Fon der Leienai un viņas vadītajiem eirokrātiem pret Lukašenko migrantiem neļauj cīnīties ticība

Eiropas Komisijas priekšsēdētājas Ursulas fon der Leienas paziņojums, ka uz ES ārējās robežas nekādu žogu nebūs un nauda “dzeloņstieplēm un mūriem” piešķirta netiks, izraisījis daļas Latvijas sabiedrības neizpratni. Kā tad tā? Pat ES atzīst, ka migrantu krīze uz Polijas, Lietuvas un Latvijas robežas ar Baltkrieviju ir turienes diktatora Lukašenko apzināti izraisīts hibdrīdkara elements, bet taustāma palīdzība neseko.
26.10.2021. Bens Latkovskis
 
©European Union, 2021, Photographer: Dati Bendo

Taču šāds fon der Leienas paziņojums ir pašsaprotams, ja seko līdzi pasaules politiskajiem procesiem. Neko citu no viņas gaidīt nevarēja. Apzināti lietoju vārdu - pasaules, nevis Eiropas procesiem, jo šī attieksme, iespējams, būtu citāda, ja ne tās jēdzieniskās asociācijas, kādas globālajai politiskajai šķirai veidojas ar vārdiem - siena, žogs. Aiz tiem nepārprotami vīd dzeltenīgu, paplānu matu ērkulis un gara, sarkana šlipse. Kā tur teica latviešu politisko komentētāju klasiķis - oranžais orangutans?

Kad eirokrāti mēģina pamatot iemeslus, kāpēc naudu žoga būvei nevajadzētu piešķirt, tad viņu argumentus var arī neklausīties, jo tiem nav nozīmes. Galvenais šajā jautājumā ir ticības aspekts. Kā teikts mūsdienu neomarksistu kateķismā - žogs ir nepieņemami. Tas ir ksenofobijas simbols, bet ksenofobija ir slikta per se. Iepretim tādām visādi atbalstāmām lietām kā inkluzivitāte, atvērtā sabiedrība, durvis vaļā un apkampšanās ar citādajiem.

Šīs neapstrīdami progresīvās lietas ir labas visos gadījumos, neatkarīgi no reālās situācijas, jo nevar taču katru reizi būt atšķirīga attieksme. Jābūt konsekventiem savos principos. Piekāpšanās visādiem trampveidīgajiem nozīmētu dziļu atkritienu atpakaļ tumšajos viduslaikos. Tiesa, ar tiem viduslaikiem gan vajadzētu būt uzmanīgākiem, jo nupat pasaulei īpaši skaidri tika nodemonstrēts, cik daudz un kāda cena jāmaksā par burtisku sekošanu progresistu sprediķiem.

Šobrīd pasaulē valda konsenss, ka kovida izraisītāja - vīrusa SARS-CoV-2 - izcelsme meklējama Ķīnā, Uhaņas pilsētā. Ar augstu ticamību var uzskatīt, ka tas radies tur esošajā virusoloģijas laboratorijā, lai gan šajā jautājumā absolūtas vienprātības nav. Neomarksisti joprojām turas pie agrākās “sikspārņa” jeb “slapjā tirgus” versijas un “laboratorijas” izcelsmi atsakās pieņemt. Taču tam šoreiz nav būtiskas nozīmes. Svarīgi, ka vīruss radās Ķīnā, kur to, kā tagad redzams, samērā sekmīgi (atkal nerunāsim, ar kādām metodēm) izdevās iegrožot.

Tagad, ar atpakaļejošu datumu, redzams, ka galvenā cilvēces pieļautā kļūda bija Rietumu nespēja vai nevēlēšanās strikti izolēties no Ķīnas, kad vīruss vēl nebija no turienes izplatījies pa visu pasauli, kā arī strauji apturēt cilvēku starpkontinentālo pārvietošanos. Trešās pasaules valstis šajā vīrusa iznēsāšanā pa pasauli spēlēja maznozīmīgu lomu, jo tikpat kā nepārvietojas starptautiskā mērogā.

Lieliski atceros, kā, pandēmijai izplatoties, mainījās attieksme pret eiropiešiem tādās allaž viesmīlīgās zemēs kā, piemēram, Indija. Tur pret baltajiem vienmēr bija ārkārtīgi, pat uzbāzīgi labvēlīga attieksme. Esmu tur bijis, un vietējo uzmācīgā vēlēšanās ar tevi kopā fotografēties ir pat nogurdinoša. Taču tad, kad Indijā uzliesmoja pandēmija, attieksme radikāli mainījās, jo indieši gluži pamatoti uzskatīja, ka tieši eiropieši pie viņiem ievazājuši šo ligu. Tā kā Ķīnai ar Indiju nav visai draudzīgas attiecības, arī savstarpējie kontakti tur ir minimāli.

Taču kāda bija Rietumu reakcija uz, tā teikt, jauno izaicinājumu? Rasists, “oranžais mērkaķis” Donalds Tramps nelietīgā kārtā centās pārtraukt satiksmi ar Ķīnu. Atbildot uz šo tumsonību, Florences mērs ieteica pilsoņiem cīnīties pret rasismu, demonstratīvi “apskaujot ķīnieti”. Tika apturēti reisi uz Rīgu, kur vispār nebija neviena saslimušā, bet turpinājās lidojumi uz Pekinu. ASV demokrātu līdere Kongresā Nensija Pelosi speciāli ieradās Sanfrancisko ķīniešu kvartālā, lai uzsvērtu, ka cīņā ar Covid-19 rasismam nav vietas. Tie, kuri instinktīvi vairījās no ķīniešu tūristiem maskās, tika publiski kaunināti par savu tumsonību.

Nevēlos tikt pārprasts un ne mirkli netaisos sludināt pat kaut ko attālu rasismam. Gribu tikai norādīt, ka ne vienmēr jāskatās progresīvo ideju “evaņģēlijā” un burtiski jāseko katram tur rakstītajam vārdam. Dažkārt jāieslēdz arī veselais saprāts, jo ir gadījumi, kad cilvēku dabīgā piesardzība un nevēlēšanās dzīvot ar vienmēr atvērtām durvīm ir vitāli svarīga populācijas izdzīvošanai. Ne tikai vīrusa kontekstā.

Diemžēl fon der Leienai un Briseles politiskajai šķirai, izskatot jautājumu par finansējuma piešķiršanu migrācijas apturēšanai uz Baltkrievijas robežas, kārtējo reizi svarīgāk bija, kā tas izskatīsies no neomarksistu “svēto rakstu” viedokļa, nevis kā tas būs Lukašenko pieteiktā hibrīdkara realitātē. Šķiet, pienācis laiks arī no mūsu vēlētajiem eiroparlamentāriešiem prasīt ko vairāk par piekrītošu galvas māšanu visai šai neomarksistiskajai šizofrēnijai.