Cilvēki tiek radināti pie apstākļiem, kad atkal būs jāklanās un jāsaka: kū!

Daudzas lietas kļūst labāk redzamas no malas un attāluma. Nupat biju īsā atvaļinājumā Marokā un tur piedalījos triju dienu izbraucienā pa Sahāras tuksnesi. Taču šoreiz ne tik daudz par Maroku un tuksnesi, cik par dažiem vērojumiem, kuri cieši saistās ar mūsu ikdienas dzīvi tepat Latvijā.
25.11.2021. Bens Latkovskis
 
Marokā uz ceļiem ik pa brīdim ir policijas kontrolposteņi. Katru reizi, tiem tuvojoties, mikroautobusa šoferis nokomandēja: “uzvilkt maskas”, un visi no kabatām steigšus vilka laukā savus sejas aizsegus, lai tos tikpat steidzīgi novilktu, tiklīdz kontrolpostenim garām ©Bens Latkovskis

Marokā tūrisma industrija, pateicoties karaļa Muhameda VI plašam atbalstam, ir ļoti attīstīta. Izbraucieni uz tuksnesi ir nostādīti uz konveijera pamatiem. Tā kā ceļu segums ir labs, šim nolūkam nav nepieciešami pilnpiedziņas džipi un tūristus var transportēt ar parastajiem 14 vietu mikroautobusiem, kādi kursē arī Rīgas satiksmē. Ar vienu šādu mikroautobusu ekskursijā devāmies arī mēs. Kopā ar desmit citiem tūristiem no Vācijas, Katalonijas, Austrijas, Argentīnas un Polijas. Visi jauni, demokrātiski, pat varētu teikt - “progresīvi” noskaņoti cilvēki, kurus grūti pieskaitīt aprobežotiem tumsoņām vai plakanās zemes teorētiķiem.

Marokā, tāpat kā daudzviet ārpus Eiropas, uz ceļiem laiku pa laikam ir policijas kontrolposteņi, kuru pamatuzdevums ir novērst dažādas nelikumības - kontrabandas preču, tajā skaitā nelegālo migrantu, ieroču vai sprāgstvielu pārvadāšanu. Katru reizi, tuvojoties kontroles postenim, mikroautobusa šoferis nokomandēja: “uzvilkt maskas”, un visi no kabatām steigšus vilka laukā savus sejas aizsegus, lai tos tikpat steidzīgi novilktu, tiklīdz kontrolpostenim garām.

Lieki teikt, ka pārējā laikā nevienam no tūristiem pat prātā nenāca aizsegt seju ar kādu auduma strēmelīti. Tāpat arī citur publiskās vietās tā sauktās maskas ar retiem izņēmumiem neviens nevalkāja. Atcerējos mūsu pašmāju “varoņus”, kuri sociālajos tīklos plātās, ka aizrādījuši kaut kādiem viņu izpratnē “untermenšiem”, ka tie bez maskām vai “jums deguns izlīdis”. Nav šaubu, ka Marokā viņiem mute būtu ciet kā koferis.

Šī bezjēdzīgā “masku” uzvilkšana un novilkšana kārtējo reizi lika aizdomāties par šī rituāla dziļāko jēgu. Ja kāds šajā brīdī stūrgalvīgi cenšas šai parādībai pievilkt klāt epidemioloģiskos faktorus vai pat to pielīdzināt ārstu/ķirurgu medicīnisko aizsargmasku valkāšanai operāciju laikā, tad uz to ir vienkārša atbilde - salīdzinājums ir nekorekts, jo ķirurgi pirms ieiešanas operāciju zālē no kabatas neizvelk saņurcītas, jau desmit reizes lietotas aizsargmaskas, kā tas vienlaidus vērojams kovidlaika sadzīvē.

Tas, ka auduma strēmelītei uz sejas ir nevis medicīnisks, bet simbolisks raksturs, kļuva skaidrs jau drīz vien pēc pandēmijas sākuma. Šo simbolismu labi demonstrē plaši izplatītie video, kad augstas valstu amatpersonas fotosesiju laikā lietišķi uzvelk sejas aizsegus un, tiklīdz fotografēšanās beigusies, tā nevilcinoties tos noņem. Var, protams, teikt, ka politiķi šādi rāda “parastajai tautai” priekšzīmi, kā uzvesties, un tam varētu pat piekrist, taču tāpat jāatzīst, ka šī sejas aizsegu momentāna noņemšana, pazūdot fotokamerām, liecina, cik tā ir epidemioloģiski (ne)pamatota.

Cilvēki lieliski apzinās, ka tā dēvēto masku valkāšanai ir cita - ne epidemioloģiska būtība. Tas ir attieksmes indikators. Ja apzinīgi to daru un ievēroju visus valdības noteiktos priekšrakstus, tad esmu “pareizs” cilvēks un piederu lojālistu grupai, taču brīdī, kad “neviens no malas neredz” vai “nav kam savu lojalitāti demonstrēt”, tad arī nav nekādas nepieciešamības šo rituālu pildīt.

Šo sejsegu uzsvērta valkāšana (īpaša uzmanības pievēršana) pilda to pašu funkciju, ko agrākos laikos šlipse un cilindrs. Proti, norāda uz piederību vai nu valdošajai politiskajai šķirai, vai nu šīs šķiras brīvprātīgajiem atbalstītājiem - latviešu vēsturē sauktiem par vagariem. Proti, cilvēkiem, kuri Garlība Merķeļa laikos rūpīgi sekoja, lai viņu tautieši, līdzcilvēki pildītu visus kungu norādījumus, bet mūsdienās vienmēr gatavi aizrādīt un kaunināt - jums deguns no maskas izlīdis!

Georgija Danelijas leģendārajā filmā “Kin dza dza” atainota sabiedrība, kurā parastam cilvēkam, satiekot augstākas šķiras pārstāvi, jāizdara noteikts rituāls - jāpietupstas un jāpasaka: kū! Turklāt šis rituāls jāizdara formāli precīzi (mūsdienu reālajā versijā degunam jābūt nosegtam). Tieši šis kū rituāls ienāca prātā pirmais, Marokā tuvojoties ceļu kontrolposteņiem.

Dažādi lojalitātes apliecinājumi varai ir seni kā pasaule, un mūsu pašu vēsturē ir labi pazīstama godbijīga apstāšanās, cepures noņemšana un paklanīšanās, ja garām pa ceļu brauca baronlielskungs. Ja šis rituāls netika veikts ar pienācīgu cieņu, teiksim, paklanīšanās nebija pietiekami dziļa, tad varēja saņemt sodu. Bieži vien sodu saņēma personas pēc līdzcilvēku denunciācijām, jo tā pati sociālā grupa, kuras pārstāvji tagad sociālajos tīklos skaita cilvēkus veikalos un transportā bez “maskām” vai “ar izlīdušiem deguniem”, agrākos laikos stučīja par “naidīgo balsu klausīšanos”, “iešanu baznīcā”, Ulmaņa vai cara tētiņa nepietiekamu godināšanu vai arī par to, ka Ansis vai Pēteris krogā pēc uzņemšanas uz krūts par baronlielskungu nepiedienīgi izrunājies.

Stukača gēns ir dzīvīgs, un to droši vien nekādi neizskaust, lai cik “progresīva” būtu sabiedrība, taču ar to publiski plātīties sociālajos tīklos nudien nav īpaša goda lieta. Lai gan tagad, kad sabiedrība tiek radināta pie paklausīgas godbijības, vagaru funkcijas atkal var kļūt stipri pieprasītas.