Par maldīšanos politiskā spektra trijās priedēs. Ieskats politiskās orientēšanās kartogrāfijā

Visu aizvadīto nedēļu redakcijā diskutējām, ka jāuzraksta komentārs par jauno “luksofora” koalīcijas valdību Vācijā, kas jau tuvākajās dienās nomainīs veco Merkeles melnsarkano valdību. Taču citas aktualitātes neļāva šo norunu pildīt. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka arī šoreiz par jauno Vācijas koalīciju raksts nebūs. Kāpēc?
03.12.2021. Bens Latkovskis
 
Lai runātu par politiskā spektra kreisumu vai labējumu, vispirms jāatbild uz jautājumu – Staļina impērija bija kreisa vai labēja? ©PSRS politiskās reklāmas plakāts

Tāpēc, ka pirms rakstīt par jauno, šoreiz tā patiešām ir principiāli jauna, izteikti kreisa Vācijas politiskās šķiras koalīcija, ir jāveic īss skaidrojums politiskās kartogrāfijas jautājumā. Kā to redzu un saprotu es, jo pēdējā laikā esmu bieži saskāries ar pārmetumiem, ka “Bens ir apmaldījies politiskā kreisuma un labējuma trijās priedēs”. Bez šī skaidrojuma ne tikai Vācijas, bet arī citu valstu politiskā kursa izpratne būtu apgrūtināta.

Vispirms izteikšu minējumu, kāpēc šajā jautājumā valda zināms juceklis. Manuprāt, galvenais iemesls ir PSRS un tā dēvētā sociālistiskā bloka politiskais novērtējums, jo daudziem tieši reālajā dzīvē piedzīvotais “reālais sociālisms” asociējas ar kreisu politiku.

Manā izpratnē 1917. gada 7./8. novembrī notika kreisa (sociālistiska) revolūcija, pēc kuras tika iedzīvinātas gandrīz visas marksistu/engelsistu teorētiskās dogmas. Galvenie ideoloģiskie stūrakmeņi - “Komunistiskās partijas manifests”, “Kapitāls”, “Valsts, ģimenes un privātīpašuma izcelšanās”, “Anti Dīrings”. Taču drīz vien atklājās, ka šajos fundamentālajos darbos paustās atziņas skaisti un vilinoši izskatās uz papīra, bet ir šausmīgas, asiņainas un graujošas dzīvē.

Jau 1920. gadā jaunā komunistu valdība apjauta, ka ar marksistu/engelsistu ekonomiskajām un sociālajām dogmām viņi brauc arvien dziļākā purvā, taču arī atkāpties nevēlējās. Tikai 1921. gada martā VKP(b) 10. kongresā, saskaroties ar milzīgu dedzīgāko komunistu pretestību (esmu lasījis šī kongresa stenogrammas, un gandrīz visi runātāji bija pret), Ļeņinam, pateicoties savai personīgajai autoritātei, izdevās izdzīt cauri savu NEP (Jaunā ekonomiskā politika), kas no kreisā skatupunkta nepārprotami bija milzīgs solis atpakaļ.

Galīga kontrrevolūcijas uzvara notika Staļina vadībā pagājušā gadsimta 30. gados, kad tika atkal godināti tādi līdz tam nonievāti jēdzieni kā ģimene, vai atgriezti apritē tādi līdz tam aizliegti vārdi kā dzimtene. Respektīvi, ar lielu loku notika atgriešanās pie vecajām, šovinistiskajām tradīcijām, tikai nomainot dekorācijas. Cars saucās ģenerālsekretārs, bet Svētā Trīsvienība pārvērtās par četrgalvaino profilu rindu - Markss, Engelss, Ļeņins un Staļins. Ja komunistiskā dogma teica, ka valsts komunismā atmirs, tad jaunajā Staļina sistēmā valsts kļuva viss, bet cilvēks nekas. Ekonomikā ar atsevišķām feodālisma iezīmēm tika atjaunota verdzības iekārta - vergu skaits Gulagā un kolhozos vairākkārt pārsniedza Romas impērijas maksimumus. Ultralabējā sistēma, par spīti sarkanajiem karogiem, triumfēja.

Ar zināmām (atsevišķos jautājumos būtiskām) izmaiņām šis modelis saglabājās līdz pat PSRS sabrukumam astoņdesmito gadu beigās. Tieši tad (80. beigās, nevis 90. sākumā), kad valsts zaudēja absolūto virskundzību pār visiem tās pārraudzībā esošajiem procesiem, galēji labējā sistēma nobruka kreisajā flangā. Var rasties jautājums - bet kas tad tajā laikā notika Rietumos? Vai tad tobrīd pie varas esošie Reigans, Bušs vecākais, Tečere un Kols bija kreisie? Nē. Tobrīd notika labējais pagrieziens Rietumos (pēc kreiso minirevolūcijas 1968. gadā), abas sistēmas strauji tuvojās, ļaujot domāt, ka Andreja Saharova konverģences teorija tūlīt realizēsies praksē. Frensiss Fukujama uzrakstīja naivi optimistisko tekstu “Vēstures beigas”, un šķita - ilgi gaidītais miers un stabilitāte, par ko jau Bībelē (atainojot Ēdenes dārzu) bija rakstīts, beidzot pienākuši.

Tādās visai naivās cerībās pasaule arī nodzīvoja pagājušā gadsimta pēdējo desmitgadi, taču jaunais gadsimts iesākās ar jaunu atsvešināšanos. Krievija strauji aizgāja pa labi (Ķīna tāda palika visu šo laiku), bet Rietumi tikpat strauji vai vēl straujāk - pa kreisi. Ko mēs saprotam ar šiem jēdzieniem?

Visa kreisā ideja balstās uz pieņēmuma, ka pasaule jau no sākta gala ir iekārtota netaisnīgi. Nevis cilvēks ir iedzimti grēcīgs, bet gan sistēma ir “slikta”. Tajā nav vienlīdzības un valda apspiestība (sk. “Komunistiskās partijas manifests”). Visās sfērās ir apspiestie un apspiedēji. Turklāt apspiedēji var būt ne tikai fiziskas personas, bet arī sociālie slāņi un pat valsts kā galvenā un lielākā apspiedēja. Tāpēc valsts loma ir jāsamazina ar perspektīvo domu, ka tā nākotnē atmirs pavisam (sk. Fr. Engelss “Anti Dīrings”, V. Ļeņins “Valsts un revolūcija”).

Šī tēze par valsts lomu kreisajā un labējā politiskajā spektrā daudzus ieved maldināšanā, vienkāršojot izpratni - valsts daudz - kreisa politika, valsts maz - labēja. Realitātē ir gluži otrādi. Valsts šajā situācijā darbojas kā labējs, kā kreisi progresīvo stihiju bremzējošais faktors. Vārdu - progresīvs - šeit lietoju bez pēdiņām, jo jebkuram organismam (arī cilvēce ir šāds organisms) ir tieksme augt, attīstīties, uz priekšu, uz augšu. Cik ātri vien iespējams.

Problēma ir tajā, ka, ja šī augšana notiek pārāk strauji, tad attiecīgais augs kļūst izstīdzējis, tievs un vājš. Līdz ar to ilgtspējīgai attīstībai jābūt samērīgai - kā ozolam. Tā tad arī ir visa politiskās attīstības dialektika, kurā labākos rezultātus dod kreiso un labējo vektoru mijiedarbība. Politiskajā praksē tā izpaužas kā šo spēku regulāra nomaināmība. Tieši šī iemesla dēļ savā personiskajā politiskajā izvēlē sevi nevaru pieskaitīt ne pie labējiem, ne kreisiem. Cenšos turēt līdzsvaru.

Līdzšinējā politiskajā situācijā, kad Rietumos vērojama būtiska sānsvere pa kreisi, nosliecos pārsvarā labējās pozīcijās. Taču Covid-19 pandēmija ideoloģisko situāciju padara izteikti nestabilu. Daudzos jautājumos pandēmija ir ieviesusi būtiskas ideoloģiskas korekcijas. Vēl vairāk. Notiek strauja kreiso spēku pārsviešanās labējās pozīcijās, nostājoties striktās etatisma (no franču - État - “valsts”) pozīcijās, brutāli apspiežot jebkuru pretestību valsts diktātam. Līdzīgi kā tas savulaik notika tā dēvētajās sociālisma bloka valstīs.

Rezumējot. Kreisa politika ir tāda, kura, neraugoties uz realitāti, dzen cilvēci teorētiski aprakstītu ideālu virzienā. Kas no šīs “dzīšanas” sanāks praksē un vai rezultātā daudzi smagi necietīs, jau ir otršķirīgs vai pat treššķirīgs jautājums. Labēja politika uz šiem teorētiskiem “ideāliem” raugās piesardzīgi, jo līdzšinējie mēģinājumi cilvēci ar pātagu dzīt iekšā iedomātā “paradīzē” vienmēr radījuši ciešanas un beigušies ar krahu. Tāpēc uz priekšu jāvirzās lēni, pārdomāti un pakāpeniski.

Skaidrs, ka jauniem, nepacietīgiem un pārgalvīgiem cilvēkiem šis piesardzīgais lēnīgums krīt uz nerviem, jo gribas taču “taisnības valstību” pēc iespējas drīzāk. Rīt uz brokastu laiku. To taču tik viegli varētu sasniegt, ja vien tie vecie “konservi” netraucētu. Pēc šādiem ideoloģiskiem principiem būvēta koalīcija šajās dienās ir nodibinājusies Vācijā, bet par to sīkāk nākamajā numurā.