Kaila Ritenhausa lieta atsedz kreiso kustības ļaunumu, nežēlību un antihumānismu

Pirms sākt Kaila Ritenhausa lietas izklāstu, vispirms jāpavēsta, kas šim 18 gadus vecajam puisim draudēja un kāpēc viņš nenoturējās kājās, klausoties zvērināto piesēdētāju verdiktu par viņam izvirzītajiem pieciem apsūdzības punktiem. Pat ja kaut vienā – trešajā – punktā viņš tiktu atzīts par vainīgu, viņam viss atlikušais mūžs būtu jāpavada cietumā bez tiesībām uz pirmstermiņa atbrīvošanu. Izdzirdot dzīvi atdodošos vārdus – “not guilty”, Kails Ritenhauss apraudājās un saļima krēslā.
26.11.2021. Bens Latkovskis
 
©Scanpix

Cits atbildi vērts jautājums ir - kāpēc mums par to runāt un vispār interesēties? Kādā veidā Ritenhausa lieta jeb Kenošas traģēdija skar Latvijas sabiedrību? Šī lieta liecina par ļoti būtiskām, dziļām, globālām tendencēm, līdzīgi kā 19./20. gadsimta mijā Francijā notikušais Dreifusa process. Attieksme pret Ritenhausa lietu skaidri demonstrē kreiso radikāļu antihumāno, patiesībā ļauno, neiecietīgo un neempātisko būtību. Bet kreisie radikāļi ārkārtīgi agresīvu ofensīvu ir uzsākuši ne tikai ASV. Tie aktīvi uzbrūk Eiropā un arī Latvijā. Šim ļaunuma uzplūdam ir jādod strikts pretspars, ja vien mums rūp Latvijas, Eiropas un pasaules liktenis. Samiernieciska pozīcija šajā situācijā ir neglābjami zaudējoša.

Šie asie vārdi prasās pēc nopietna pamatojuma. Kreisie taču vienmēr uzdodas par empātijas, humānisma un iecietības atbalstītājiem. Uz kāda pamata kāds atļaujas šīs “aksiomas” apšaubīt? Vēl pirms verdikta paziņošanas ASV sabiedriskās domas aptaujas liecināja, ka 45% aptaujāto uzskata, ka 18 gadus vecais Ritenhauss ir pelnījis notiesājošu spriedumu un viņam viss atlikušais mūžs būtu jāpavada cietumā. 32% bija pretējās domās, bet pārējiem nebija noteikta viedokļa. Sadalījums gandrīz precīzi atbilda ideoloģiskajai nostājai - kreisie par to, ka Ritenhausam jāsapūst cietumā, bet labējie, ka viņš ir pilnībā attaisnojams.

Ko ir nodarījis Ritenhauss? Vai viņš ir laupītājs, kurš pielicis pistoli pie grūtnieces vēdera, kā kāds cits jauno laiku amerikāņu nacionālais varonis (Džordžs Floids), vai arī iesēdinājis mašīnā un centies aizvest nezināmā virzienā trīs mazus bērnus, kā cits “varonis” (Džeikobs Bleiks), kura sašaušanas dēļ arī sākās notikumi Kenošā, kas noveda pie turienes traģēdijas? Nē. Viņš tikai centās ar medicīnisko aptieciņu rokās palīdzēt nekārtībās cietušajiem un no ļaunprātīgiem dedzinātājiem nosargāt drauga paziņām piederošu autotirgotavu “Car Source”. Ar kaklā uzkārtu automātisko ieroci, kas atbilstoši Viskonsinas pavalsts likumiem bija pilnīgi likumīgi. Taču tieši tas, ka jauns puisis (tobrīd Ritenhausam bija tikai 17 gadu) ar ieroci cenšas aizsargāt pilsētu no demolētāju pūļiem, nevis kaut kur absolūtā drošībā “protestē” kopā ar Grētu, BLM vai LGBT+ aktīvistiem, izraisa nevaldāmu kreiso ienaidu.

Kas īsti notika 2020. gada augusta nogalē nelielā Viskonsinas pavalsts pilsētiņā Kenošā? Tobrīd pēc afroamerikāņa Džordža Floida nāves visā valstī notiek plaši protesti, kuri daudzviet pāraug masu nekārtībās. Spēkā pieņemas kustība BLM un “Defund the police” (samazināt finansējumu policijai). 2020. gada 23. augustā Kenošas ārkārtas palīdzības dienests 911 saņem satrauktu telefona zvanu no kādas Lakišas Bukeres par to, ka viņas bērnu tēvs, nelīdzsvarots skandālists Džeikobs Bleiks ieradies uz dēla dzimšanas dienu, starp viņiem izcēlies strīds un viņš paķēris atslēgas no viņas gluži jaunās mašīnas, tajā iesēdinājis bērnus un grasās ar viņiem braukt nezināmā virzienā.

“Viņš jau vienu manu mašīnu sasita, bet šo es nopirku tikai vakar,” skaidro Bukere. Policija ierodas pēc dažām minūtēm, pa ceļam uzzinot, ka Bleiks jau atrodas meklēšanā par ielaušanos kādas jaunas sievietes dzīves vietā un tur veikto seksuālo vardarbību. Bleiks policijai ne tikai nedomā pakļauties, bet tai aktīvi pretojas. Nelīdz arī policistu veiktie šāvieni ar elektrošokeri. Kā vēlāk tiesā liecina viens no policistiem: nekad agrāk nebiju redzējis, ka kāds ar tādu vieglumu izrautu no ādas tur ieurbušos elektrodus.

Tobrīd uz ielas jau ir sapulcējies pūlītis, kas visu notiekošo uzņem mobilajās ierīcēs. Bleiks pieklibojot cenšas ierausties mašīnā, kurā jau sēž viņa trīs bērni, bet policists viņu mēģina noturēt. Bleiks no sēdekļa apakšas izvelk nelielu nazi, un šajā brīdī atskan policista raidīts šāviens. Taču Bleiks nepadodas, un nepieciešami pavisam septiņi šāvieni, lai viņš nazi izlaistu no rokām un padotos. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, Bleiks nodemonstrē apbrīnojamu vitalitāti un, par spīti septiņām no viņa ķermeņa izņemtām lodēm, izdzīvo.

Taču policisti ir balti, bet Bleiks ir melns. Video, kurā baltādains policists no mugurpuses šauj uz melnādaino, nekavējoties izplatās sociālajos tīklos. Detaļas nevienu neinteresē. Baltais policists kārtējo reizi nošāvis nabaga melnādaino. Sākas protesti, kuri pāraug masu nekārtībās ar dedzināšanām, grautiņiem un marodierismu. Atkal apsteidzot notikumus, tiesa pilnībā attaisnoja šāvušo policistu, un viņš atgriezies pilnvērtīgā darbā.

Kenošā, sava drauga Dominika Bleka aicināts, ierodas 17 gadus vecais Ritenhauss. Liktenīgajā 25. augusta pievakarē viņš tiek piefiksēts vairākos videoierakstos, kuros redzams ar kaklā pakārtu automātu AR-15 un lauka aptieciņu rokās. Hronoloģiski nākamajā video viņš jau redzams bēgam no kāda saniknota, gludi skūta vīrieša - 36 gadus vecā Džozefa Rozenbauma, kurš tikai pirms dažām stundām ir izlaists no psihiatriskās klīnikas, kur ievietots pēc pašnāvības mēģinājuma un pirms tam izdarītām antisociālām darbībām.

Tiesa notikumu secību apraksta šādi: Ritenhauss cenšas apdzēst aizdedzinātu atkritumu urnu, kas Rozenbaumam izraisa niknuma lēkmi. Viņš vispirms draud jaunekli nosist, bet pēc tam metas virsū. Ritenhauss bēg, Rozenbaums dzenas pakaļ, met ar rokā esošo paketi, bet brīdī, kad ir jau gandrīz Ritenhausu noķēris, pēdējais pagriežas un četras reizes izšauj.

Nākamie kadri: Ritenhauss absolūti dezorientēts ar automātisko ieroci kaklā skrien pa plato Šeridanroudu starp protestētājiem. Pūlis kliedz, atsevišķi nemiernieki aurojot viņam dzenas pakaļ. Nelielā auguma pusaudzis paklūp, un apkārtējie metas viņam virsū. Kails pavērš pret viņiem automātu un izšauj. Netrāpa. 26 gadus vecais Entonijs Hūbers atvēzējas ar skeitborda dēli un gatavojas sist. Ritenhauss vēlreiz izšauj. Šāviens trāpa Hūberam krūtīs (sirdī), un viņš gandrīz momentāni mirst. Apsūdzība Hūbera slepkavībā ir šis jau pieminētais trešais punkts, par kuru Kailam draudēja mūža ieslodzījums bez tiesībām uz pirmstermiņa atbrīvošanu.

Turpat netālu esošais 22 gadus vecais Geidžs Groskroics arī ir apbruņots un pavērš pret Ritenhausu savu “smitu-vesonu”. Tomēr labākajās vesternu tradīcijās Ritenhauss izšauj pirmais, ievainojot Groskroicu rokā. Tiesā tieši Groskroica liecība nospēlē nozīmīgu lomu. Viņš liecina, ka Ritenhauss uz viņu nešāva, pirms viņš pats nebija pret viņu pavērsis ieroci. Respektīvi, skaidri apliecina, ka Ritenhauss darbojies tikai pašaizsardzības ietvaros. Zvērināto verdikts šā gada 19. novembrī skan - nav vainīgs visos piecos apsūdzības punktos.

Ritenhausa lieta iegūst milzīgu ASV sabiedrisko rezonansi, vienlaikus apliecinot neredzētu sabiedrības sašķeltību. Kreisie uzstāj uz to, ka Ritenhauss ir vainīgs apzinātās slepkavībās un viņam jāsēž cietumā, kamēr konservatīvie viņu pasludina par varoni, kurš ar ieroci rokās pierādījis amerikāņu sabiedrības uzticību brīvības ideāliem. Kreisie uzsvaru liek ne tik daudz uz to, ko izdarījis Ritenhauss, bet gan uz to, ka jauneklis bijis ar konservatīviem uzskatiem, gandrīz vai dievinājis policiju, gājis uz ugunsdzēsēju un policistu sagatavošanas kursiem un it kā bijis balto pārākuma sludinātājs.

Atsevišķi jānorāda, ka visi šī notikuma galvenie dalībnieki ir baltie un rasistiskais elements šeit darbojas vienīgi nemieru motivācijas aspektā. Tas tomēr netraucē kreisajiem izteikt apgalvojumus, ka, ja Ritenhauss būtu melnais, tad noteikti tiktu atzīts par vainīgu. Drīzāk gan otrādi - ja bojā gājušie Hūbers un Rozenbaums būtu melnie, tad zvērināto verdikts, iespējams, nebūtu Ritenhausam tik labvēlīgs. Taču tie ir tikai minējumi.

Jebkurā gadījuma kreiso mediju un kreiso sabiedriskās domas līderu reakcija ir nepārprotama - Ritenhauss ir nelietis, un viņa atbalstītāji nevar tikt dēvēti citādi kā vien “alt-right” (nicīgs apzīmējums pēc līdzības ar alternatīvi apdāvinātajiem). Citiem vārdiem, tādi kā Ritenhauss un viņa atbalstītāji ir sabiedrības padibenes, kuras jālikvidē ASAP (cik ātri vien iespējams). Ne mazākās iejūtības pret jauno puisi, kurš tiek absolūti dehumanizēts un pasludināts pat ne par ideoloģisko pretinieku, bet gan par ideoloģisko ienaidnieku, pret kuru, kā jau kara apstākļos, nedrīkst būt ne mazākās žēlastības vai līdzjūtības. Kad Ritenhauss tiesā, sniedzot liecību par Rozenbauma nošaušanas apstākļiem, pirmo reizi apraudas, tad kreiso viedokļu līderi viņa asarām nenotic, ņirgājas un apgalvo, ka raudāšanu šis neģēlis tēlo.

Kreisie norāda, ka Ritenhausa aizstāvji ir koncentrējušies uz cietušo personībām un viņu tumšo pagātni tā vietā, lai visu uzmanību pievērstu pašam šaušanas faktam. Šī pozīcija gan izskatās ļoti dīvaina, jo reālajā situācijā, kad dzīvības saglabāšanai nozīmīgas ir sekundes desmitdaļas, kuru laikā jāizšķiras par vienu vai otru rīcību, ir ļoti svarīgi, cik nopietni tiek novērtētas briesmas. Kulturāls, līdzsvarots cilvēks pat dusmu brīžos izskatās daudz mazāk agresīvs un bīstams nekā īsts bandīts vai psihopāts. Tā ir liela problēma Holivudai, jo daudziem aktieriem, kuri tēlo bandītus, uz pieres uzspiests koledžas beidzēju zīmogs, kas viņu varoņus padara nepārliecinošus.

Mobilo telefonu ērā visas šīs publiskās darbības ir labi dokumentētas no dažādiem rakursiem, tāpēc nav strīdu par to, kas notika. Viss strīds ir par to, kā to interpretēt un kuru uzskatīt par cietušo, bet kuru par varmāku. No tīrās loģikas izriet, ka varmāka ir uzbrucējs, kurš provocē konfliktu, nevis tas, kurš cenšas izvairīties no sadursmes un bēg. Taču kreiso loģika ir cita. Vainīgs ir tas, kuram rokās ierocis.

Taču ierocis rokā bija arī Groskroicam, un arī Hūbera skeitborda dēlis var tikt uzskatīts par nāvējošu ieroci, īpaši jau nevadāma pūļa vidū. Viegli iedomāties, ka, ja Ritenhauss nepagūtu izšaut, trakojošais pūlis viņu vienkārši nospārdītu. Taču kreisos tas neinteresē, jo šis nav gadījums, kad lieta jāskata pēc būtības. Šis ir gadījums, kad Ritenhauss ir no ienaidnieku nometnes, bet bojā gājušie ir “savējie”. Pēdiņās, jo savējie viņi ir tikai ideoloģiskas nometnes ziņā. Diez vai kāds no kreiso intelektuālajiem vadoņiem gribētu pavadīt vakaru, cepot gaļu vienā kompānijā ar Rozenbaumu & Co.

Lai arī zvērināto verdikts ir galīgs un nepārsūdzams, Ritenhausa lietas (tāpat kā Džordža Floida slepkavībā apsūdzētā un uz 22 gadiem cietumā notiesātā policista Dereka Šovēna lietas) politiskās ilgtermiņa sekas noteikti būs, jo ir iezīmējušies katras puses varoņtēli, zem kuru ikonām iet savos krusta karos.

Kā tviterī ierakstīja Kentuki universitātes politoloģijas profesors Vilfreds Reilijs: “Par spīti saviem trūkumiem, Vašingtons, Džefersons un Linkolns man šķiet ievērojami labāki nacionālie varoņi nekā Džeikobs Bleiks, Džordžs Floids un Džozefs Rozenbaums.” Kreisie savu izvēli ir izdarījuši. Par labu pēdējiem trim. Ja Latvijā viņi tik tālu vēl nav tikuši, tad tas tomēr ir skaidrs brīdinājums visiem sapratīgi domājošajiem - kreiso ofensīva ir jāaptur, jo ātrāk, jo labāk.