Jebkura sistēma, arī politiskā, bezkonkurences vidē strauji izvirst

Kāds Austrumu gudrais ir teicis: mežā, kurā nav tīģera, par karali kļūst pērtiķis. Šo epigrāfu varētu atkārtot gandrīz pie katra mūsu politiskajai realitātei veltītā raksta.
04.10.2021. Bens Latkovskis
 
©F64

Apstākļos, kad esošā valdība un koalīcija ir negāžama (jo cita neesot iespējama), politiskā kultūra strauji izvirst. Vispirms šī koalīcija vairākkārtīgi paaugstināja finansējumu partijām (pašiem sev), tagad, bez mazākajām bailēm par tautas dusmām, ievērojami - par 40% līdz 50% - paaugstina algas ministriem, premjeram, prezidentam. Arī pašiem deputātiem, tiesa, mazāk - par aptuveni 10%. Salīdzinājumam, medicīnas darbinieku algas 2022. gadā paredzēts palielināt par 4,4%.

Pazīstamais advokāts Artūrs Zvejsalnieks tviterī raksta: “Valstī - degviela, elektrība, gāze, apkure, pārtikas cenas strauji aug. Covid strauji aug - bailes par ierobežojumiem... Valdība šonedēļ - paceļ sev algas, atdod 40 miljonus par svešiem noziegumiem no tiem necietušiem cilvēkiem. Ja šos pārvēlēs 2022, mums nav izredžu...” Var vēl piesaukt cauro robežu un konsekvento žoga nebūvēšanu.

Nav jābūt gaišreģim, lai Zvejsalniekam pārliecinoši atbildētu - protams, ka tos pašus 2022. gadā pārvēlēs! Interesantākais šeit ir cits jautājums, kāpēc? Pirmajā brīdī var likties, ka atbilde uz šo jautājumu ir pašsaprotama - tā paša iemesla dēļ, kāpēc Latvijas futbola izlase pat pēc visapkaunojošākā zaudējuma nosacītajai Andorai nākamajā spēlē iziet laukuma gandrīz tajā pašā sastāvā, kādā piedzīvoja šo zaudējumu: vienkārši citu, labāku spēlētāju nav. Tiek pieņemts, ka visi citi ir vēl sliktāki un, laižot viņus laukumā, zaudējums būtu vēl smagāks. Šeit atslēgas vārds ir - tiek pieņemts.

Tiek pieņemts, ka visu vai gandrīz visu nosaka spēlētāju izvēles apmērs. Jo lielāka izvēle, jo meistarīgākus spēlētājus var atlasīt. Tā droši vien ir, taču tādām izlasēm kā Andora, Lihtenšteina un līdzīgām spēlētāju izvēle nav lielāka kā Latvijai. Pat vēl mazāka. Izcilu spēlētāju, kuri vieni paši var uztaisīt rezultātu, nav ne mums, ne viņiem. Līdz ar to, pat ja uz laukuma izlaistu Latvijas izlases otro sastāvu, iespējas uzvarēt tikai nedaudz pasliktinātos. Taču, ja vadošie spēlētāji zinātu, ka viņi nav neaizstājami un, rādot vāju sniegumu, varētu tikt nomainīti, tad, ļoti iespējams, pacenstos vairāk un rezultāts, vismaz pret vājākām komandām, būtu cienījamāks.

Šeit neaplūkosim, cik paši sportisti alkst cīnīties valsts izlasē un kāds ir šīs piedalīšanās prestižs. Runa ir par neapstrīdamu cēloņsakarību - ja tev ir garantēta vieta sastāvā (futbola izlases vai valdošajā koalīcijā), tad pašatdeve krīt un arī rezultāti kļūst aizvien necilāki, kā mēs to redzam ne tikai futbola, bet arī mūsu politiskajā laukumā.

Taču tā ir tikai viena medaļas puse. Otra ir vēl būtiskāka, kas rada vēl nopietnākas sekas. Tas, ka liela daļa skatītāju (vēlētāju) ir sadalījušies pa fanu sektoriem, ir visnotaļ normāli, un tā tas ir bijis vienmēr. Daudz sliktāk, ka tie, kuriem vajadzētu būt bezkaislīgiem novērotājiem un kaut pieklājības pēc tēlot objektīvus ekspertus, bez liekas kautrības uzmetušies par kaislīgiem līdzjutējiem, kuriem viss, ko dara viņu elki, šķiet labi, bet katrs to kritizētājs uzpirkts nelietis.

Labs piemērs šai nepiedienīgajai apjūsmošanai ir tāds valdības slavinātāju kantoris kā “Re:Baltica” un it īpaši tās meitasorganizācija “Re:Check”, kuras sākotnējais mērķis bija faktu pārbaude. Šādi neatkarīgi faktu pārbaudītāji parasti nodarbojas ar to, ka rūpīgi seko valdību vai citu varas struktūru izteikumiem, ietekmīgu politiķu apgalvojumiem un pārbauda to atbilstību patiesībai. Diemžēl mūsu gadījumā šī it kā neatkarīgā organizācija ir pārvērtusies par varas apkalpotāju, kura regulāri “atmasko” dažādu margināļu, neko nepārstāvošu dīvaiņu ierakstus sociālajos tīklos un faktiski pilda varas sabiedrisko attiecību funkcijas.

Parasti uz to viņi paši un viņu fani atbild vienkārši - jā, šīs viltus ziņas izplata marginālas privātpersonas, kuras neko nepārstāv, bet ļoti daudzi viņiem tic, tāpēc šīs viltus ziņas jāatmasko. Varbūt tās arī ir jāatmasko, bet šim nolūkam ir milzīga, var pat teikt, prātam neaptverama valsts pārvaldes sabiedrisko attiecību armija. Katrai ministrijai, katrai iestādei ir sava sabiedrisko attiecību daļa, kuras budžets ir salīdzināms ar, teiksim, vidēju pirmā desmitnieka interneta izdevuma budžetu. Līdztekus šiem labi apmaksātajiem štata piāristiem ministrijas ļoti izšķērdīgi vēl pērk papildu sabiedrisko attiecību ārpakalpojumus no labi pazīstamām (un dārgām) PR firmām.

Šai milzīgajai, no zelta šķīvjiem ēdošajai piāristu armijai vēl piebalso “Re:Baltica”; sabiedriskie mediji, faktiskā monopola situācijā esošā ziņu aģentūra LETA, atsevišķi interneta portāli. Viss šis varas lojālistu kopkoris skandē vienu dziesmu - vara ir laba, labāku nevar iedomāties, jo citu, kas to aizstātu, nav. Ir atsevišķi trūkumi, bet pie to novēršanas tiek strādāts. Tā ka jāpriecājas, ka ir tā, kā ir, jo varēja būt sliktāk. Paldies mīļajam Kariņam! Paskatieties uz Gobzemu! Vai tiešām jūs gribat viņu? Vai vēl trakāk, lai atgriežas Džonss?

Ja kāds nezina, kas ir Džonss, tad atgādinu - Džordža Orvela leģendārajā romānā/pamfletā “Dzīvnieku ferma” pārējiem dzīvniekiem par jaunajiem vadoņiem uzkundzējušās cūkas uz katru neapmierinātības izpausmi atbildēja ar draudīgu pretjautājumu: vai jūs gribat, lai atgriežas [iepriekšējais fermas saimnieks] Džonss? Līdzīgi rīkojas arī mūsu varas ideoloģiskie apkalpotāji.

Šo plašo, gandrīz vai bezierunu atbalstu Kariņa valdība un valdošā koalīcija labi jūt, tāpēc ir tikpat kā zaudējusi kauna paliekas. Tieši tāpat kā mūsu futbolisti, kuri zina, ka neatkarīgi no laukumā parādītā snieguma uz nākamo izlases spēli viņi atkal tiks laisti laukumā, vienalga, kādu pašatdevi šodien nodemonstrēs laukumā. Tā ka varētu piekrist Zvejsalniekam - mums nav izredžu. Tomēr izredzes ir. Tautas pacietība patiešām ir gandrīz bezgalīga, bet, par laimi, tikai gandrīz.