Izmisušajiem par elektrības un apkures rēķiniem dalīs makšķeres

Šobrīd pamazām, bet nenovēršami mainās galvenā sabiedrības problēma. Kovidu nomaina apkures rēķini, enerģijas cenas un līdz ar to arī visu pārējo preču un pakalpojumu cenas. Šoreiz nerunāsim par pašu inflāciju un tās rašanās cēloņiem (par to citu reizi), bet gan par to, ko varam gaidīt no valdības šīs problēmas novēršanai. Visticamāk, ka neko labu. Kāpēc?
14.01.2022. Bens Latkovskis
 
©Oksana Džadana/ F64

Neko labu no valdības nevajadzētu gaidīt divu iemeslu dēļ. Tie abi ir cieši saistīti, pat viens no otra izrietoši. Nekad nevajag aizmirst, ka politiķi ir dzīvi cilvēki, nevis racionālas datorprogrammas. Tāpēc psiholoģiskajiem aspektiem jāpievērš īpaša uzmanība. Lūk, ko nupat šajās dienās intervijā TV24 teica Valsts prezidents Egils Levits: “Valdība un Saeima, Saeimas vairākums, ir atbildīgi par politisko situāciju valstī, bet visiem ir jāzina un jāaptver arī tas, ka valsts nevar visu regulēt un visas problēmas atrisināt. Tā ir senā padomju domāšana, ka valsts visu nokārtos. Te ir jautājums, ko valsts var un ko mēs varam prasīt no valsts, tas ir, valdības?”

Ja mēs uzmanīgāk pavērojam šo visiem pieejamo video, tad redzam, ka Levits šos vārdus saka sev neraksturīgi pārliecinoši, bez mazākajām šaubām. Gluži kā atkārtotu vispārzināmu aksiomu - 2x2=4. Varam būt pilnīgi droši, ka viņš ne mirkli neiedomājās, ka šī frāze varētu izraisīt kādu negatīvu reakciju. Vai tad es kaut ko nepareizu pateicu, viņš izbrīnīti paraustītu plecus, ja kāds pēc intervijas viņam aizrādītu, ka tā varbūt nevajadzēja.

Ko ar to gribu teikt? To, ka jau ilgstoši, gadu desmitiem, Latvijā tiek kultivēta doma, ka “katrs pats savas laimes kalējs”, “valstij nav jādod zivs, bet jādod makšķere” un katrs, kurš no valsts gaida kaut ko vairāk, ir piesūcies ar “padomju domāšanu”. Līdz ar to arī tagad, kad apkures, elektrības un citi rēķini cilvēkus dzen izmisumā, atruna ir īsa - “valsts nevar visu regulēt un visas problēmas atrisināt. Tā ir senā padomju domāšana...”. Citiem vārdiem, ko jūs man uzbāžaties, paši tieciet galā!

Politika nevar rasties uz līdzenas vietas. Tā rodas tikai piemērotā augsnē. Ir jābūt politiskam pieprasījumam no sabiedrības puses. Tas, ka politiķi, aplausiem skanot, līdzīgas frāzes izteikuši gadu desmitiem, liecina par to augsto popularitāti sabiedrībā. Sabiedrība šādu varas attieksmi, faktiski norobežošanos no problēmām, līdz šim ir akceptējuši. Vai tā to darīs arī turpmāk, tas jau ir cits jautājums.

Otrs faktors, kurš neļauj cerēt uz kādu plašāku valdības atbalstu, ir tas, ko nosacīti var dēvēt par “Reira skopuma” politiku. Šī politika, protams, ir radusies sen pirms Reira, un to tā saucu tikai tāpēc, ka Reirs šobrīd ir finanšu ministrs, kurš ļoti labi to iemieso. Šīs politikas vulgarizēts tulkojums sadzīviskā valodā skan: “Nav ko viņiem naudu dot, tāpat nodzers.” Tieši - viņiem - nevis cilvēkiem, iedzīvotājiem, trūcīgajiem vai kādai citai konkretizētai grupai. “Viņi” - tie ir kaut kādi otrās šķiras plebeji, kuri mums - dzīves saimniekiem - te jaucas pa kājām un ar savām žēlabām (vissirslikti.lv) traucē mierīgi dzīvot.

Jāatzīmē, ka šis sadalījums - “mēs” un “viņi” - ir ārkārtīgi dziļi iesakņojies mūsu politiskās šķiras galvās. Viņu Vakareiropas šķiriskie brāļi un māsas laika gaitā ir iemācījušies šo attieksmi sekmīgi slēpt, bet mūsējiem tas lien ārā gandrīz katru reizi, kad viņi ver vaļā muti. Tāpēc gaidīt, ka valdība nopietni, nevis tikai izskata pēc, meklēs reālus risinājumus, ir naivi.

Tiesa, ir viens blakus faktors, kurš varētu valdību pastimulēt šos risinājumus tomēr meklēt. Tas ir citu valstu piemērs. Nav noslēpums, ka Latvijas politiķi, līdzīgi kā no provinces nākuši galvaspilsētas “iekarotāji”, rūpīgi vēro “centra čaļus” un visā cenšas viņus atdarināt. Kā viņi, tā arī mēs. Tā kā energoresursu cenas ir kāpušas visā Eiropā un arī inflācija vērojama ne tikai pie mums, iespējams, ka parādīsies vispārējā mode “palīdzēt grūtībās nonākušajiem”. Uz to tad arī var nedaudz cerēt.

Politiskās prognozes vienmēr ir bijušas visai slidena lieta, tomēr atļaušos izteikt varbūtību, ka 1. oktobrī plānotajās 14. Saeimas vēlēšanās ekonomiskie jautājumi pēc ilgāka pārtraukuma var negaidīti izrādīties prioritāri. Politiķu tik iecienītās cīņas ar salmu lellēm, ar kurām viņi tik sekmīgi bija iemanījušies izklaidēt publiku, šoreiz var izrādīties maz pieprasītas. Var gadīties, ka sabiedrība no varas pieprasa reālus darbus, nevis gludu un “pareizu” runāšanu.

Lai arī tas ir mazticami, tomēr tāda iespējamība pastāv. Ja tas tā tiešām būs, tad iespējami gluži negaidīti pārsteigumi, jo, lai ko katrs teiktu par pandēmijas pārvaldību, neesmu dzirdējis nevienu, kurš Kariņa/Pavļuta valdību slavētu par tās veikumu tautsaimniecības vadīšanā.