Reakcija uz Vestarda Šimkus paziņojumu liek domāt – kā apturēt naida instinktu uzplūdus sabiedrībā

Pazīstamais un starptautiski augstu vērtētais pianists Vestards Šimkus paziņojis, ka uz laiku pārtrauc koncertdarbību Latvijā. Par savu lēmumu pianists otrdien, 30. novembrī, paziņojis “Facebook”: “Mīļie draugi un klausītāji! Esmu spiests pārtraukt savu profesionālo darbību. Uz cik ilgu laiku? Varbūt līdz 11. janvārim. Varbūt līdz siltākiem laikapstākļiem...”
02.12.2021. Bens Latkovskis
 
©Oksana Džadana/ F64

Varētu domāt - cilvēks izdarījis savu izvēli. Droši vien tā viņam nav nākusi viegli. Tā var patikt, var nepatikt. Šimkus tomēr ir cienījams cilvēks, jau tāpēc vien viņa izvēle būtu kaut respektējama, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš ne par kādu aktīvu sekošanu savai nevakcinēšanās priekšzīmei neaģitē un nevienu necenšas kaut kā apdraudēt. Taču nē. Sociālajos tīklos izvērtušies plaši Šimkus apņirgšanas, noniecināšanas un pazemošanas plūdi. Apzināti šeit nevēlos citēt izvilkumus no šiem ierakstiem, lai nevairotu negāciju daudzumu pasaulē.

Kā reiz teicis izcilais krievu rakstnieks fantasts Boriss Strugackis: “Mūsu empātija un humānisms visskaidrāk izpaužas tad, kad runa ir par cilvēkiem, kuri mums personiski nav simpātiski.” Ir viegli just līdzi sev tuviem cilvēkiem, bet daudz grūtāk tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nav dvēseliski tuvi. Tad arī atklājas cilvēku patiesā empātija.

Jau vasarā, kad līdz tam daudzu cienītais pianists pirmo reizi pauda savu attieksmi pret cilvēku šķirošanu vakcinētajos un nevakcinētajos, daudziem viņš pēkšņi no mīlēta un cienīta kļuva par nievājamu un izsmejamu. Šajā brīdī daudzi Strugacka testu neizturēja un viņu empātija pret šo nu jau nesimpātisko personu strauji beidzās. Tāpēc tagad, kad Šimkus atkal ir ziņu virsrakstos, no viņiem neko citu kā vien ņirgas un izsmieklu nevarēja gaidīt.

Par šo gadījumu varētu arī nerunāt, ja tas neatsegtu kādu daudz nepatīkamāku parādību. Pandēmijas laikā ir būtiski uz leju pārbīdījies sabiedrības pieņemamības slieksnis. Tā plānā civilizētības kārtiņa, kas augsti socializētu cilvēku nodala no tāda, kura rīcības motivāciju nosaka primitīvi instinkti, ir mirklī noārdījusies. Sociālajos tīklos sākušies ārkārtīgi maziski uzskatu kari labākajās ielu bandu tradīcijās - siena pret sienu. Cilvēki tiek šķiroti līdzīgi kā savulaik ASV dienvidu pavalstīs - baltie/melnie un Staļina laikos - tautas ienaidniekos.

Kā norāda pazīstamais reklāmists un cilvēku zemapziņas pazinējs (reklāma pamatā balstās tieši uz zemapziņas ietekmi) Ēriks Stendzenieks: “Daudz straujāk mainās sociālā situācija. Temps, kādā normāls cilvēks pārvēršas zvērīgā linčotājā, ir baiss. Vajag tikai ierādīt piemēru un radīt ilūziju, ka ikviens citādi domājošais jānovāc. Pagaidām vārdiski vai profesionāli. Bet pagaidi. Vēl nav vakars.” Tāpat ir vērts aizdomāties par tviterlietotāja Jura Vēja teikto: “Var tikai iztēloties, kā viņi uzvestos, ja varētu ne tikai nosodīt nepaklausīgo, bet tikt pie viņa mājas, skapja vai klavierēm, kā līdzīgie to varēja 1940. gadā un vēlāk.”

Tā vien izskatās, ka varas rīcība pandēmijas laikā un cilvēku šķirošanas veicināšana latviešu tautai kopumā ir nodarījusi lielāku ļaunumu nekā pati pandēmija. Sabiedrība ir sašķelta, sanaidojusies, bet, galvenais, kārtējo reizi ir publiski pateikts, ka ne visi cilvēki mūsu valstī ir savējie. Ja kādam kaut kas nepatīk, tad lūdzu, varat vākties uz visām četrām debess pusēm, kur deguns rāda. Kārtējo reizi savu iznīcinošo tvanu palaidis superkaitīgais valsts salīdzinājums ar uzņēmumu. Ja kādam kas nepatīk, var vākties, jo aiz vārtiem stāv citi. Valsts nav nekāda ģimene, kur visi tuvi un dārgi, lai kādi katram būtu trūkumi. Trakākais, ka šajā šķelšanas un sanaidošanas kampaņā ir iesaistījušies daudzi it kā kulturāli, it kā cienījami, it kā gudri cilvēki.

Šeit noteikti jāpozicionējas arī pašam. Kā jau ne reizi vien esmu teicis - pats esmu vakcinējies un arī visus citus aicinu vakcinēties. Taču man ir pilnīgi nepieņemama tā kovidhistērija, kura plosās Latvijā (un arī daudzās citās valstīs, bet tālu ne visās) pēdējā gada laikā, kad viss riņķo tikai ap vienu. Nekā cita nav. Tikai kovids, kovids un vēlreiz kovids. Vakcinācija, vakcinācija un vēlreiz vakcinācija.

Saprotu, ka pandēmija ir nopietna, daudzi ir cietuši un arī miruši. Tas ir nenoliedzams fakts, bet tāpēc jau nav jāzaudē cilvēcība un uz katru, kura uzskatiem nepiekrīti, jāsāk kliegt kā savulaik populārajā Tima Raisa un Endrū Loida Vēbera rokoperā “Jesus Christ Superstar”: “Crucify him!” Sitiet viņu krustā! Pandēmija ir nopietna, bet tā nav vienīgā sociālās dzīves komponente, kurai jāpakārto pilnīgi viss. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nekāda pārliecinoša un absolūti droša rīcības algoritma nav.

Jā, vakcinācija samazina smagas saslimšanas risku, un tas vien jau ir nopietns arguments par labu vakcinācijas veicināšanai, taču gandrīz visu pārējo lēmumu pamatotība ir stipri apšaubāma. Īpaši ņemot vērā tās sociālās sekas, par kurām šeit runājam un kuras, ļoti iespējams, vēl dos par sevi ziņu nākotnē. Protams, var domāt, ka cilvēku rūdīšana, liekot viņiem ziemas salā stāvēt uz ielas pie veikaliem, aptiekām un citām publiskām vietām, gaidot, kad varēs tikt siltās iekštelpās, ir veselīga un stiprina viņu imunitāti, bet vairāk gan tas izskatās pēc valdības profanācijas.

Atgriežoties pie Vestarda Šimkus paziņojuma, jāatzīst, ka atsevišķu personu reakcija uz to ir atsegusi mūsu sabiedrības apslēptākās apziņas šķautnes. Vēlme kādu pazemot, par kādu paņirgāties vienmēr, bez izņēmuma, norāda uz vienu. Cilvēks, kurš tā rīkojas ir sīks un mazisks. Viņā nav nekā cēla. To apzinās arī paši Šimkus apcēlēji, jo tajā brīdī, kad viņiem norāda uz viņu pašu neglīto rīcību, viņi cenšas pārbīdīt fokusu no Šimkus apņirgšanas fakta uz Šimkus izvēli. Ar ko gan viņš esot labāks par citiem, kuriem likums jāievēro. Pilnīgi pareizi, taču ne par Šimkus rīcību ir runa, bet par reakciju uz to. Un tā ir zīmīgāka par pašu Šimkus rīcību. Tā biedē, un sabiedrībai ir kaut kādā veidā šie naida instinktu uzplūdi jāaptur, pirms tie nav postā aiznesuši visu mūsu valsti.