Daniels Pavļuts: Gada laikā mums izdevās uzbūvēt totalitāru valsti

Nav šaubu, ka šobrīd, kad šis viņa intervijas fragments klīst internetā, Pavļuts pie sevis šķendējas - kas gan vilka mani aiz mēles pateikt to piebildi? Būtu pieticis ar “fundamentāls vakcinācijas pamatprincips”, bet nē, vēl vajadzēja to pilnīgi lieko piebildi par totalitāru valsti. Taču šai Pavļuta vaļsirdībai ir vienkāršs izskaidrojums. Viņš tikko bija kļuvis par ministru un, kā parasti tādos brīžos, bija apņēmības pilns uzticēto darbu veikt pēc labākās sirdsapziņas, atbilstoši saviem priekšstatiem par labo un ļauno.

Tobrīd viņš droši vien bija pārliecināts, ka ir patiess demokrāts, kurš neieredz totalitārismu, vienalga kādās tā izpausmēs. Ja kāds viņam pirms gada būtu pateicis, kā izmainīsies viņa pasaules redzējums šī gada laikā, tad viņš tam vienkārši neticētu. Tāpat kā daudzi 1932. gadā Vācijā neticētu, ja kāds viņiem pateiktu, ka pēc pāris gadiem viņi būs dedzīgi Hitlera fani.

Tas, ar ko pasaulē iezīmējies 2021. gads, bez šaubām ir ārkārtīgi skaidra demonstrācija tam, cik patiesībā plāna ir demokrātijas un humānisma kārtiņa cilvēces kolektīvajā apziņā. Tas, ka daļa sabiedrības tiek pakļauta segregācijai un klajai diskriminācijai, citai sabiedrības daļai šķiet ne tikai pieņemami, bet pat atbalstāmi. Liela daļa it kā izglītotu, vakar vēl toleranci un dažādību sludinošu personu ir svēti pārliecinātas, ka nepieciešama vēl stingrāka “nepareizo” izstumšana no sabiedrības un vēl sāpīgāka sodīšana par savu nepareizo uzvedību un pārliecību.

Šajā sakarā, šķiet, grūti pateikt precīzāk, nekā to izdarīja filoloģijas zinātņu doktore Agnese Irbe izcilā britu filozofa Rodžera Skrūtona grāmatas “Kā būt konservatīvam” izdošanas latviešu valodā pasākumā. Lūk, izvilkumi no viņas runas: “Mēs Latvijā, es to pat neesmu līdz galam apjēgusi, esam ieviesuši tādu būtībā aparteīda režīmu un kastu sistēmu, ko es redzu katru dienu Pārdaugavā, kad braucu garām mazajam “Maxima” veikalam, kur neprasa tos sertifikātus. Tur drūzmējas cilvēki, kuri citur iepirkties nevar.

Ir pilnīgi apbrīnojami, ka kopš neatkarības iegūšanas, kopš deviņdesmitajiem gadiem mēs esam dzīvojuši ar tiem it kā spēcīgajiem pēckara ideāliem, kurus iemieso Lipkes memoriāls; nē - cilvēku šķirošanai; nē - diskriminācijai. Viss milzīgais diskurss, kuru uzturēšanai ir iztērēti miljoni (pasaules mērogā daudzi triljoni - B. L.) dažādām NVO un citām aktivitātēm, izrādās tagad, kad ir ārkārtas situācija, neko nenozīmē. Vispār. Lielākajai daļai cilvēku tie vārdi vispār neko nenozīmē. Viņiem arī īsti neko nenozīmē tas, kas rakstīts Satversmē.

Var tikai apbrīnot to dziļo iracionalitāti, kas izskan, runājot arī ar tuviem draugiem. Viņiem tiešām liekas, ka tas ir pareizi, ka tas nevakcinētais nedrīkst strādāt. Arī attālināti un arī par sētnieku. Man to ir grūti komentēt, jo esmu tajā šoka stadijā, kad notiekošajam neesmu vēl līdz galam noticējusi. Ir jāskatās intelektuālos avotos, vēsturē, vai tā jau kādreiz ir bijis? Vai Latvijā kādreiz ir bijusi tāda attieksme pret pamatdokumentiem? Nespēja racionāli par šiem jautājumiem runāt; nespēja organizēties, lai teiktu - nē; juridiskās kopienas sašķeltība un vājums.

Lielākais uztraukums man ir par morālās atmosfēras vājumu. Izrādās, cilvēki visus šos gadus ir runājuši tādā tukšā retorikā. Visu laiku tu atkārto - nedrīkst diskriminēt; tu atkārto - visi ir vienlīdzīgi, cilvēka pamattiesības nedrīkst pārkāpt, bet tad, kad ir tā situācija [kad šos augstos ideālus jāizmanto praksē], tad izrādās, ka tas ir tikai retorisks triks. Tie ir tukši vārdi. Apmēram kā pateikt komplimentu cilvēkam, kurš tev īstenībā nepatīk.

Ir vesels kultūrslānis uzbūvēts, bet neviens no tur esošajiem cilvēkiem nevar piecelties un pateikt: ziniet, mēs paši pirms desmit gadiem (patiesībā pirms nepilna gada - B. L.) bijām vienisprātis, ka šādi nedrīkst darīt. Tā kā šobrīd tiek darīts. Arī ar Saeimas un pašvaldību deputātiem, kuriem ir apturēts mandāts. Tā nedrīkst darīt. Tas ir pret Satversmi, pret mūsu principiem. Ir jāskatās vēsturē, kā tas ir bijis. Pēc tam sabiedrība atmostas un saka, piedodiet, mēs kļūdījāmies, tas bija slikts sapnis, kaut kādi ļaunie dēmoni bija apsēduši.

Mans lielākais uztraukums ir par to, ka liela daļa cilvēku, arī no liberālā slāņa, burtiski aizstāv brutālu cilvēku diskrimināciju šodienas Latvijā. Viņi ļoti labi apzinās, ka viņi ir paši pretrunā ar sevi, ar to, ar ko ir dzīvojuši 30 gadus, bet tad, kad viss šis beigsies, bet tas jau kaut kad beigsies, viņi šajā iepriekšējā diskursā neatgriezīsies, un retorika būs nomainīta. Tas var būt ārkārtīgi, ārkārtīgi bīstami.

Es vēlreiz uzsveru, ka mēs kopš Otrā pasaules kara šokējošās pieredzes, ar demokrātisku, konstitucionālu, lielā mērā liberālu valstu noslīdēšanu despotismā un totalitārismā, uzturējām spēkā ideju - lai nu ko, tikai ne to; šajā virzienā neiet, vienalga ar kādiem ideāliem - aristoteliskiem, kantiāniskiem, cilvēktiesību tiesas utt. Uzpolsterējām biezu matraci, lai, kad nākamreiz krītam, tad tas tur apakšā būtu. Ja tagad šī pandēmijas lūzuma, šo nepatīkamo lietu dēļ tas matracis ir norauts nost, un tā matrača tur vairāk nebūs, tad mēs kritīsim uz cietajiem dēļiem. Ir bailīgi domāt par to, kas būs pēc desmit gadiem. Kas nāks tā vietā?”

No savas puses piebildīšu, ka nevajag domāt, ka totalitārismā visi “labie” cilvēki stājas pagrīdes pulciņos un par to vien domā, kā ieriebt režīmam. Kamēr Aušvicā ar pilnu jaudu darbojās krāsnis, Berlīnē smalkā sabiedrība gāja uz operām, bet Kēnigsbergā notika Kanta lasījumi, kuros intelektuāļi spriedelēja par Kanta kategorisko imperatīvu. Tā ka neaizmirsīsim veco, labo izteikumu - ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli. Ļoti žēl, ka Agneses Irbes klusā “dzeguzes balss” noslāpst Kariņa/Pavļuta režīma klaķieru kora masīvajā troksnī “starp mašīnām, motoriem”.

Apsveicu, Pavļuta kungs, jums izdevās! Gada laikā uzbūvēt totalitāru, aparteīda režīmu, kuru “smalkā” sabiedrība akceptē, snobiski raucot degunus par tiem “untermenšiem”, kuri drūzmējas pie veikaliem, kuros viņi drīkst iepirkties. Jā, jūs varbūt nekad neesat teicis tos vārdus, kuri ir šī raksta virsrakstā, bet tieši šie vārdi raksturo jūsu paveikto šī gada laikā. Pat ja šos vārdus jūs fiziski neteicāt, tos pateica jūsu darbi.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā