Kovida noslēpuma atklājējam noteikti pienāksies Nobela prēmija. Varbūt pat divas

Nepilnos divos pandēmijas gados diemžēl nav izdevies atrast skaidru un visu izskaidrojošu vīrusa SARS-CoV-2 un tā izraisītās slimības Covid-19 izplatīšanās algoritmu. Mēģinājumi atrast ciešu un, galvenais, neapšaubāmu korelāciju starp veiktajiem pretkovida pasākumiem un vīrusa izplatību joprojām nav vainagojušies ar neapstrīdami pārliecinošiem panākumiem.
27.10.2021. Bens Latkovskis
 
Senais ūdens pumpis un piemiņas plāksne Londonā, Broudvikstrītā, Soho rajonā kā piemiņa Džona Snova atklājumam ©Creative Commons Attribution-Share Alike 2.0 Generic license

Kad jau šķita, ka tūlīt pasaule (vismaz tā dēvētā civilizētā) savakcinēsies un pandēmija, ja arī netiks uzveikta galīgi, vismaz tiks būtiski iegrožota, izrādījās, ka atkal kaut kas nestrādā. Kaut kas ir palaists garām. Kā liecina situācijas attīstība vispirms Izraēlā, bet tagad arī Singapūrā, Lielbritānijā, Vācijā, Beļģijā, Nīderlandē, pat augsts vakcinācijas līmenis un strikti ierobežojumi nenodrošina pret jaunu inficēšanās vilni. Vērojami arī gadījumi ar pretēju korelāciju, tāpēc arvien skaļāk izskan balsis, ka vīrusa izplatību ietekmē kāds vai pat vairāki pagaidām nezināmi faktori, kuri vēl nav atklāti vai kuriem nav pievērsta pienācīga uzmanība.

Protams, katrai neizskaidrojamai novirzei “zinātnes beigu” teorijas atbalstītāji (tie, kuri pārliecināti, ka šodienas zinātne, atšķirībā no agrāko laiku, beidzot ir pareiza) atrod savu pamatojumu, bet jāatgādina galvenā zinātnes atziņa - hipotēze galīgi apstiprinās tikai vienā gadījumā - tad, kad tā izskaidro absolūti visus gadījumus. Ja tā ir pareiza tikai vairumā gadījumu, bet atsevišķus gadījumus nekādi neizskaidro, tad tā paliek tikai hipotēze. Viena no daudzām.

Skatoties vēsturiski, tā tas ir bijis gandrīz vienmēr. Slimību cēloņi sākumā ir bijuši tīri hipotētiski. Tiesa, tā tas izskatās vienīgi vēsturiskā perspektīvā, ar atpakaļejošu datumu. Uz vietas toreiz, noteiktā laika brīdī jebkuras slimības cēloņi un veids, kā pret to cīnīties, vienmēr ir skaitījušies puslīdz skaidri. Apmēram kā tagad. Šajā ziņā ļoti pamācoša ir cīņas pret holeru vēsture.

1848.-1849. gadā Lielbritāniju skāra ļoti smaga holeras epidēmija. Tobrīd jau bija skaidrs, ka saslimšanu izraisa kāds tolaik vēl nezināms faktors, kurš kaut kādā veidā izplatās. Bija divas šī “faktora” izplatīšanās teorijas. Viena bija “miasma” teorija. Ar miasmiem tolaik saprata izgarojumus, kurus nevar ne redzēt, ne sajust, bet kuri rodas no kaut kādiem nejaukiem perēkļiem (saistītiem ar netīrību, smirdoņu, dubļiem un tamlīdzīgām nesimpātiskām lietām). Tika uzskatīts, ka šie miasmi kā jau garaiņi izplatās pa gaisu jeb, kā mūsdienās teiktu, aerosolu ceļā. Otra bija vienkārši lipīgā slimības izplatīšanās teorija, atbilstoši kurai slimības pārnese notiek tieši no cilvēka uz cilvēku. Pat no mūsdienu zināšanu viedokļa abas teorijas izskatījās samērā jēdzīgas un daudz ko izskaidroja. Taču ne visu.

Piemēram, galvenais arguments pret lipīguma teoriju bija tas, ka daudzi saslima, nebūdami nekādos kontaktos ne ar vienu saslimušo. Kontaktu nav, bet slimība ir. Savukārt miasmu teorijas galvenais trūkums bija tas, ka “slikto miasmu gaisu” elpo daudzi, bet visi nesaslimst. Vienā mājā visi slimi, bet blakus mājā, kurā visi elpo tieši to pašu “miasmu” piesātināto gaisu, neviens. Turklāt saslimst (tiesa, ievērojami mazāk) arī tie, kuri elpo “labu gaisu” savās lepnajās villās un pilīs.

Anglijas tā laika galvenais sanitārais ārsts Edvīns Čedviks (jau tolaik viņiem bija savs Uga Dumpis) un vairums citu autoritāšu bija dedzīgi miasmu teorijas piekritēji. Tas bija tā laika neapstrīdams meinstrīms. “Mēs varam tikai pieņemt, ka eksistē kāda inde, kura izplatās neatkarīgi no vēja, augsnes, gaisa stāvokļa vai ūdens barjeras,” 1831. gadā rakstīja jau tolaik autoritatīvais medicīnas žurnāls “The Lancet”. Arī “vienkāršā” tauta viegli piekrita idejai, ka smirdīgais, nepatīkamais Londonas gaiss ir galvenais pandēmijas cēlonis. Līdzīgi kā šobrīd sociālajos tīklos plaši izplatītā pārliecība, ka deguni, kuri atsevišķiem neapzinīgiem pilsoņiem rēgojas ārā no sejas aizsegiem, ir viens no galvenajiem kovida izplatības cēloņiem.

Anglijā jau tolaik bija laba statistiskā uzskaite, un jauns ārsts Džons Snovs, pētot holeras izplatību, pievērsa uzmanību, ka Āzijas holera līdz 1848. gadam bija plaši izplatīta kontinentālajā Eiropā, bet Anglijā nebija sastopama vispār. Tā gada septembrī no Hamburgas Londonā ienāca vācu kuģis “Elba”. Šī kuģa matrozis Džons Harnolds apmetās kādā viesu namā, bet pēc pāris dienām saslima ar holeru un drīz vien nomira. Pēc dažām dienām tajā pašā istabā apmetās kāds cits pilsonis, kurš arī saslima un nomira, bet pēc nedēļas slimība jau sāka plosīties apkārtējos kvartālos un strauji izplatījās pa visu valsti.

Snovs saprata, ka šāda notikumu secība ir pamatīgs trieciens valdošajai “miasmu” teorijai. Divas saslimšanas vienā istabā vēl kaut kā varēja izskaidrot, pieņemot, ka istabā atrodas “miasma” perēklis, bet pamatot, kāpēc istaba pēkšņi piepildījusies ar “miasma” garaiņiem tieši tajā dienā, kad tur apmeties matrozis, kurš atbraucis no holeras pārņemtās Hamburgas, atbilstoši miasma teorijai bija tikpat kā neiespējami.

Taču šis gadījums nedeva pārliecinošus trumpjus arī lipīguma teorijas piekritējiem, jo abus slimniekus ārstēja viens un tas pats ārsts, kurš ar viņiem bija ilgstošā kontaktā, bet pats nesaslima. Tāpat kā citas kontaktpersonas. Tad kur slēpās āķis? Pētot saslimšanas izplatību, Snovs ievēroja, ka tā viegli varēja izplatīties vairāku Londonas kvartālu attālumā, bet pilnīgi neskart atsevišķus kvartālus, atsevišķas mājas starp tiem. Neviena no abām teorijām skaidru atbildi uz jautājumu - kas tad īsti nosaka holeras izplatīšanos - nedeva. Snovs saprata, ka jāatrod kopsaucējs, kurš abas šīs teorijas apvienotu kādā vienotā sistēmā.

Nav precīzi zināms, kas tieši bija izšķirošais fakts, kurš noveda Snovu līdz atklāsmei, bet jau 1849. gada jūlijā viņš publiski izvirzīja teoriju, kurā apgalvoja, ka holeru izraisa “bojāts” ūdens, kuru sabojājis kāds cits slimnieks. Citiem vārdiem, holeras izraisītājs netiek vis ieelpots, kā līdz tam tika domāts un kā tas notiek, inficējoties ar bakām vai gripu, bet gan apēsts (iedzerts). Tas tikai tagad, ar atpakaļejošu datumu var šķist kā viegls, pašā virspusē esošs problēmas atrisinājums, bet tolaik pat pēc Snova atklājuma pagāja vairāki gadi, līdz doma, ka holeras perēkļi ir ūdens ņemšanas avoti, kļuva par vispāratzītu un pēc saslimšanām nekavējoties tika slēgtas akas un pumpji, no kurām saslimušais bija ņēmis ūdeni. Šodien Londonā, Broudvikstrītā, Soho rajonā ir saglabāts senais ūdens pumpis un piemiņas plāksne šim Snova atklājumam.

Skaidrs, ka jebkādas analoģijas ar mūsdienu situāciju un kovida pandēmiju ir tikai aptuvenas un nav jāmeklē šodienas karos iepriekšējo karu uzvaras metodes, bet vienu gan gribas uzsvērt - ja meinstrīma viedoklis ilgāku laiku neapstiprinās, tad, visticamāk, patiesība ir meklējama kaut kur citur. Kur, tas jau ir cits jautājums. Tam, kuram izdosies atklāt kovida noslēpumu, nešaubīgi pienāksies Nobela prēmija. Iespējams, ne tikai medicīnā. Varbūt arī miera prēmija un kļūšana par pirmo cilvēku vēsturē, kuram būs piešķirtas vienlaikus abas.