Kariņš laikus atgādina, ka nekas vairāk kā telefoni jūs viņiem neesat

Sīvā cīņā par ceļojošo dižmuldētāja vimpeli starp abiem mūsu Staņislava Ježi Leca blāvajiem atdarinātājiem Egilu Levitu un Krišjāni Kariņu pēdējais izrāvis negodpilnu uzvaru.
07.01.2022. Bens Latkovskis
 
©Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Vai šo kāds var pārspēt? Kariņš pēc koalīcijas padomes (vai kā to vadošo “orgānu” sauc) sēdes: “Vakcinācija ir kā telefona uzlādēšana. Kad mēs uzlādējam telefonu, nākamajā dienā tas ir jāuzlādē no jauna, jo akumulators nosēžas. Līdzīgi ir ar vakcīnu - vakcīnas ir efektīvas, bet ar laiku efektivitāte zūd. Svarīgi saņemt trešo poti un uzlādēt savu imunitāti!”

Cilvēkus salīdzināt ar telefonu? Bija viens daudz ko pieredzējis angļu ceļotājs, kurš 18. gadsimtā, apceļojot Krieviju, viesojās pie kādas padzīvojušas muižnieces, kura savā skapī turēja dzimtcilvēku/ķemmi. Šo dzimtcilvēku no skapja “izņēma” tikai tad, kad kundzei radās vajadzība saķemmēt matus, ko šis nelaimīgais arī darīja. Pārējo laiku kā nedzīvs priekšmets šis cilvēks pavadīja skapī. Anglis par šo neiedomājamo necilvēcību bija tādā šokā, ka ilgi nevarēja atgūties. Skaidrs, ka par Kariņa “metaforu” šokā nebūs neviens, un patiesībā nav jau arī par ko. Neizdevies, bet attieksmi ļoti trāpīgi raksturojošs salīdzinājums. Nekas vairāk kā telefoni jūs “viņiem” neesat. Laiks to būtu saprast, un Kariņš to tikai laikus atgādina.

Taču ja jau, tad jau. Papildināsim dižgaru: “Tāpat kā telefons jāuzlādē ik dienas, tā arī pēc trešās potes sava imunitāte būs “jāuzlādē” ar ceturto, piekto, sesto un tālākām potēm.” Sveiki, imunologi! Reģistrējiet manu atklājumu - imunitātes uzlādi. Kur te pieteikties uz Nobeli?

Taču šī muldonība precīzi atbilst Kariņa stilistikai. Kad 2004. gadā viņš kļuva par ekonomikas ministru, tad klīda stāsti par to, kā viņš ieradies uz Privatizācijas aģentūras (kurai kā ministrs skaitījās “akcionāru pilnsapulce”) valdes sēdi absolūti nesagatavojies. Apsēdies galda galā, viņš pabīdījis malā viņam priekšā noliktos darba kārtības dokumentus un teicis: “Nu, ko? Parunāsim?” Uz jautājumu - par ko? - Kariņš atbildējis: nu, par visu. Kā jums te iet? Un tādā garā. Protams, ja labi grib, tad var šādu vadības stilu uzskatīt par īpaši demokrātisku vai pat “progresīvu”, bet oficiālām sanāksmēm ir oficiāla darba kārtība un noteikts vadības protokols.

Tāpēc par Kariņa tukšvārdību nebūtu jābrīnās. Tā viņam tikpat raksturīga kā politiskajam dvīņubrālim Levitam. Ne velti jau raksta sākumā pieminēju abu sīvo cīņu par dižākā daiļpļūša titulu. Taču, liekot jokus pie malas, rodas pavisam nopietns jautājums - kāpēc? Kāpēc svarīgi saņemt trešo poti un “uzlādēt” savu imunitāti, pat ja šāda “uzlāde” būtu iespējama? Kas šo imunitāti apdraud? Vai vājais omikrons, kura (ne)bīstamības (ne lipīguma) rādītāji liek ar cerībām raudzīties nākotnē? Vai varbūt kas cits, ko diemžēl ne Kariņš, ne pārējo “ģimeņu” bosi mums nestāsta?

Ko par šo Kariņa naivisma stilistikā ieturēto salīdzinājumu saka epidemiologi? Īsti, nevis tādi kā vējrādītājs, ideju biržas spekulants Trojanskis, kurš tuvu pīķa maksimumam “atvēris garo pozīciju” uz kovidhistēriķu akcijām, cerībā atzīmēties kā “vienmēr gatavs” [pakalpot tiem, kuri pie varas]. Baidos, ka nopietni mediķi, kuri par savu reputāciju kaut mazliet rūpējas, šo Kariņa no britu reklāmistiem/naudas apguvējiem nošpikoto “gudrību” diez vai novērtētu atzinīgi.

Taču atgriezīsimies pie jautājuma - kāpēc normālam, parastam cilvēkam obligāti (jo nav jau runa par brīvprātīgu vakcinēšanos kā pret gripu vai citām slimībām) nepieciešama šī piektā un sestā pote? Vai tāpēc, lai nebūtu utilī jānoraksta četri miljoni jau pasūtīto vakcīnu devu? Vai tāpēc, lai nebūtu jātaisnojas par jau nākamajā kārtā pirkt apsolītajām devām? Katrā ziņā pārliecinošu medicīnisku argumentu nav. Gluži otrādi, arvien vairāk nopietnu ārstu norāda, ka ar tā sauktajiem būsteriem nevajadzētu steigties un pandēmija ieiet finiša taisnē.

Vakar rakstīju, ka infektoloģe Dace Zavadska vēl vecajā gadā neapdomīgi izrunājās pretī “ģenerālajai līnijai”. Viņa skaļi pateica to, kas mediķu aprindās pamazām kļūst par pamatplūsmas nostāju. Proti, ka līdz aprīlim izslimojuši būs visi un līdz ar to pandēmija būs beigusies. Taču izrādās, ka nekas viņai nav vieglprātīgi pasprucis. Otrdien, kad jaunais pretendents uz Nobeli spriedelēja par nepieciešamību ik pa brīdim “uzlādēt imunitāti”, Zavadska Latvijas Radio atkārtoja savu agrāko domu: “Nesaku, ka tā tas noteikti piepildīsies, bet no savas pieredzes kā infektologam, un es neesmu viena savās domās, - Covid-19 kļūs par sezonālu infekciju, un vakcinācija stingri iesakāma varētu būt noteiktām cilvēku grupām, līdzīgi kā tas ir gripai.” Protams, viņa savā intervijā atkārtoja arī visas obligātās mantras par “PSKP kongresa lēmumiem”, bet tās bija tikai kārtējās nodevas partijai un valdībai.

Diemžēl koalīcijas CK sēdē tika pasludināta jaunā pavļutistu/kariņistu doktrīna - pandēmijai atslābstot, cīņa pret ķeceriem/brīvdomātājiem pastiprināsies. Vēl jau līdz vācu aitu suņiem kā Nīderlandē neesam tikuši, bet uz to pusi iet. Diemžēl ne no JKP, ne NA pārstāvjiem pēcsēdes preses konferencē neizskanēja ne mazākās iebildes kariņistu/pavļutistu pozīcijai. Acīmredzot partiju polittehnologi izskaitļojuši, ka iešana kovidhistēriķu pavadā atmaksājas, jo vairumam cilvēku patīk “stingrā roka”, un tas, ka ir kāda ļaužu kasta, kuru vara atļāvusi mocīt, apsmiet un pazemot, tādējādi ļaujot pārējiem apmierināt savu godkāri ar piederību pie “stiprajiem”.

Par spīti Zavadskas diezgan skaidri izteiktajam signālam - es neesmu viena savās domās -, koalīcija neplāno atlaist tvērienu, jo elektorāts pieprasa piegriezt skrūves. Nav ko auklēties ar tiem neģēļiem, kas negrib iet mūsu birzītē mūsu elkus pielūgt. Uzrīdīt viņiem suņus, atņemt iztikas līdzekļus. Iesākumā.

Var jau šajā brīdī piesaukt “zinātni”, “pētījumus” vai vēl trakāk liekulīgi moralizēt par solidaritāti, bet tāpat šīs dekorācijas nespēj piesegt nenosedzamo. Proti, to “āža kāju”, kura kārtējo reizi izlīdusi no cilvēces zemapziņas dziļākajām dzīlēm. Tām dzīlēm, kuras palikušas nemainīgas kopš faraonu laikiem un, kā diemžēl izrādās, ir pārlaicīgas un vispārcilvēcīgas.