Cik tālu Rietumi būs gatavi piekāpties Putinam?

Virsrakstā uzdotais jautājums pasaules presē izvirzās ikreiz pēc Krievijas un Rietumu līderu komunikācijas.
Putins apspriedē ar Krievijas augstāko militāro vadību ©Ekrānšāviņš no kremlin.ru

Arī tagad, apspriežot ASV prezidenta Džo Baidena Vecgada vakara un 2. janvāra telefonsarunu ar Krievijas un Ukrainas prezidentiem rezultātus, vērtējumi ir robežās starp “Baidens kārtējo reizi nodevis Ukrainu” (Andrejs Ilarionovs) līdz sausi neitrāliem, kā BBC. Analīzes, kurās būtu teikts, ka Baidens (vai kāds cits Rietumu līderis) piespiedis Putinu kaut par milimetru atkāpties un mīkstināt toni, nav gadījies lasīt. Pēc katrām sarunām vienīgā diskusija ir par to, cik daudz šoreiz Baidens (Makrons, Merkele) ir padevies Kremļa spiedienam.

Uzreiz teikšu, ka virsrakstā liktais jautājums, manuprāt, ir formulēts nepareizi. Tā kā pats to rakstīju, tad atzīšos, ka to darīju speciāli, jo līdzīgs jautājums visai bieži uzpeld dažādās diskusijās. Pareizs jautājuma formulējums skan - vai ir robeža, pie kuras Rietumi būtu gatavi pateikt - nu gan pietiek, piecelties un ar augsti paceltu galvu aiziet no sarunu galda?

Atbilde uz šo jautājumu, manuprāt, ir - nē. Pat šāds jautājuma uzstādījums - piecelties un aiziet no sarunu galda - “normālam” (tipiskam) Rietumu cilvēkam šķiet nepieņemami bezatbildīgs. Nevar taču tik vieglprātīgi riskēt ar karu/mieru pasaulē un cilvēku dzīvībām. Tāpēc jāturpina sarunas [pat ar teroristu] līdz pēdējam. Lai tikai saglabātu mieru. Taču šajā pieņēmumā - jāturpina sarunas līdz pēdējam - arī slēpjas visa šo “sarunu” iluzorā būtība. Ja tu kaut ko ļoti, ļoti negribi pieļaut, tad faktiski esi gatavs piekāpties līdz bezgalībai. Nekādas robežas nav. Un to lieliski izmanto Putins.

Šajās dienās populārs ir kļuvis franču analītiķes Fransuā Tomas raksts “Ko nozīmē Krievijas ultimāts Rietumiem” šauri specializētā izdevumā “Desk Russie”. Raksts ir ievērības cienīgs jau ar to vien, ka var just - autore lieliski pārzina tēmu, zina krievu valodu un orientējas Krievijas realitātēs. Jāatzīst, ka starp Rietumu autoriem tas ir liels retums. Visbiežāk viņi pieliek savu galvu Putina ķermenim un spriedelē par Krievijas politiku sev saprotamās, ierastās kategorijās.

Toma savā rakstā plaši citē dažādas Krievijas amatpersonas, kuras Rietumiem draud atklātā tekstā. Piemēram, ārlietu ministra vietnieks Aleksandrs Gruško: “Eiropiešiem jāpadomā, vai viņi ir gatavi savu kontinentu pārvērst par militāras pretstāves arēnu. Viņiem ir izvēle. Vai nu viņi nopietni izturas pret to, kas tiek piedāvāts, vai arī saskaras ar militāri tehnisko alternatīvu.” Ko nozīmē “militāri tehniskā alternatīva”, katrs var izdomāt pats.

Viņam piebalso bijušais aizsardzības ministra vietnieks, tagad Krievijas Valsts domes aizsardzības komitejas loceklis Andrejs Kartapolovs: “Mūsu partneriem jāsaprot, ka, jo ilgāk viņi vilcināsies ar mūsu priekšlikumu [17. decembra ultimāta] izskatīšanu un reālu lēmumu pieņemšanu, jo lielāka varbūtība, ka pa viņiem tiks raidīts preventīvs trieciens.” Vienam “militāri tehniska alternatīva”, otram “preventīvs trieciens”. Lai uzsvērtu šo vārdu nopietnību, 24. decembrī Krievija sarīkoja virsskaņas raķešu “Cirkons” palaišanas publisku demonstrāciju. Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs uz to norādīja: “Nu, ko? Ceru, ka argumenti ir pārliecinoši.”

Protams, var teikt, ka visi šie izteikumi tieši tā arī domāti - lai Rietumus iebiedētu. Taču pat pieņēmums, ka pretinieks tikai kā bokseris pirms cīņas dauza ar dūrēm sev pa krūtīm un nikni šņāc: es tevi iznīcināšu, neatceļ to jautājumu, ko sava garā un izsmeļošā raksta nobeigumā Toma uzdod - ko darīt? Un pati arī atbild: “Rietumu cilvēkiem vispirms jāapzinās situācija, kāda tā ir, lai cik nepatīkama tā būtu.” Viņa piedāvā pārstāt uztvert Krievijas melus (par savu “feiko” apdraudējumu no NATO puses; par rūpēm par krievvalodīgajiem aiz savām robežām; par aizvainojumiem pagātnē utt.) kā kaut daļēju patiesību, kura ir apspriešanas vērta. Meli nevar būt diskusijas objekts. Vēl jo vairāk iegansti agresīviem nolūkiem.

Toma iet vēl tālāk un iesaka “upurēt svēto govi” - absolūto ticību “dialoga” labumam. Nepieciešamību “uzturēt dialogu” ar Maskavu tikpat kā bez ierunām atbalsta vairums Rietumu līderu, un viņi šo frāzi atkārto kā kaut kādu mieru nodrošinošu mantru. Toma norāda, ka šī mantra ne tikai nenodrošina nekādu mieru, bet gluži otrādi, ir ārkārtīgi bīstama, jo rada Kremlī maldinoši reibinošu lielummānijas sajūtu. Kremlī pieaug pārliecība, ka Rietumi ir vāji; ka jāpastiprina spiediens un gan jau beigu beigās viņi (Rietumi) padosies.

“Bieži vien labākā politika attiecībās ar Krieviju ir klusēšana un distance: neko nedarīt, neko neteikt un stingri stāvēt savās pozīcijās. Vēlme uzturēt dialogu par katru cenu, īpaši kad Maskava uz mums raugās caur tēmēkli kā prātu zaudējis ķīlnieku sagrābējs, tikai parāda mūsu vājumu un paskubina Kremli uz konflikta eskalāciju.”

Toma ar vēsturiskiem piemēriem pierāda, ka piekāpšanās agresīvas politikas priekšā vēl nekad ne pie kā laba, ne pie kāda miera nav novedusi. Tā vietā, lai Rietumi saliedētos Kremļa draudu priekšā, ES uzsākusi bērnišķīgu “karu” ar Angliju, kura izstājusies no ES, un tagad tai par to visādi jāieriebj. Savu rakstu Toma nobeidz: “Šodien mēs gļēvi nododam Ukrainu, bet pat neapjaušam savu negodu un savas piekāpšanās agresoram bīstamību. Mēs esam kā bizantieši, kuri turpināja nebeidzamus strīdus par eņģeļu dzimumu, kamēr Otomaņu impērijas spēki grāva viņu pilsētu mūrus.”

Pagaidām Tomas raksts Rietumu publiskajā telpā ir kā saucēja balss tuksnesī. Baidens un visa Rietumu politiskā šķira turpina aicināt “konfliktu” risināt diplomātiskā ceļā. It kā patiesi būtu kaut kāds konflikts, nevis mērķtiecīga konfrontācijas eskalācija.

Nav jēgas aicināt laulāto pāri iet pie psihoterapeita, ja viens no laulātajiem nevis grib salabt un saglabāt laulību, bet tieši otrādi - cenšas visādos veidos saasināt konfliktu, šķirties un paņemt visu mantu. 1939. gada pirmajā pusē Vācijas prese ik dienas šausminājās par vācu tautības cilvēku ciešanām Polijā. Par asiņainiem grautiņiem, laupīšanām, izvarošanām. Šīs propagandas histērijas mērķis jau nebija kaut kāds diplomātisks risinājums, bet gan vēlme izveidot labvēlīgu augsni militārai agresijai.

Pagājušā gadsimta 30. gados aicinājumi diplomātiskā ceļā pie sarunu galda risināt jautājumus ar “lielceļa bandītiem” beidzās ar vismaz 50 miljoniem bojā gājušo. Kāršu spēlē ar blēžiem uzvarēt nevar. To derētu vienreiz ielāgot Rietumu līderiem un turienes kreisi apmātajai sabiedrībai. Kamēr tas nav noticis, atliek vien cerēt uz Putina racionalitāti, labo gribu, stāstiem par Krievijas armijas patieso vājumu, Rietumu spēku un “gan jau arī šoreiz viņš tikai blefo”. Cerēt uz to, ka Rietumi, vēl pirms kaut kas būs sācies, parādīs vienotību un reālu spēku, pagaidām būtu naivi.