Vai nav laiks mainīt Satversmes pantu par prezidenta vecuma cenzu?

Skaidrs, ka šo jautājumu/ierosinājumu izvirzu ar zināmu ironiju, bet tikai ar zināmu. Ja lasām un klausāmies “pareizajās” pozīcijās stāvošos medijus un viedokļu līderus, tad viegli veidojas priekšstats, ka pie visām nelaimēm vainīgi vecie cilvēki. Viņi ne tā vēlē, ne tā domā, ne tā uzvedas un runā.

Ņemam jebkuru jautājumu - vai tā ir klimatneitralitāte, vai attieksme pret Stambulas konvenciju un viendzimuma laulībām, vai cīņa pret kovidu - visur viens un tas pats. Šie būmeri met sprunguļus progresa riteņos. Ja jau vispārības labuma dēļ viņus (un ne tikai viņus) var piespiest vakcinēties pret viņu pašu gribu, tad kāpēc gan nevarētu vispārības labad, viņu pašu un viņu bērnu labad atņemt viņiem balsstiesības un tālākā nākotnē noņemt arī tiesības publiski izteikties vispār, jo ar savu demagoģiju viņi tikai maitā nenoturīgus prātus.

Ja vēlēšanās viņiem vairs nebūtu tiesību balsot, toties tajās varētu piedalīties pilsoņi no brīža, kad iemācās izlasīt savu vārdu, līdz tiem pašiem Satversmē minētajiem 40 gadiem, tad taču mēs iegūtu gluži citu Saeimu. Jaunu, progresīvu un uz nākotni vērstu. Bez visiem tiem konserviem, būmeriem, pāķiem un oligarhiem. Oi, kāda brīnišķa dzīve tad iestātos, un ja vēl par Valsts prezidentu būtu Selma Levrence, bet par premjerministru kāds/-a no “Progresīvo” jaunatnes spārna. Cik stilīgi, vai ne? Vai tad nav skaidrs, ka uz šīs planētas pavadītie gadi cilvēku tikai bojā. Paskatieties uz to pašu Ivetu Kažoku. Kādreiz bija tik kareivīga bezkompromisa cīnītāja par progresīvo domu, bet ar gadiem asums pamazām notrulinājies, un tagad viņa jau runā gandrīz neatšķirami no ZZS. Piegludinot stūrus un atsevišķos gadījumos gandrīz vai piebalso “oligarhiem”. Tas ir, vecajām partijām.

Laiks atmest visu to aizejošām sabiedrībām raksturīgo liekulību. Lietas beidzot jāsāk saukt to īstajos vārdos. Galvenais traucēklis ceļā uz saulaino nākotni ir vecie cilvēki. Tieši viņi ir galvenā progresa bremze un akmens pie mūsu civilizācijas kājas. Ja viņi ar savām atpalikušajām, pēc naftalīna smakojošajām konservu idejām nejauktos pa kājām, tad mēs jau sen būtu apsteiguši ne vien igaunijas un lietuvas, bet arī luksemburgas un šveices.

Šajā brīdī nevajag likt pirkstus pie deniņiem un teikt, ka autors ir galīgi izkūkojis prātu. Es tikai katram saprotamā valodā pārtulkoju frāzes: ok, būmer!; noslēp omei pasi; cik var klausīties visus tos konservus un kartupeļus?; 20 eiro katram vecītim, kurš mūs klausīs, un tā tālāk un tā joprojām. Šīs tīri sadzīviskās “patiesības” vēl var papildināt ar patiesi neapstrīdamām - veciem cilvēkiem daudz grūtāk iet ar jauno tehnoloģiju apgūšanu, un tāpēc vien viņiem labāk nejaukties pa kājām, bet klusi priecāties, ka viņiem vispār tiek atmesti tie pārsimts eiriķi pensijai. Nu, kam gan viņiem vairāk vajag? Dzīvi taču jau nodzīvojuši, un viņu laiks pagājis.

Jāatzīstas, ka šīs domas man nāca prātā, klausoties gados jaunā sociālantropologa, Stradiņa universitātes viesdocenta Andra Šuvajeva interviju Latvijas Radio, kurā viņš bez mazākās aiztures mācīja, kā senioriem vajadzētu uzvesties un kas viņiem jādara vakcinācijas sakarā.

Lai nerastos pārpratumi, uzreiz jāpasaka vairākas lietas. Pirmkārt, man Šuvajevs nav gluži svešs cilvēks. Esmu viņu vairākkārt intervējis, un daudzas viņa idejas man šķiet interesantas un atbalstāmas. Arī šajā konkrētajā intervijā Šuvajevs neizteica gandrīz neko tādu, kas izsauktu asu nepatiku vai kādas citas negatīvas emocijas. Taču viņš, ne mirkli nemazinot runāšanas tempu, mentorā tonī, kādā droši vien runā ar saviem studentiem vai bērniem, stāstīja ne tikai to, kas esot jādara senioriem, bet kādi viņiem esot morāli ētiskie pienākumi pret jauniešiem, kuri viņu dēļ it kā ciešot.

Šajā brīdī man kā cilvēkam, kurš pats tuvs seniora statusam, gribējās kliegt - ko tu, puika, saproti no tā, kā jūtas cilvēks gados. Ar kādām morāli ētiskajām tiesībām tu viņam norādi, kā jāuzvedas? Tev, cilvēkam spēka gados, jaunības plaukumā, kad jūra līdz ceļiem, ir viegli spriedelēt par visām šīm vakcīnu tēmām, jo tās tev neko nenozīmē. Ja nu vienīgi iespējas apmeklēt iecienīto kafejnīcu vai klubiņu, bet tam sirmgalvim, kura vietā tu gribētu izlemt, kas jādara, tas ir eksistenciāls jautājums (viņa subjektīvajā izpratnē). Atruna, ka es jau tikai viņa paša objektīvā labumā vārdā, neskaitās. Tā ir viņa dzīve, un galu galā viņš tevi neapdraud. Ja būtu otrādi un nevakcinētos veci, bet slimotu un mirtu jauni, tad situācijas vērtējums būtu radikāli cits.

Tā kā esam gribot negribot ievirzījušies šobrīd tik aktuālajā vakcinācijas tēmā, uzskatu par savu pienākumu uzsvērt, ka nevienu nevēlos atrunāt no vakcinēšanās. Gluži otrādi, pats esmu vakcinējies un aicinu katru, kura veselības stāvoklis to atļauj, vakcinēties. Runa ir par ko citu. Par to, ka, runājot par to, kā citiem būtu jārīkojas, jābūt ļoti uzmanīgiem, jo katra cilvēka personiskā pieredze ir ļoti atšķirīga. Ja cilvēks vienkārši savu galvu (savu apkārtējās pasaules redzējumu) pieliek cita ķermenim un sāk otru mācīt, tad šādas pamācības ir visai mazproduktīvas, sabiedrību tracinošas un šķeļošas. Drusku vairāk iejūtības, draugi!

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā