Savā nacionālajā DNS mēs pārkodējam pārliecību, ka tikai ar sišanu var kaut ko panākt

Laiks skrien strauji, un valdības izsludinātais četru nedēļu “lokdauns” jau iegājis savā noslēguma fāzē. Otrdien valdība noklausījās veselības ministra padomnieka Kaspara Bērziņa ziņojumu par to, kas notiks pēc 15. novembra, kad formāli beigsies sākotnēji noteiktais “lokdauna” beigu termiņš.
04.11.2021. Bens Latkovskis
 
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Atsevišķus priekšlikumus vēl saskaņos ministrijas, bet jau tagad skaidrs, ka stratēģiskais kurss paliks nemainīgs - maksimāla dzīves apgrūtināšana nevakcinētajiem. Lai nerastos tālāki pārpratumi, uzreiz jāpaskaidro - pats esmu vakcinēts un aicinu visus pagaidām vēl nevakcinētos, kuriem veselība to atļauj, iet un vakcinēties. Jo ātrāk, jo labāk.

Tajā pašā laikā saprotu arī tos, kuri dažādu, visbiežāk psiholoģisku, iemeslu dēļ vakcinēties nekādi nav piedabūjami. Šie iemesli var būt absolūti iracionāli un loģiski nepamatojami. Uzskatīt, ka cilvēki rīkojas tikai un vienīgi racionāli, nozīmē pilnībā ignorēt realitāti, jo gandrīz katram no mums ir savas “fobijas”, kuras nevar īsti izskaidrot - vai tas ir riebums pret vārīta piena plēvi, rūgušpiena kunkuļiem vai bailes no tumsas.

Pazīstu cilvēku, kurš nevar sevi piespiest iet pa zāli. Viņam šķiet, ka tur slēpjas čūska un tā viņam iekodīs. Ne tikai mežā vai pļavā, bet pat parkā, kur svaigi pļauts mauriņš. Šajā mauriņā var gulēt desmitiem cilvēku, un tu vari ar rokām iztaustīt vietu, kur apsēsties, bet viņš tur kāju nespers, lai ko tu teiktu. Iracionālas bailes, kuras nav pārvaramas. Tāpat zinu cilvēkus, kuri paniski baidās no zirnekļiem. Tu vari teikt, cik gribi, ka zirneklis ir pilnīgi nekaitīgs un viņš nekož, tas nelīdzēs. Ne par kādu naudu viņš šo zirnekli rokā neņems.

Var jau teikt, ka tā dēvētie antivakseri ir kaut kas cits un viņi savu nevēlēšanos vakcinēties pamato ar kaut kādiem it kā racionāliem argumentiem. Te jāsaka, ka visi cilvēki, vienalga kādu pārliecību translē, vienmēr to cenšas racionāli pamatot, jo atzīties iracionālismā ir vēl grūtāk nekā paņemt rokā pelīti tam, kurš baidās no šī nekaitīgā dzīvnieciņa. Tāpēc parastā skaidrošana nelīdz.

Jau šobrīd skaidrs, ka, represijām pastiprinoties, tie, kuri savu ticību antivakcerismam noturēs līdz galam, būs spiesti meklēt jaunu dzīves telpu, kā jau tas pasaules vēsturē ne reizi vien ir gadījies. Tā viduslaikos daudzi ebreji patvērumu atrada Polijā, krievu vecticībnieki Latgalē un Sibīrijā, angļu puritāņi Jaunanglijā (ASV) utt. Tiklīdz notiek tautas šķelšanās pa ticības līniju un mazākumam tiek radīti neciešami apstākļi, tā šis mazākums dodas turp, kur tam ļauj izdzīvot.

Patlaban nav iespējams prognozēt, cik liela būs nelokāmo antivakceru grupa Latvijā un kurp tā dosies. Tam pat nav nozīmes, jo nav jau runa par skaitu. Tā var būt lielāka, mazāka. Nav starpības. Runa ir par attieksmi, kura Latvijā tiek demonstrēta ne jau pirmo reizi. Šo attieksmi savulaik precīzi postulēja iepriekšējās krīzes laika finanšu ministrs un otrs aktīvākais (pēc premjerministra Valda Dombrovska) “konsolidētājs” - Andris Vilks: “Valstij nav ar katru jāauklējas... lai brauc prom... mēs nevienu neturam...”

Šo attieksmi nav nepieciešams pat kaut kā īpaši verbalizēt. Tā ir jaušama gaisā tāpat bez vārdiem. Pat netrūkst neslēptas sajūsmas - nav mums šie (seko kāds noniecinošs, pazemojošs vārds) vajadzīgi. Tas tikai labi, ka viņi vairs nebūs (pedagogi, ugunsdzēsēji, pārdevēji, slimo cilvēku aprūpētāji). Lai tik lasās.

Vēlreiz atkārtoju, ka nav nozīmes, cik liels skaits šādu cilvēku aizbrauks. Nozīme ir attieksmei - vai mums visi cilvēki ir svarīgi vai tikai “pareizie”? Līdzīgi kā ģimenē. Vai vecākiem visi bērni mīļi vai tikai tie, kuri atbilst viņu priekšstatiem par “labu bērnu” - labi mācās, ir kārtīgi, paklausīgi un smuki, bet tie, kuri neatbilst šiem “laba bērna” standartam, ir nemīlami, represējami un pēc iespējas ātrāk no ģimenes izgrūžami?

Neciešamo apstākļu radīšanas apoloģēti uz iebildumiem, ka jūs taču šos cilvēkus dzenat trimdā, izsmējīgi atrauc - kur tad viņi brauks? Visur jau nevakcinētajiem tiek radīti līdzīgi apstākļi. Vēsture liecina, ka vienmēr ir vietas, kur šie no savām sabiedrībām izdzītie atrod patvērumu. Jau pieminētajā Polijā, ASV un citur. Gan jau tādas vietas būs arī tagad, bet ne par viņiem mums šobrīd būtu jāuztraucas. Drīzāk par tiem, kas paliks.

Ārēji jau nekas traks nenotiks, tāpat kā pēc masveida emigrācijas Dombrovska-Vilka “konsolidācijas” laikā. Toreiz Latvijas ekonomika pamazām atkopās, līdzīgi kā atkopjas žoklis pēc zoba ekstrakcijas bez anestēzijas. Zoba raušanas sāpes pamazām aizmirstas, un paliek patīkamā sajūta, ka bojātais zobs ir izrauts un vairs netraucē. Ja cilvēkam nav pieredzes, ka to pašu operāciju var veikt arī ar anestēziju, tad viņš dzīvo ar pārliecību, ka tā tam arī jābūt, un šo patiesībā ārprātīgo pieredzi var pat pieņemt kā “veiksmes stāstu”.

Ko ar to gribu teikt? Tikai to, ka atkal kāpjam uz tā paša grābekļa, uz kura uzkāpām 2009.-2010. gadā. Ar pēršanu, tikai ar pēršanu mēs to nepaklausīgo bērnu audzināsim. Citu iespēju nav, kā no viņa to velnišķīgo spītību un nepaklausību dabūt laukā. Vienīgi ar sišanu. Ja arī tas nelīdz, tad lai lasās. Nevajag mums tādu. Tikai un vienīgi šādu atziņu mēs būsim no jauna pārkodējuši savā nacionālajā DNS pēc tam, kad šī pandēmija būs sekmīgi pārvarēta.