Cik ilgi politiķi var izvilkt ar glābjošo pagātnes mantojumu?

Kurš gan nezina veco, bārdaino anekdoti par vadītāju, kurš savam pēctecim rakstāmgalda atvilktnē atstāj trīs vēstules, kuras citu pēc citas vērt vaļā, kad visi striķi trūks? Pirmajā rakstīts – visu vainu vel uz mani; otrajā – vainu vel uz laika apstākļiem, un beigu beigās trešajā – gatavo trīs vēstules.
12.01.2022. Bens Latkovskis
 
07.08.2021. Valsts prezidents Egils Levits piedalās 22. Latvijas politiski represēto personu salidojumā Ikšķilē. ©Gatis Rozenfelds, Valsts prezidenta kanceleja

Tā nu cilvēks iekārtots, ka viņam nemitīgi rodas dažādi jautājumi, kuri nav tīkami tiem, kuri sēž pie vadības stūres - kāpēc ielas netīrītas; kāpēc cilvēkiem jāstāv uz ielas pie veikaliem rindā; kāpēc sabiedrībā tiek veicināta cilvēku dalīšana vakcinētajos un nevakcinētajos; kāpēc radies miljardu liels budžeta deficīts, un kur tas izlietots? Kādi dzīves uzlabojumi par šo miljardu realizēti? Katram šie jautājumi var būt savi, taču ir viena universāla atbilde, kura pie varas esošajiem un viņu nekritiskajiem atbalstītājiem der visos gadījumos. Pie visa vainīgs pagātnes mantojums (padomju, Ušakova, iepriekšējo valdību).

Nu padomājiet vien! Ko labu gan mūsu politiķi var tautai un valstij izdarīt, ja cilvēki ir tā sasūkušies padomju mantojumu, ka vēl trīsdesmit gadus pēc “kara”, kur vien pagriezies, tur priekšā šis nāsīs cērtošais naftalīna smārds? Nupat arī prezidents Egils Levits, runājot par situāciju valstī, norādīja, ka “valsts nevar visu regulēt un visas problēmas atrisināt. Tā ir senā padomju domāšana, ka valsts visu nokārtos. Šī neuzticība, protams, ļoti traucē valsts politikas īstenošanu un arī pasākumus krīzes uzlabošanai. Tā ir ielaista problēma, tā ir saistīta daļēji ar padomju mantojumu...”

Citiem vārdiem, valsts neko nokārtot nevar, bet ja gaidāt no valsts kādu jēgpilnu, pārliecinošu darbību, nevis haotisku un bezjēdzīgu mētāšanos no viena grāvja otrā, tad tā ir “senā domāšana” un esat pārāk sasūcies kaitīgo padomju mantojumu. Vispār jau esat iestājies nepareizajā, apņirdzamajā “vissirslikti” partijā. Pareizi ir dziedāt citu dziesmu. To, ko kādreiz dziedāja Arnis Mednis un grupa ODIS, - šodien ārā saulains laiks!

Patiesi, kādu gan saprātīgu varas vērtējumu var prasīt no mentālajiem invalīdiem? Viņi taču nespēj adekvāti novērtēt Kariņa/Pavļuta izcilos darbus. Pat vēl vairāk, viņi ne vien nespēj tos novērtēt, bet pat ieraudzīt. Tā teikt, saskatīt. Mikroskopā. Nu neredz, maitas gabali tādi. Cita lieta, protams, pats Levits. Viņam pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados izdevās izrauties no šīs apziņas indētavas, tāpēc izdevies saglabāt nesabojātu domāšanu.

Diemžēl ar viņa ievēlēšanu par prezidentu sanācis kā tajā sakāmvārdā par pērlēm, kuras izbērtas priekšā necienīgām pārnadzēm. Nu nespēj tie lopiņi novērtēt mūsu dižgara domāšanas briljanta slīpējumu. Kā muti ver, tā dārgakmeņi no tās veļas. Kā iet uz radio vai televīziju, tā ēterā izbirst pērļu riekšava. Tikai kas šos dārgumus novērtēs? Bet ko gan var gribēt - padomju mantojums, sabojāta domāšana, morālā invaliditāte.

Taču viņš nav vienīgais, kuram traucē pagātnes mantojums. Arī Rīgas domes amatpersonas jebkuru savu neizdarību attaisno ar Ušakova mantojumu. Gluži kā varmāka savu noziedzīgo darbību ar grūto bērnību. Ko jūs gribat no manis? Mani bērnībā sita, tagad es citiem atdaru. Līdzīgi runā jaunā Rīgas vadība. Nu ko jūs gribat no mums? Vispirms jāiztīra Ušakova pieķēzītie Augeja staļļi, bet mēs jau neesam nekādi Hērakli, kas to var īsā laikā izdarīt. Tas prasīs gadus, varbūt pat gadu desmitus. Tā ka tuvāko pārdesmit gadu laikā neko labu no mūsu pārvaldības negaidiet, jo jāpārvar Ušakova mantojums. Bet vai tad tā nav, jau dzirdu naivi izbrīnītus jautājumus.

Regulāri klausoties šos stāstus par “pagātnes mantojumu”, rodas īgna nesapratne - nu cik ilgi vēl viņi ar tā piesaukšanu cer izbraukt? Diemžēl, kā liecina vēsture, ilgi. Pat ņemot vērā, manuprāt, strīdīgo pieņēmumu, ka tagad laiks skrienot daudz straujāk nekā agrāk, kad viss esot noticis lēni un nesteidzīgi, tas prasīs daudzus gadu desmitus. Uz ko balstās šī hipotēze?

Mana bērnība pagāja pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, un tieši tas bija laiks, kad PSRS publiskajā telpā pārtrauca piesaukt “pagātnes paliekas” kā galveno reālās dzīves nepilnību attaisnotāju. Mums mājā bija dažādi vēl sešdesmitajos gados iznākuši žurnāli, kalendāri, kurus ar interesi lasīju, un tajos saturiskā situācija bija būtiski cita. Tajos šī “pagātnes palieku” piesaukšana vēl bija tik plaši izplatīta, ka krita acīs, un to vēl tagad labi atceros.

Respektīvi, vēl piecdesmit gadus pēc 1917. gada Oktobra revolūcijas pagātnes mantojums tika piesaukts kā galvenais iemesls, kāpēc nav izdevies uzcelt solīto komunismu. Tikai tad, kad pirmsrevolūcijas laikus Krievijā tikpat kā neviens vairs neatcerējās (tas ir, septiņdesmitajos gados), “pagātnes paliekas” pazuda no publiskām runām. Tas, ka Latvijā padomju vara atnāca divdesmit gadus vēlāk, publiskajā telpā daudz neko nemainīja, jo Padomju Savienībā tā bija vienota un sociālo procesu atspoguļojums visur bija viens - precīzi atbilstošs “ģenerālajai līnijai”.

Šajā ziņā nekas daudz nav mainījies, un lēnām, apmetot plašu loku, esam atgriezušies ierastajā lietu kārtībā. Līdz ar to varam visai droši prognozēt, ka vēl gadus divdesmit mūsu politiķi turpinās savu nekompetenci, profesionālo nespēju attaisnot ar “padomju mantojumu”. Un tad jau būs pienācis nākamais cikls, radies jauns “mantojums”, uz kuru visu velt. Kā tajā anekdotē par trim vēstulēm.