Kuram būs jāatbild par frontes sabrukumu – Kariņam vai Pavļutam?

Tā kā Covid-19 dati uzrādot sliktākas attīstības tendences, nekā tika prognozēts, premjers Krišjānis Kariņš pirmdien sasauca Krīzes vadības padomes sēdi. Tajā izskatīti jauni ierobežojumi, par kuriem šodien būs jālemj valdībai. Tiesa, sociālajos tīklos populārais ārsts anesteziologs Roberts Fūrmanis norādīja, ka tendences ir nevis sliktākas, bet tieši tādas, kādas mediķi bija prognozējuši, bet kuras valdība līdz tam ignorējusi.
19.10.2021. Bens Latkovskis
 
©Neatkarīgā

Situācija karā pret pandēmiju strauji pasliktinās, un izskatās, ka pretinieks - vīruss SARS-CoV-2 - pārgājis ne tikai plašā pretuzbrukumā, bet frontes līnija ir pilnībā sabrukusi. Pēc visiem kara laika likumiem, bet faktiskā kara stāvoklī mēs atrodamies jau gandrīz divus gadus, par šādām sakāvēm vienmēr kādam jāatbild.

Pašreizējās diskusijas par lielākiem vai mazākiem ierobežojumiem; par to, kā piespiest vakcinēties tos, kas to vēl nav izdarījuši, ir strīdi par atsevišķiem taktiskiem pasākumiem. Ir pienācis laiks runāt par notiekošo plašākā kontekstā. Par valdības stratēģiju un šī stratēģiskā plāna izgāšanu.

Ja lietojam militāro terminoloģiju, tad kāds bija 2021. gada kampaņas stratēģiskais uzdevums un stratēģiskais plāns? Atgādinu, ka šā gada 7. janvārī tika nomainīts nosacītā ģenerālštāba priekšnieks un veselības ministra amatā stājās Daniels Pavļuts. Viņa uzdevums palika iepriekšējais - sakaut vīrusa SARS-CoV-2 armiju un uzvarēt karā pret Covid-19. Pavļuta piedāvātā uzvaras stratēģija balstījās uz diviem galvenajiem uzbrukuma virzieniem. Pirmais bija vērsts uz maksimālu ierobežojumu saglabāšanu, cik ilgi vien iespējams, un otrais - uz maksimālu iedzīvotāju vakcināciju. Abi šie virzieni valdībā tika atbalstīti.

Ierobežojumi tika saglabāti līdz pat brīdim, kad saslimstības rādītāji bija pavisam niecīgi. Atcerēsimies, ka vēl maijā pasaules čempionāts hokejā Rīgā notika bez skatītāju klātbūtnes. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, redzam, ka pārlieku ilgi uzturētie ierobežojumi pavasarī/vasarā, visticamāk, atsaucās uz grūtībām (nevēlēšanos) ieviest stingrākus ierobežojumus tagad, kad inficēšanās rādītāji ir nesalīdzināmi lielāki nekā aprīlī/maijā.

Atstāsim ārpus iekavām jautājumu par to, cik vispār būtiska ir šo ierobežojumu ietekme uz pandēmijas izplatību. Lai nebūtu pārpratumu - nav runa par to, vai ierobežojumi kaut ko dod vai nedod. Runa ir par ko citu. Par to, cik lielā mērā (cik daudz vai maz) šie ierobežojumi, ja vien cilvēki netiek pilnībā izolēti savos mitekļos, ietekmē kopējos inficēšanās rādītājus.

Taču, ja pirmais virziens (ierobežojumi) tika uzskatīts par tādu kā uzvaras sasniegšanas blakus manevru, tad galvenais trieciens pa Covid-19 bija plānot otrā virzienā - visaptveroša vakcinācija. Šo uzvaras stratēģiju pilnībā akceptēja valdība, bez ierunām dodot zaļo gaismu un brīvas rokas “Vakcinācijas biroja” izveidei. Šis plāns balstījās pieņēmumā, ka, nodrošinot iedzīvotāju masveida vakcināciju, pat sliktākajā gadījumā, ja arī netiks sasniegti vismaz 70% vakcinēto plus pārslimojušo (dabiskā ceļā imunitāti ieguvušo), tas novērsīs tik smagas situācijas atkārtošanos, kāda bija pagājušajā ziemā, kad slimnīcās vienlaikus atradās vairāk nekā 1500 kovidpacientu.

Ja mēs paskatāmies, par ko kopš janvāra sākuma runājis Pavļuts un nu jau padzītā ekspertu padome, kuru pārsvarā veidoja ar medicīnu nesaistīti, ideoloģiski tendēti sociālo zinātņu mācībspēki, tad redzam, ka runas nepārtraukti virmojušas tikai par šīm divām lietām: 1) kā ierobežot cilvēku kontaktus un; 2) kā palielināt vakcinācijas “aptveri”, kur milzīgs uzsvars savukārt tika likts uz cīņu pret “dezinformāciju”. Par nejēdzībām šajā “cīņā pret dezinformāciju” un “pareizo” uzskatu propagandu nepieciešams atsevišķs raksts, jo neveiksmes tieši šajā frontes iecirknī faktiski izgāza vasaras vakcinācijas kampaņu. Taču šoreiz par to sīkām nerunāsim, jo mūsu uzdevums ir cits.

Tika pieņemts, ka jebkurā gadījumā situācija būs vieglāka nekā ziemā. Galu galā, visgrūtākajā brīdī, februārī, vakcīnu tikpat kā vēl nebija. Vakcinēti bija tikai medicīnas darbinieki. Taču kopš maija vakcīnas ir brīvi, bez ierobežojumiem pieejamas visiem gribētājiem (par bērniem nerunāsim). To mūsu stratēģi iztulkoja kā faktoru, kas izslēdz plaša kovida pretuzbrukuma iespējamību. Līdz ar to aizsardzības līnijas nostiprināšana tika atstāta tālu otrajā un pat trešajā plānā. Ar to saprotot slimnīcu kapacitātes uzlabošanu. Lai arī nauda (87 miljoni eiro) tika izdalīta un ar pilnu medicīnisko aparatūru aprīkoto gultu skaits ir palielināts, šis virziens noteikti nebija Pavļutam prioritārais.

Diemžēl jau augustā atklājās, ka vasaras kampaņa ir izgāzta un kovids var pāriet pretuzbrukumā. Izrādījās, ka vakcinētie ne tikai paši slimo, bet arī pārnēsā infekciju. Tā kā vakcinētajiem, ne bez valdības propagandistu pūlēm, bija iestāstīts, ka viņi paši ir pilnīgi droši, viņi neievēroja tikpat kā nekādus reālus ierobežojumus (formālos - sejas aizsegus un obligāti nosegtos degunus, protams, nevar uzskatīt par jēgpilnu aizsardzību) un bez mazākās aiztures (paši to nezinot) aplipināja citus. Gan vakcinētos, gan nevakcinētos.

Septembrī pirmajās frontes līnijās (mediķu aprindās) sākās grūti noslēpjama (atsevišķos gadījumos tieši demonstratīva) panika. Slimnīcas vienpusējā kārtā izsludināja lokālus ārkārtas stāvokļus, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule situāciju nosauca par katastrofālu. Kā vienīgais glābiņš tika piesaukts cietais lokdauns. Taču visai bezjēdzīgie un stipri par ilgu līdz jūnijam noturētie iepriekšējie ierobežojumi, kā arī valdošā propagandas ideja - vakcinētajiem visas durvis vaļā, nevakcinētajiem ciet - nospēlēja savu nelāgo lomu.

Sabiedrībā pret cietā lokdauna ideju ir izveidojusies skepse. Ir atsevišķi aktīvi lojālistu burbuļi, kuru dalībnieki gatavi visu valsti nosēdināt uz cieto mājsēdi, cik vien ilgi vajadzēs, jo viņu darbs un ienākumi no tā necietīs ne par jotu, taču pārējā sabiedrība arvien aktīvāk raugās kārtējā grēkāža meklējumos, uz kuru nogāzt akumulētās dusmas un neapmierinātību. Tā kā Šlesers un Gobzems neko daudz nelemj un viņu organizētās protesta demonstrācijas ar daudzskaitlību neizcēlās, uz viņiem novelt atbildību par sagruvušo fronti diez vai izdosies. Ilgu laiku un joprojām par vainīgajiem cenšas uzdot nevakcinētos, bet kļūst arvien skaidrāks, ka tieši vakcinētie, kas sevi uzskata par pilnīgi drošiem, ir vieni no galvenajiem infekcijas pārnēsātājiem.

Tad nu atliek jau pieminētie Kariņš un Pavļuts. Grūti pateikt, kurš no abiem vairāk vainīgs, bet vismaz vienam par frontes sabrukumu būtu jāatbild. Citādi politiskā bezatbildība Latvijā jau iegūtu patoloģisku raksturu un apdraudētu mūsu politiskās sistēmas nākotni, jo vēl lielāka politiskās atbildības erozija varētu radīt sistēmā neatgriezeniskas sekas.