Jācer, ka mēslainē izmestais dzeltenais makrofleksa klucis simbolizē PR laikmeta beigas

KNAB pirmdien paziņoja, ka pieņemts lēmums par vides objekta “Korupcijas aisbergs” atkārtotu neizvietošanu Daugavā pie Akmens tilta. Priekšlaicīgi izbeidzot strīdīgi vērtēto (maigi sakot) pretkorupcijas PR akciju ar dzeltena makrofleksa gabala pludināšanu šurpu turpu pa Daugavu, KNAB netieši atzinis šīs akcijas absolūto fiasko. Šīs kampaņas rezultāts ir acīmredzami negatīvs. Izrādās, ka arī KNAB nav spējis izsargāties no tās pašas ja ne gluži korupcijas, tad vismaz tukšās izšķērdības sērgas, kas apstākļos, kad “naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk”, pārņēmusi gandrīz visas valsts struktūras.
09.11.2021. Bens Latkovskis
 
©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Taču šī urīndzeltenā makrofleksa “aisberga” sāga iezīmē ne tikai bezjēdzīgi izniekotus 145 000 eiro. Izšķērdētus ar mīnusa zīmi, jo, spriežot pēc atsauksmēm sociālajos tīklos, šī kampaņa nesusi KNAB reputācijai tikai zaudējumus. Šīs akcijas kliedzošā izgāšanās varētu iezīmēt krietni būtiskākas pārmaiņas - proti, pīāra (PR) laikmeta norietu.

Apzināti nelietoju PR latviskojumu - sabiedriskās attiecības, jo PR ir kaut kas cits. Tas ir dzīvesstils, pasaules redzējums, kad problēmas tiek pārceltas no reālās pasaules virtuālajā un šajā virtuālajā pasaulē notiek to risināšana. Respektīvi, problēmas ir it kā reālas, bet to risināšana notiek virtuāli. Tajā pašā laikā resursi, pirmām kārtām finansiālie, ir vairāk nekā reāli, un ap šiem resursiem tad arī notiek īstā cīņa. Globālā līmenī notiek “milžu cīņas” pret klimata izmaiņām, pret sistēmisko rasismu, pret patriarhālo seksismu, dažādām “fobijām” utt. Latvijas apstākļos tā ilgstoši bija cīņa starp tā dēvētājiem oligarhiem un sorosītiem.

Dzeltenā makrofleksa gabala bēdīgais gals ļauj cerēt, ka visa šī sakonstruētā PR pasaule piedzīvo tās likumsakarīgo finālu. Par to liecina divas lietas. Pirmkārt, ar neapbruņotu aci ir vērojama pīāristu šķiras profesionālā degradācija, par kuru savulaik ironizēja izcilais krievu rakstnieks, laikmeta portretists Viktors Peļevins savā kulta romānā “Generation P”. Kreativitāte vairs nav nepieciešama, jo ikviena “radošā” viduvējība, parakņājoties interneta dzīlēs, var viegli atrast ko nošpikot un, minimāli pārveidojot, uzdot par savu “oriģinālo” ideju.

Vēl šodien literatūrā un kinematogrāfā (sk. JRT seriālu “Aģentūra” Alvja Hermaņa režijā) klīstošās klišejas par nogurušiem, bet talantīgiem “kopīraiteriem”, kuri radošās mokās piedzemdē skanīgus, efektīgus reklāmas sloganus, ir neglābjami aizgājušas vēsturē. Nekādi “kopīraiteri”/oriģinālu ideju radītāji vairs nav nepieciešami, jo, ja agrāk reklāmisti nodarbojās ar noteiktu preču un pakalpojumu reklamēšanu, tad tagad lauvas tiesu no pasūtījumiem veido valsts struktūru un dažādu fondu finansētu projektu apkalpošana, kad atgriezenisko saiti ne tikai nevar izmērīt, bet tā nevienu neinteresē. Jo ne jau reklāmas efekts ir galvenais mērķis.

Kad cilvēki spriež, kāds bija efekts no plaģiātiskajiem vakcinācijas plakātiem vasarā vai tagad šī haltūras izstrādājuma (pēc aisberga tas dzeltenais klucis izskatījās tikai pirmajās dienās, bet pēc tam atklājās, ka pat rasinošu lietu nespēj izturēt), tad viņi runā vecajās kategorijās, kad PR akcijām bija konkrēts uzdevums - ietekmēt sabiedrisko domu noteiktā virzienā. Tas jau sen kā ir noiets etaps. Tagad vienīgais PR akciju mērķis ir noslaukt no pasūtītāja (valsts, dažādiem starptautiskiem fondiem) pēc iespējas vairāk naudas, vienlaikus pasūtījuma izpildē ieliekot pēc iespējas mazāk darba un, jāatzīst, arī [neesošas] izdomas.

Tieši uz to iekrita Pavļuta/Juhņēvičas vakcinācijas birojs. Tas tika izveidots pilnīgā PR laikmeta garā, ar šī laikmeta kategorijās domājošu personālu. Atbilstoši visām PR laikmeta vadlīnijām tika izvērsta vakcinācijas kampaņa. Tā kā Juhņēvičas/Pavļuta speciālisti ir specializējušies “naudas apguvē”, tad cīņa pret kovidu tika uzsākta ar tām pašām vecajām metodēm. Ja, teiksim, “cīņa” ar “vardarbību pret sievietēm” notika, izlīmējot uz visiem afišu stabiem attiecīgus plakātus, tad arī “cīņa” par augstāku vakcinācijas aptveri notika tieši pēc tās pašas shēmas - izlīmējot visās malās no agrākiem laikiem nošpikotas bildes ar nevienu neuzrunājošiem uzrakstiem.

Nauda “apgūta”, bet kāds rezultāts, tas nevienu neinteresē, jo tāds laikmets. Viss būtu aizgājis kā iecerēts, tas ir, kā vienmēr, ja ne viena maza problēmiņa. Vīruss izrādījās īsts, un cilvēki vakcinēties neskrēja arī bez visiem plakātiem. Ja tas būtu noticis, tad nav šaubu, ka Pavļuts, Juhņēviča & Co bez mazākās kautrības to būtu uzdevuši kā sava darba rezultātu.

Šo ārkārtīgi bagātīgo plakātu/projektu naudu jau trešo gadu desmitu dala visos varas vertikāles līmeņos, sākot no Briseles un beidzot ar mūsu pašu ezīša kafejnīcām, ozirisiem un ailavjū. Tikai tagad, kad pasauli piemeklējusi reāla ķibele, PR metodes demonstrē savu absolūto bezjēdzību, ja vien par to neuzskatām pīāristu šķiras bagātināšanos. Pavļuts ir izteikts PR laikmeta produkts, kad nav svarīgas tavas profesionālās prasmes, bet svarīga ir prasme tekoši un, galvenais, “pareizi” runāt. Atstāt iespaidu. Taču “labā runāšana” uz vīrusu nekādu iespaidu neatstāj. Vīrusu šīs PR akcijas “neķer”. Vīruss pret tukšu muldēšanu ir imūns.

Tagad Pavļuta vadītā Veselības ministrija publicējusi paziņojumu, kurā teikts, ka, “lai ārstētu un aprūpētu nepieredzēti lielo slimnieku skaitu, šobrīd ļoti trūkst māsas, māsu palīgi, anesteziologi, iekšķīgo specialitāšu ārsti, bet ļoti gaidām arī visu pārējo specialitāšu mediķus”. Kāds negaidīts pārsteigums! Izrādās, lai ārstētu un aprūpētu, nepieciešami mediķi. Līdz šim šķita, ka galvenie ir pīāristi, kuru piebarošana ir bijusi galvenā Pavļuta prioritāte. Ar viņiem pilna ministrija, “Vakcinācijas birojs”, un nav dzirdama žēlošanās, ka šo “speciālistu” trūktu un ka kāds “ļoti gaidītu viņus nākam talkā”.

Diemžēl pat šajā smagajā situācijā principi netiek mainīti un viss uzsvars joprojām tiek likts uz pīāristiem, visā frontes līnijā taisot melno PR Latvijas ārstu biedrības vadītājai Ilzei Aizsilniecei, citiem ārstiem un ārstu organizācijām, kuras pieprasīja Pavļuta demisiju. Jo neko citu kā vien “strādāt” PR radītajā iedomu pasaulē šie pavļuti nemaz neprot.