Iztērēti un izzagti trīs miljardi un kolapss. Tik nolaista ir veselības aprūpes sistēma
Virsrakstā minētā frāze ir ņemta no Gobzema ieraksta tviterī, komentējot citas tviterzvaignes, mediķa Roberta Fūrmaņa ierakstu: ““Apsveicu” ikvienu, kurš ir pielicis savu roku pie tā, lai LV veselības aprūpes sistēmā iestātos kolapss.” Gobzema lakoniskais - “Iztērēti un izzagti 3 miljardi un kolapss. Tik nolaista ir veselības aprūpes sistēma” - ārkārtīgi precīzi raksturo ne tikai situāciju veselības aprūpes sistēmā, bet arī visā valsts pārvaldē kopumā.
Šeit, protams, jāatceras pašreizējās situācijas centrālais elements, kurš caurauž jebkura valdības vai Saeimas lēmuma būtību - tā ir premjera Krišjāņa Kariņa slavenā frāze, kura viņam savulaik paspruka, kad viņš vēl nezināja, cik tā izrādīsies būtiska: “Naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk.” Šeit vietā būtu jautājums, kāpēc gan ne Kariņš, ne finanšu ministrs Jānis Reirs, ne arī citi valdības ministri un koalīcijas politiķi šo frāzi vairs nepiemin un pat cenšas izlikties, ka tā nekad nav bijusi izteikta? Kāpēc valdības lojālisti katru reizi, kad šī frāze tiek pieminēta, cenšas mazināt tās nozīmi, iebilstot, ka tā jau it kā attiecoties tikai uz pandēmijas sākumu, kaut patiesībā ir tieši otrādi?
Iemesls ir pavisam vienkāršs. Tāpēc, ka ar milzu naudu, kura valdībai burtiski nokrita no debesīm, tā ir izrīkojusies ārkārtīgi nemākulīgi, lai neteiktu - bērnišķīgi. Iedodiet mazam bērnam tūkstoš eiro un pasakiet, ka to var tērēt, kā vien grib. Rezultāts ar retiem izņēmumiem būs tieši tāds, kādu pandēmijas laikā ir nodemonstrējusi Kariņa valdība. Fūrmanis piesauc veselības aprūpes sistēmas kolapsu, Gobzems norāda uz šī kolapsa cēloni: iztērēti un izzagti trīs miljardi.
Skaidrs, ka konkrētajā gadījumā mēs runājam ne jau par to, ka izšķērdētie trīs miljardi būtu padziļinājuši veselības aprūpes krīzi, jo papildu nauda vienmēr ir labāka nekā tās neesamība. Runa ir par ko citu - trīs miljardi ir izniekoti dažādiem “pētījumiem”, “sabiedrisko attiecību kampaņām” un citām tikpat “efektīvām” lietām, bet tikpat kā nekas nav darīts veselības aprūpes sistēmas kapacitātes palielināšanai. Ir iets vieglākais ceļš - paaugstināts medicīnas darbinieku atalgojums, bet par sistēmas stiprināšanu domāts daudz mazāk.
Tagad tiek meklēti vainīgie, un tie jau ir atrasti - nevakcinētie. Lūk, nevakcinētie, nevis Kariņš un viņa “aicinātie” ministri, vainīgi, ka trīs miljardi izniekoti pēc to komēdiju sižeta motīviem, kurās noteiktā laika posmā obligāti jāiztērē miljons. Vārds - aicinātie - pēdiņās tāpēc, ka Kariņš pretēji Satversmei nevienu nekur nav aicinājis. Kādas personas partijas izvirzīja ministru amatiem, tādas premjers ar savas partijas astoņām vietām Saeimā bija spiests pieņemt.
Nav jēgas strīdēties, cik cieša vai mazāk cieša ir korelācija starp vakcinēto līmeni sabiedrībā un kovida izplatību. Tāpat nav jēgas pieminēt Izraēlas, Zviedrijas vai kādas citas valsts piemēru. Nav jēgas, jo ne par to ir stāsts. Stāsts nav par kovidu, tāpat kā nav par lietām, par kurām joprojām zinātniekiem nav vienprātības, jo informācijas pagaidām pārāk maz. Runa ir gluži par ko citu.
Par to, par ko neviens zinātnieks nestrīdas. Par to, cik lietderīgi ir izlietoti šie miljardi. Par to, ka apzināti tiek pārbīdīts fokuss. Sabiedrības uzmanība tiek novirzīta no valdības darbiem un nedarbiem uz vakcināciju kā visa alfu un omegu, kā arī uz biedēšanu ar iespējamo mājsēdi. Kopš janvāra, kad veselības ministra krēslā iesēdās pianists Daniels Pavļuts, vienīgais, par ko viņš nemitīgi runā, ir vakcinācija un iespējamais “lokdauns”. Ne velti ārsts Pēteris Apinis viņu dēvē nevis par veselības, bet vakcinācijas ministru. Citu jautājumu plašajā veselības aprūpes sfērā viņam nav. Bet kā gan varētu būt, ja nav elementāras kompetences?
Pavļuta pieeju saviem pienākumiem labi raksturo “Vakcinācijas biroja” izveide, kas uz ātru roku, ar sistēmai neraksturīgi augstām algām tika nokomplektēts no saviem cilvēkiem pēc formāla (faktiski feika) konkursa. Līdzīgu pieeju viņš demonstrē joprojām. Nav brīnums, ka arī rezultāti tādi paši. Taču vainīga esot “dumjā”, “tumsonīgā” tauta.
Dažbrīd gribot negribot jāsāk domāt līdzīgi. Nu nevarētu gudra, izglītota tauta ne tikai savēlēt visus šos kariņus un pavļutus, bet pēc visa tā, ko šī valdība dara un sadarījusi, to joprojām nekritiski atbalstīt. Kad dzirdu argumentus, vai tiešām, Ben, tu gribi, lai viņu vietā nāk Gobzems, es vēlreiz atkārtoju: neesmu Gobzema fans un neticu, ka viņš varētu kļūt premjers, bet tajā pašā laikā esmu pārliecināts, ka pielaidīga attieksme vienalga pret kuru politiķi, lai tikai šķietami nepalīdzētu kādam citam, varbūt vēl sliktākam, ir pilnīgi nepieļaujama, nācijai kaitīga un bīstama. Diemžēl tā vien šķiet, ka esam jau uzkāpuši uz šīs bīstamās takas.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
