Nobela miera prēmija Marijai Resai un Dmitrijam Muratovam – saprātīgs kompromiss

2021. gada Nobela miera prēmija piešķirta filipīniešu žurnālistei Marijai Resai un Krievijas laikraksta “Novaja Gazeta” galvenajam redaktoram Dmitrijam Muratovam. Par centieniem aizsargāt vārda brīvību, kas ir būtisks demokrātijas un stabila miera nosacījums.
10.10.2021. Bens Latkovskis
 
©Scanpix

Ne mirkli nešaubos, ka Resa ir izcila, ļoti drosmīga sieviete un miera prēmija viņai piešķirta pelnīti, taču mūsu reģionā par viņu zina maz. Arī es neesmu izņēmums. Tāpēc vairāk par Muratovu, kuru zinu nesalīdzināmi labāk.

Jāsāk ar skumīgo. Nobela prēmijas jau labu laiku kā kļuvušas ārkārtīgi politizētas. Praksē tas nozīmē - nevis tam, kas to pelnījis, kas attiecīgajā jomā bijis labākais, bet gan tam, kuram to vajadzētu iedot no politiskās daudzveidības aspekta. Piemēram, šogad Nobela prēmiju literatūrā ieguva mazpazīstams tanzāniešu izcelsmes rakstnieks Abdulrazaks Gurna, kuru, par spīti tam, ka viņš raksta pasaulē visvairāk saprotamajā angļu valodā un dzīvo Londonā, reti kurš ir lasījis. Vēl vairāk. Arī viņš pats, kad viņam piezvanījuši no Nobela prēmijas komitejas un apsveikuši, neesot tam noticējis un domājis, ka kaut kādi prankeri viņu izjoko.

Nobela miera prēmija jau pēc savas būtības nevar nebūt politiska, taču bieži, lai nevienu neaizvainotu, tā tiek piešķirta izteikti otršķirīgām personām vai organizācijām. Piemēram, pērn tā tika piešķirta ANO Pasaules pārtikas programmai par ieguldījumu cīņā pret badu. Negribas šo organizāciju noniecināt vai mazināt bada tematikas nozīmi, bet tieši pērn šī organizācija ne ar ko neizcēlās. Līdz ar to deva iemeslu runām, ka tai prēmiju iedeva, lai neviens nejustos saniknots.

Arī šogad starp miera prēmijas favorītiem bija Pasaules veselības organizācija (WHO), Grēta Tūnberga, Aleksejs Navaļnijs, Svetlana Tihanovska un citi. Ja šī prēmija būtu piešķirta WHO, tad tas, manuprāt, būtu spļāviens sejā veselajam saprātam un devalvētu šo prēmiju līdz dekoratīvam bezjēgas politiskajam aksesuāram. Ja kādam liekas, ka jau tagad šī prēmija ir kaut kas līdzīgs, tad tomēr tās piešķiršana Resai un Muratovam liecina par zināmu jēgu, par ko vēlāk.

Miera prēmijas piešķiršana Tūnbergai šķiet nedaudz nokavēta. Meitene jau sasniegusi nopietnāku vecumu, un tagad Nobela komitejai lemt, ka jādod viņai prēmija par bērnišķīgo “How dare you?” (Kā jūs uzdrošināties?), nozīmētu nedaudz necienīt pašiem sevi. Viens no Nobela komitejas pamatprincipiem ir nelēkt uz ecēšām un nekonfliktēt. Gribi mierīgi dzīvot, neiemanto ienaidniekus. No šī aspekta Navaļnijs un Tihanovska nozīmētu pret sevi nostādīt Krievijas nacionālo līderi Vladimiru Putinu. Nekad nevar zināt, ko no viņa var sagaidīt. Tāpēc labāk tālāk no grēka.

Tas gan nav vienīgais iemesls, kāpēc Navaļnijam, varbūt nedaudz mazāk Tihanovskai, šis gods šoreiz gājis secen. Rietumos, ne bez Kremļa regulāras uzjundīšanas, ir izplatīts naratīvs par Navaļnija nacionālismu. Tā kā viņš savulaik, pirms desmit un vairāk gadiem, patiešām ir atļāvies atsevišķus izteikumus, kurus var traktēt kā nacionālistiskus, tad tie katru reizi, tiklīdz nepieciešams viņu kompromitēt, tiek vilkti laukā.

Bet kā tad Muratovs? Arī viņš ir pazīstams kā dedzīgs cīnītājs par brīvību, pret Putina režīmu. Laikraksts “Novaja Gazeta” faktiski ir vienīgais Krievijas nacionāla mēroga patiesi neatkarīgs preses izdevums. Viens no lielās trijotnes (precīzāk, divarpusnieka) - laikraksta “Novaja Gazeta”, telekompānijas “Doždj” (jau oficiāli atzīta par ārzemju aģentu) un tikai pusīte - radiostacijas “Eho Moskvi” (nomināli pieder “Gazprom-media”, un tās galvenais redaktors Aleksejs Venediktovs nemitīgi lavierē, cenšoties nosēdēt uz diviem krēsliem).

Muratovs, tāpat kā Venediktovs, Kremlī netiek uzskatīts par režīma niknāko ienaidnieku. Viņš tiek aicināts uz galveno redaktoru sanāksmēm, kas reizi gadā notiek ar Putina klātbūtni, un viņam pat tiek ļauts uzdot iepriekš nesaskaņotus jautājumus. Tas gan nenozīmē, ka netiek saskaņoti jautājumi, kurus viņš noteikti neuzdos. Kremlī Muratovu ciena un, kā mēļo, ar interesi arī lasa.

Tiek uzskatīts, ka Kremlis Muratovam ļauj darboties kā meža sanitāram vai kā indikatoram kanārijputniņam šahtā. Šī iemesla dēļ vienam otram dedzīgākam Putina nīdējam Muratovs var likties Putina pakalpiņš, kura avīze kalpo kā sabiedrības tvaika nolaišanas ventilis. Šo viedokli netieši apstiprina Putina preses sekretāra reakcija uz Nobela prēmijas piešķiršanu Muratovam. Peskovs teica: “Viņš mērķtiecīgi seko saviem ideāliem, viņš tiem ir uzticīgs, viņš ir talantīgs, viņš ir drosmīgs. Mēs viņu apsveicam!”

Šī ir viena no retajām reizēm, kad varu pilnībā pievienoties Peskovam. Īpaši par drosmi un uzticību ideāliem. Savukārt tam vērtējumam, ka Muratovs ir Kremļa saitītē turēts klēpja sunītis un Venediktova idejiskais dvīņubrālis, nekādi nepiekrītu. Atšķirībā no Venediktova Muratovs, necenšas tēlot Kremlim lojālu, “objektīvu” (ne viss ir tā kā izskatās, patiesība ir kaut kur pa vidu utt.) žurnālistiku. Viņam ir stingrs morālais kompass, un viņš tam seko. Viņš neplātās, ka ir draugs Peskovam vai ka dažkārt iedzerot viskiju kopā ar ārlietu ministru Sergeju Lavrovu, kā to dara Venediktovs, kurš pazīstams ne tikai ar savu lokano muguriņu Kremļa priekšā, bet arī ar nekaunīgo, vīzdegunīgo attieksmi pret līdzcilvēkiem, tajā skaitā savas radiostacijas padotajiem. Īpaši padotajām.

Muratovs vada laikrakstu, kura daudzi žurnālisti ir nogalināti. Nevis tiesāti, izdzīti no valsts vai citādi vajāti, bet vienkārši noslepkavoti. Muratovs šo prēmiju velta tieši viņiem - Igoram Domnikovam, Jurijam Šcehočihinam, Annai Poļitkovskai, Anastasijai Baburovai, Natālijai Estemirovai un Staņislavam Markelovam. Arī pats Muratovs ir vairākkārt saņēmis nāves draudus, bet, tas viņu nav atturējis demonstrēt apbrīnojamu bezbailību gan Čečenijā, esot tur kara korespondentam 1994.-1995. gadā, gan citos kritiskos brīžos.

Nobeigumā gribas atgrieztie pie jau pieminētās Nobela miera prēmijas jēgas. Šobrīd Krievijā notiek masīvs uzbrukums brīvajai presei. Bet tiesas lēmumiem un detalizētiem paskaidrojumiem dažādiem izdevumiem tiek piekabināts ārzemju aģenta statuss, kas ļoti stipri apgrūtina medija darbu. Faktiski to padara par neizturamu. Daudzas pazīmes liecina, ka mediju vides attīrīšana no neatkarīgiem izdevumiem turpināsies un nekāda skrūvju palaišana vaļīgāk nav gaidāma. Šajā situācijā Nobela miera prēmijas piešķiršana “Novaja Gazeta” redaktoram ir kaut neliels (jo Kremlis uz dažādiem Rietumu signāliem viegli uzspļauj), tomēr drošības spilvens pret iespējamām represijām no varas puses. Ar to arī Muratovu apsveicam. Lai izdodas augstu gaisā noturēt brīvās preses karogu!