem savās muižiņās, tie viņam, kā Polijas karalim šļahtas kundzības laikos, jāpieņem. Bez variantiem. Tāpēc diezgan liekulīgi atsaukties uz Satversmi. Mēs taču labi zinām, kā tas patiesībā notiek. Vēl jo vairāk pie premjera - reklāmas plakāta. Ir dumji pārmest izkārtnei, ka zem tās notiek visādas trakas lietas.

Skaļākā Golubevas kritika dzirdama no Nacionālās apvienības (NA) pārstāvju puses. Bet vai tad ne ar NA deputātu balsīm Golubeva tika apstiprināta šajā amatā? Vai tajā brīdī, kad “A/P!” amatam virzīja vienu no kreisākajām savas komandas personām, NA nebija iespēju koalīcijas iekšienē, kuluāros, neiznesot šo jautājumu publiskajā telpā, izteikt savas pamatotās iebildes un lūgt koalīcijas partnerus pārskatīt šo savu izvēli? Bija, bet acīmredzot tobrīd, kad notika no koalīcijas izmestās KPV LV ādas dalīšana, tādi “sīkumi” nebija prātā. Tad svarīgāk bija noturēt iegūto laupījuma kumosu un “nešūpot” valdību. Tāpēc tagad nav ko tēlot pārsteigtos un sašutušos. Naida runu aktualizācija un izmeklēšana, pievienošanās Stambulas konvencijai un tamlīdzīgi jautājumi ir tēmas, kuru risināšanā no Golubevas kundzes varētu gaidīt asu un nekavējošu rīcību, bet ne jau dzeloņstiepļu žoga būvniecību. Šī nekad nav bijusi un nebūs viņas prioritāte.

Vēl pirms koalīcijas izveidošanas JKP strikti pateica, ka ar ZZS nekādā koalīcijā neies. Šī JKP prasība tika citu politisko spēku respektēta. NA arī varēja uzstāt, ka uz valsts drošībai tik atbildīgiem amatiem, kādi ir aizsardzības un iekšlietu ministra amati, jābūt visu partiju vienprātībai, ņemot “A/P!” īpašo ideoloģisko redzējumu atsevišķos jautājumos. Amats paliktu partijai, bet konkrēts cilvēks, kurš ieņemtu šo amatu, būtu saskaņojams ar pārējiem. Skaidrs, ka šāda konstrukcija sarežģītu jau tā ne pārāk vieglo dažādas orientācijas politisko spēku sadzīvošanu vienā valdībā, bet tas tomēr novērstu situāciju, kad iekšlietu ministra amatam tiek virzīts cilvēks, kurš jau no sākta gala šim amatam ir acīmredzami nepiemērots. Protams, Dānijā vai Luksemburgā par aizsardzības ministru iecelt var jebkuru, jo šīm valstīm negaidīts, ārējs apdraudējums ir ļoti mazticams, bet mums, kuriem kaimiņos ir divi autoritāri, neprognozējami režīmi, atļauties galēji kreisu politiķi iekšlietu ministra amatā bija neloģiski jau no paša sākuma.

Labi, ka krīzes situācija vēl ir salīdzinoši maiga. Varēja būt daudz trakāk, jo no mēra izjūtu zaudējušā baltkrievu diktatora jebkurā brīdī var sagaidīt visnekaunīgākās provokācijas. Nav šaubu, ka migrantu vešana uz robežu ir tikai ziediņi. Ir jābūt gataviem uz daudz nopietnākām provokācijām, pat ar šaušanu un iespējamiem cilvēku upuriem. Ceru, ka attiecīgos dienestos jau tiek izstrādāti rīcības plāni šādu provokāciju gadījumiem, lai nav vēlāk jāplāta rokas, sakot - tas bija tik negaidīti...

Šai kļūmei ar Golubevu kā iekšlietu ministri mums jākalpo kā mācībai nākotnē. Būtu tikai valstiski atbildīgi, ja Golubeva atkāptos pati, ļaujot šo amatu ieņemt cilvēkam, kurš būtu gatavs daudz enerģiskāk aizstāvēt mūsu valsts robežu. Mūsu visu, Latvijas vārdā. Arī “A/P!” vārdā.