Ziedu revolūcijas un "rododendrus" sāk nomainīt gāzes cenu revolūcijas

Uzreiz jāatzīst, ka dziļākos iemeslus, kuru dēļ Kazahstānā pēc Jaungada svinībām sākas revolūcija/nekārtības (kā nu katrs šos notikumus sauc), nezinu un droši vien pat nevaru zināt, jo mentālās atšķirības starp kazahiem un latviešiem ir pietiekami lielas, lai notiekošā cēloņsakarības varētu tikai apjaust, bet ne līdz galam saprast.

Tāpēc notiekošā faktūru mēģināšu atspoguļot, balstoties uz, manuprāt, autoritatīvākā Centrālāzijas eksperta Arkādija Dubnova atziņām. Jāsāk ar to, ka nekārtības bija gluži negaidītas gan varai, gan pašai sabiedrībai. Atšķirībā, piemēram, no Baltkrievijas 2020. gada notikumiem, kad visu vasaru konflikts brieda un eksplodēja 9. augustā pēc prezidenta vēlēšanu “rezultātu” pasludināšanas. Šķidrās gāzes cenas pieaugums bija būtisks protestu iemesls (ne tikai iegansts), jo protesti sākās Rietumkazahstānā, kur ir galvenās naftas atradnes un kura ienes valstī lielākos valūtas ienākumus, taču pretī saņem nepiedodami maz. Šajā reģionā ar šķidrās gāzes degvielu darbojas vairāk nekā 80% autoparka, un, tā kā šī gāze ir naftas ieguves [šķietami bezmaksas] blakusprodukts, tiek uzskatīts, ka tā reģiona iedzīvotājiem “pienākas” gandrīz vai par velti, kā kompensācija par nesaņemtajiem naftas ienākumiem.

Lai arī šīs šķidrās gāzes litra cenas pacelšana no 20 eirocentiem (100 tenge) uz 24 eirocentiem (120 tenge) var šķist pavisam nebūtisks lēciens, vēl pirms gada šī gāze maksāja ap 7 eirocentiem (36 tenge) litrā. Droši vien bija arī citi protestu iemesli un degvielas cenas pieaugums bija tikai “pēdējais piliens”. Neaizmirsīsim, ka Kazahstāna ir enerģētiskā lielvalsts un ievērojama ogļūdeņražu eksportētāja. Kazahstāna nav nekāda nabadzīgā Tadžikistāna. Turienes dzīves līmenis ir tuvs mūsējam, tāpēc degviela tur ir lēta, arī salīdzinot ar iedzīvotāju pirktspēju.

Visticamāk, protestus izraisīja uzkrātais aizvainojums par nerēķināšanos ar cilvēkiem. Par to liecina tas, cik viegli protesti pārsviedās no valsts rietumdaļas uz Almati un citām lielajām pilsētām (izņemot galvaspilsētu Nursultanu, bijušo Astanu). Vara, politiskā/finanšu elite un parastie iedzīvotāji dzīvoja paralēlās pasaulēs, kuras visai nosacītas demokrātijas apstākļos tikpat kā nekrustojās. Iedzīvotājiem paust savu attieksmi pret notiekošajiem procesiem bija apgrūtinoši. Rezultātā nostrādāja aizlodētā tvaika kalta efekts.

Cits ļoti svarīgs faktors, īpaši no politoloģiskā viedokļa, ir (bija) Kazahstānas faktiskā divvaldība. Nomināli valsti vada prezidents Kasims Žomarts Tokajevs, bet līdz vakardienai nekur nebija pazudis arī Nursultans Nazarbajevs, kurš vadīja Nacionālo drošības padomi (tas ir, “silovikus”). Zīmīgi (man tas krita acīs vēl pirms visām nekārtībām), ka uz NVS valstu vadītāju sanāksmi Pēterburgā aizvadītā gada 28. decembrī no Kazahstānas bija ieradušies abi šīs valsts līderi. Uz atsevišķu sarunu ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu bija uzaicināts tikai Nazarbajevs, diplomātiski solot ar Tokajevu atsevišķi tikties vēlāk janvārī.

Varas nenoteiktība, kad nevar saprast, kurš ir “īstais” valdnieks, gluži automātiski rada nestabilu pamatu visai varas sistēmai, it īpaši valstīs ar augstu autoritārisma komponenti. Šis varas duālisms arī radīja augsni dažādām spekulācijām par to, ka “patiesībā” notiekot cīņa starp Tokajevu un Nazarbajevu un viņa atbalstītājiem. Šīs runas pastiprināja fakts, ka tieši Nazarbajeva ģimene kontrolē gāzes nozari, kas ļāva izvirzīt versiju, ka visas šīs “revolūcijas” patiesais mērķis ir nozares pārņemšana. Nazarbajeva gāšana vakardien šo versiju ne tikai apstiprina, bet vēl pastiprina - mērķis ir pilnīga Nazarbajeva klana atstumšana no ietekmes svirām.

Šobrīd ir grūti prognozēt, kā attīstīsies notikumi. Vakar pusdienlaikā gandrīz visā Kazahstānā tika atslēgts internets, un arī citi publiskie sakari ir apgrūtināti. Grūti spriest, vai pēc Nazarbajeva gāšanas nemieri rimsies. Ja tie turpināsies, tad, ņemot vērā agrāko Kazahstānas pieredzi (nemieru neitralizācijā 2011. un 2016. gadā), izredzes, ka varai tos izdosies apslāpēt, ir augstas, bet visādi brīnumi var gadīties, it īpaši tad, ja notiekošajam apakšā ir nopietnu spēlētāju intereses. Ar nopietniem spēlētājiem es ne tik daudz domāju kaut kādus starptautiskus spēkus, cik vietējos klanus un ekonomiskos grupējumus.

Kādus secinājumus no Kazahstānas Jaungada “revolūcijas” jau tagad varam izdarīt? Vispirms - nekad nedrīkst par zemu novērtēt tautas pacietības mēru. Īpaši tad, ja ilgstoši notiek “taisnīguma” pārkāpumi. Kazahstānas gadījumā resursiem bagātākā valsts province dzīvoja salīdzinošā nabadzībā. Katrā ziņā trūcīgāk, nekā tai “pienācās” dzīvot atbilstoši vietējo izpratnei par taisnīgumu.

Otrs secinājums ir ļoti būtisks mūsu varturiem esošajā situācijā. Nekādā ziņā nedrīkst izturēties vieglprātīgi pret energoresursu sadārdzinājumu iedzīvotājiem, jo tas skar katru daudz tiešāk nekā daudziem (ne visiem) tālas un abstraktas kovidhistēriķu/kovidskeptiķu cīņas. Ja turpināsies komunālo maksājumu un citu pirmās nepieciešamības preču un pakalpojumu cenu lēciens, tad tas var ietekmēt 1. oktobra 14. Saeimas vēlēšanu rezultātus daudz būtiskāk nekā kariņistu/pavļutistu rīcība pandēmijas laikā.

Par globāla mēroga secinājumiem vēl pāragri runāt, bet ar zināmiem nosacījumiem (īpaši, ja “revolūcija” izdodas vai nekārtības ieilgst, pāraug plaša mēroga asinsizliešanā) Kazahstānas nemieri var būtiski mainīt situāciju visā bijušajā PSRS telpā un tās apkārtnē. Lai arī Kazahstāna iegūst tikai aptuveni 2% no visas pasaules naftas (nepilni divi miljoni barelu dienā), lielākas jukas šajā reģionā atstātu negatīvu iespaidu uz šobrīd jau tā nestabilo situāciju energoresursu tirgos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Kazahstāna ir lielākā urāna ieguvējvalsts pasaulē (41% no pasaules ieguves). Tā ka uzskatīt, ka notikumi šajā Centrālāzijas valstī ir kaut kas tāls un uz mums nekādi neattiecas, būtu vieglprātīgi.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā