Pavļutisti aicina pagarināt bezkontroles naudas apgūšanas stāvokli bez jēgpilna pamatojuma

Veselības ministrija rosina Latvijā pagarināt tā dēvēto ārkārtējo situāciju un uzskata, ka runāt par ierobežojumu mīkstināšanu esot pāragri.
©Oksana Džadana/ F64

Vispirms jāsaprot, ko vispār nozīmē “ārkārtēja situācija” un kāda ir tās jēga. Ministru kabineta rīkojums Nr. 720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” paredz plašu iedzīvotāju un institūciju darbības reglamentāciju, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Šie tā saucamie ierobežojumi ir visiem saprotami, neatkarīgi no tā, vai tos katrs atsevišķs indivīds atbalsta vai nē. Taču daudz lielāka nozīme un līdz ar to arī ietekme uz vēlmi pagarināt šo “ārkārtējo situāciju” ir tiem šā rīkojuma punktiem, kuri paredz dažādas “ārkārtas situācijas” piemaksas. Tās saņem darbinieki ļoti plašā sektorā, sākot no medicīnas darbiniekiem un beidzot ar Valsts ieņēmumu dienesta darbiniekiem un pašvaldību policistiem. Taču vēl svarīgāks šis pagarinājums ir tiem, kuri tiek pie “ārkārtējās situācijas” ārkārtas naudas ārkārtas (tas ir, bezkontroles) dalīšanas un apgūšanas.

Kad finanšu ministrs Jānis Reirs runā par miljardu eiro lielu budžeta deficītu, tad tā arī ir šī “ārkārtējās situācijas” ārkārtas nauda. Kur vai kā kabatās šī nauda plūda un turpina plūst, neviens līdz galam nezina, jo “ārkārtējā situācijā” viss ir ārkārtējs. Proti, tikpat kā bez kontroles un bez jebkādas tiesībsargājošu iestāžu vēlmes šajās lietās rakņāties.

Ņemot vērā, ka ārkārtējā situācija daudziem ir ārkārtīgi izdevīga, ir pilnīgi pašsaprotami, ka šo grupu pārstāvji vēlas to pagarināt, cik vien ilgi iespējams. Vajag tikai atrast vienalga kādu iemeslu, bet, ja tāda nav, tad kaut vai ieganstu.

Kad parādījās omikrons, ārkārtas situācijas beneficiāriem šķita, ka viņi var atviegloti uzelpot, jo paniku var sekmīgi turpināt un to vēl ilgi varēs uzturēt. Arī tas, ka vakcīnas izrādījās ne tik glābjošas, kā sākumā bija domāts, objektīvi lēja ūdeni uz viņu dzirnavām. Taču drīz vien parādās nepatīkami trauksmes signāli. Pat pandēmijas politbirojam visai tuvas personas sāk runāt ķecerības. Pats Pasaules veselības organizācijas ģenerāldirektors Tedross Ghebrejesus izsaka šaubas par trešās un ceturtās balstvakcīnas nepieciešamību. Šo bīstamo atkāpi no “ģenerālās līnijas” izdodas amortizēt, skaidrojot, ka augstais virspriesteris ar šo savu izteikumu ir domājis nepieciešamību vakcīnas taisnīgāk sadalīt. Kamēr daudzi mazāk attīstītajās valstīs nav vakcinējušies vispār, nav taisnīgi, ka attīstītajās valstīs vakcinējas jau ceturto vai piekto reizi.

Taču šie izteikumi un to interpretācijas ir tīrais nieks, salīdzinot ar galveno triecienu. Statistisko atombumbu. Valstīs, kur strauji izplatās draudīgi skanošā vārdā nosauktais omikrons, inficēto līknes stāvus lido kosmosā. Kas var būt vēl pārliecinošāks, lai pagarinātu ārkārtas stāvokļus, lokdaunus un citus ienesīgus pasākumus? Taču statistika ir nepielūdzama. Inficēto līknes iet stāvus gaisā, bet uz mirstības grafikiem šis inficēto pieaugums tikpat kā nekādu ietekmi neatstāj.

Strauji izplatās šausminošas (no naudas apguvēju skatu punkta) runas, ka jaunais omikrons esot daudz mazāk bīstams par iepriekšējo vīrusa celmu - deltu. Mirstības statistika šo faktu pilnībā apstiprina, pat ņemot vērā to, par ko tviterī ieraksta ASV senators no Floridas, kādreizējais prezidenta amata kandidāts Marko Rubio: “Nav nekāda omikrona “uzliesmojuma” Floridas slimnīcās. Cilvēki, nonākot slimnīcās, tiek testēti uz kovidu, un, ja viņiem kovids tiek konstatēts, tad viņi tiek ieskaitīti ka “kovida pacienti”. Lielākā daļa no 5400 “kovida pacientiem” Floridā ir hospitalizēti ne kovida iemesla dēļ.” Marko Rubio vārdus apliecina arī ASV galvenais “Uga Dumpis” Entonijs Fauči, norādot, ka daudzi cilvēki, tajā skaitā bērni, tiek hospitalizēti “ar kovidu”, bet ne kovida dēļ.

Taču arī tas vēl nav viss. Atrodas vispāratzīti ārsti, kuri sāk runāt pavisam jau garām “ģenerālajai līnijai”. Izplatās runas, ka omikrons ir gluži kā dabīgā vakcīna. Ar to pārslimo viegli, un nevajag vairs nekādas papildu balstvakcīnas. Arī pie mums īsi pirms Jaungada savu garo mēli nenotur Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja Dace Zavadska, neapdomīgi izsakoties, ka līdz aprīlim visi būs izslimojuši un varēs uzskatīt, ka pandēmija beigusies. Bet kā tad ceturtais, piektais un sestais “būsteris”? Paklau, bet kur lai liek tos četrus miljonus vakcīnas dozu, kuras jau pasūtītas (nav drošas informācijas, vai par šo pasūtījumu jau samaksāts)?

Veselības ministrija izliekas, ka tas viss uz to neattiecas, un rullē tik tālāk. Patiesības labad, mūsu pavļutisti/kariņisti un viņu draugi - naudas apguvēji - šajā ziņā nav nekādi robinsoni. Līdzīgu pozīciju vara uztur daudzās Eiropas valstīs, kur valdošā politiskā šķira ir dziļi saaugusi ar vietējo naudas apguvēju “ģimenēm” un bez apstājas met ogles kovidhistēriķu kurtuvē. Taču visā šajā stāstā pats interesantākais ir tas, ka arī mūsu Veselības ministrija netieši atbalsta domu, ka omikrons nav īpaši bīstams.

Veselības ministrijas nostāju, ka tā rosināšot valdībā pagarināt ārkārtas stāvokli, publisko ministrijas preses sekretārs Oskars Šneiders. Gan jau oficiālo ierosinājumu valdībai iesniegs pats ministrs, bet jau šajā līmenī redzams, ka par formulējumiem tiek rūpīgi domāts, lai nesanāk kā agrāk - Pavļuts sper vaļā, ka “negribam kļūt totalitāra valsts”, bet nepaiet ne pusgads, un šāda valsts (pēc paša Pavļuta aprakstītajiem kritērijiem) jau uzbūvēta.

Tāpēc tagad, argumentējot, kāpēc jāpagarina “ārkārtas stāvoklis”, netiek pieminēta slimnīcu pārslodze. Šobrīd slimnīcās ar kovidu atrodas ap 500 pacientu, kas ir ievērojami mazāk nekā slodzes griesti - vairāk nekā 2500 pacientu. Taču, tā kā citu valstu pieredze liecina, ka omikrona dēļ hospitalizācija nav tik bieži nepieciešama, kā tas bija ar delta celmu, ir pamatotas cerības (naudas apguvējiem - bažas), ka, pat ja hospitalizēto skaits pieaugs, tas ne tikai nesasniegs slimnīcu kapacitātes griestus, bet pat netuvosies tam. Līdz ar to slimnīcu pārslodzi nevar minēt kā ārkārtas situācijas pamatojumu. Ko darīt?

Tad nu atliek pārbīdīt fokusu un aksiomātiski pieņemt, ka omikrons ir bīstams per se. Neatkarīgi no tā, cik smagi noris slimība. Vai smagāk par parasto gripu vai pat parasto “saaukstēšanos”, vai nē. “Ņemot vērā, ka omikrona vīrusa paveids izplatās arī straujāk, jāstiprina drošības pasākumi, kas mums ir šobrīd noteikti,” pamato Šneiders. Drošības pasākumi jāpastiprina tāpēc, ka straujāk izplatās. Par bīstamību ministrijas runas vīrs klusē. Skaidrs arī, kāpēc. Tiesa, jau iepriekš var prognozēt veidu, kādā šis vājais punkts tiks “salabots”. Visticamāk, tiks atviegloti kritēriji cilvēku ar kovidu uzņemšanai slimnīcās, lai ar hospitalizēto skaita pieaugumu pamatotu nepieciešamību pēc ārkārtas situācijas pagarināšanas.

Taču pagaidām labskanīgas, bet absolūti tukšas frāzes jātranslē Pavļuta padotajam Šneideram: “Jaunākie Slimību profilakses un kontroles centra dati liecina, ka šobrīd Latvijā ar jauno variantu inficējušies 644 cilvēki. 44% no tiem ievesti, bet vairāk par pusi - jau ir vietējie gadījumi. Līdz ar šo straujo progresiju Veselības ministrija rekomendē valstī izsludināto ārkārtējo situāciju pagarināt par vismaz trim vai četrām nedēļām.”

Piedošanu, kāda gan starpība, cik procenti inficējušies ar jauno variantu? Īpaši, ja tas ir mazāk bīstams un pārslimošana notiek vieglāk. Jēdzieniski nekāda, taču cik labi skan - inficējušies 644 cilvēki... vairāk par pusi - vietējie gadījumi... līdz ar straujo progresiju... ārkārtas naudas apgūšanas situāciju ierosinu pagarināt vēl uz vismaz četrām nedēļām.

Vienkārši lieliski. Izcili. Un par tādiem vēl balsot vēlēšanās? Protams, ja vien pašam no šīs naudas apgūšanas situācijas kaut kas neatlec.

Nobeigumā tomēr gribu uzsvērt, ka runa primāri nav par omikrona lipīgumu un epidemioloģisko situāciju kopumā. Runa ir par nepieciešamību (vai, pareizāk sakot, viltus nepieciešamību) pagarināt ārkārtas situāciju. Par bezkontroles naudas apgūšanu. Par nepieciešamību sabiedrībā audzēt totalitārisma iedīgļus. Par laimi, jāatzīst, ka šajā ziņā Latvija patīkami atšķiras no atsevišķām Rietumeiropas valstīm, kur acīmredzami nav imunitātes pret totalitārismu, kā daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Mēs vēl neesam noslīdējuši līdz tam, lai tiktu izveidots ierobežojumu pārkāpēju meklētāju amats un nevakcinēto segregācijas pretinieku demonstrācijas izklīdinātu ar vācu aitu suņiem labākajās hitleriešu tradīcijās. Taču ir maz šaubu, ka tamlīdzīgas darbības būtu vērojamas arī pie mums, ja valdībā būtu tikai kariņisti/pavļutisti.