Raivja Dzintara garām palaistā iespēja otrreiz noķert laimes putnu aiz astes

Var jautāt - bet kāda tad bija šī ietekme? Vai tā vispār bija? Vai tad piketa dēļ tika mainīts kaut komats Krievijas - Latvijas robežlīgumā? Vai kaut pēda Abrenes zemes atgriezās Latvijas pārvaldībā? Protams, ka nē. Taču šī akcija pilnībā pārformatēja politisko spēku sadalījumu nacionālajā spektra daļā.

Ikvienam dzīvē ir brīdis, kad parādās unikālā iespēja saķert laimes putnu aiz astes. Raivim Dzintaram & Co tāds brīdis bija tieši tajā februāra dienā. Todien viņiem - jauniem, principiāliem, uz visu gataviem čaļiem - ar šo ārkārtīgi iespaidīgo politisko izrādi izdevās pārvilkt savā pusē to elektorāta daļu, kura dzīvoja ar idejām, kuras līdz tam iemiesoja pussabrukusī un politiskā “pragmatisma” slīkšņā ieslīgusī “Tēvzemei un Brīvībai”. Vēlētāji novērtēja puišu entuziasmu. NA bija glābta un izvairījās no aiziešanas pa to ceļu, pa kuru Jāņa Streiča filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” beigu epizodē aiziet Lilitas Bērziņas Mirtas tante.

Ir pagājuši piecpadsmit gadi. Laiks apmetis loku, un kādreizējā “Visu Latvijai!” pamazām atgriezusies turpat, kur pirms piecpadsmit gadiem bija Dobelis, Rasnačs & Co. Proti, valdošajā koalīcijā, kur “valstisko interešu” (lasi: sava politiskā komforta) vārdā ir “spiesti” būt kopā ar globālajiem kosmopolītiem un pat klajiem marksistiem.

Dedzīgākie NA fani laiku pa laikam neizpratnē jautā - nu ko jūs sēžat vienā valdībā ar tiem ģimenes ārdītājiem, stambulētājiem un 40 miljonu piešķīrējiem trim ebreju afēristiem? Lai nerastos pārpratumi, šie jautājumi formulēti nevis manā, bet NA fanu redakcijā. Šajās dienās šis jautājums tiek papildināts ar - kāpēc nepieciešama vienošanās ar “Vienotību” un “Attīstībai/Par!” par atbalstu iedzīvotājiem energoresursu un citu preču un pakalpojumu cenu pieauguma kompensēšanai, ja viņus var pasūtīt trīs mājas tālāk un šīs kompensācijas pieņemt ar opozīcijas balsīm?

Atbildēt uz pēdējo jautājumu NA šodienas līderiem nav grūti - tieši tāpēc, ka mēs vairs neesam tā zaļoksnējā, mazpieredzējusī partija, kas 2007. gadā stāvēja pie Saeimas uz ielas, bet gan nopietns, valstiski atbildīgs politiskais spēks, kurš stāv nevis ārpusē, bet iekšpusē (kaut virtuāli). Respektīvi, mēs apzināmies politiskās reālijas un izvēlamies būt kopā ar partijām, ar kurām mums ir stratēģiski vienots redzējums, nevis situatīvi bloķējamies ar “Saskaņu”. Šāda atbilde skan politiski pārliecinoši.

Taču, ja pretinflācijas atbalsts iedzīvotājiem ir tīri praktiska rakstura jautājums, tad 40 miljonu eiro ebreju restitūcijas jautājums ir ideoloģiski fundamentāls. Līdzīgi kā Abrene 2007. gadā. No praktiskā viedokļa absolūti nenozīmīgs, pat ar mīnusa zīmi - nu kam gan mums šis absolūti pārkrievotais un sovjetizētais Pitalovas rajons? Taču ar milzīgu ideoloģisko slodzi.

Arī 40 miljonu piešķiršana kādai ebreju organizācijai sadzīviskā līmenī tiek pamatota vienkārši - tā mūsdienu pasaulē ir pieņemts - ebrejiem jākompensē par viņu vēsturiskajām ciešanām, un, ja jau ASV to prasa, tad nav ko spuroties pretī. Jāmaksā būs tik un tā, tāpat jau viņi neatstāsies. Tā ka labāk noupurēt tos 40 miljonus un miers un bērziņš. Tieši tāda pati bija Abrenes “atdevēju” retorika pirms 2007. gada 8. februāra. Tikai toreiz bija puiši, kuri nenobijās sala un bija gatavi stāvēt pie Saeimas. Šobrīd nekā tāda vairs nav. Taču kas ir? Kāda šobrīd ir politiskā ainava, un kādu vietu tajā ieņem NA?

Krišjāņa Kariņa valdība kļuvusi par visilgāk nostrādājušo Latvijas valdību. Tiesa, šo ilgmūžību nodrošinājis ne tik daudz valdības izcilais darbs, cik politiskais salikums pēc 13. Saeimas vēlēšanām, kas apgrūtina citas koalīcijas izveidi. Tajā pašā laikā Kariņa/Pavļuta valdība īsteno politiku, kura daudzus neapmierina. Daudzi jūtas aizkaitināti vai aizmirsti. Viņi labprāt balsotu par kaut ko citu, bet nav īsti par ko.

Kariņa valdībai palīdz ne vien tas, ka grūti sakombinēt citu valdību no esošajiem “klucīšiem”, bet arī opozīcijas vājums. Gobzems ar neskaitāmiem, samērā bezgaumīgiem izlēcieniem sevi diskreditējis kā nopietnu spēlētāju, Šleseram nopakaļ velkas pagātnes reputācijas šleife un nepatriotiskais imidžs, ZZS bez Lemberga mokās ar līdera meklējumiem, “Saskaņa” ir stigmatizēta, jo nevar izrauties no Putina mīļotāju elektorāta valgiem. Teorētiski īstais brīdis NA uznācienam.

Ar ko neitrālu vēlētāju acīs saistās NA? Ar premjera amata “kandidātu”, Eiroparlamenta deputātu, kurš tik komfortabli sēž Briselē, ka partijas 12%-15% pašmāju vēlēšanās viņu pilnībā apmierina. Ar politiskajiem “pragmatiķiem” (lai neteiktu rupjāk) Gerhardu, Parādnieku un viņu “draugiem” politbiznesmeņiem. “Nopietnā” politiskā šķira vairāk vai mazāk atklāti visus šos iesalniekus, dzintarus un kiršteinus uzskata par “naciķiem”. Par puišeļiem, kuri, neskatoties uz dzimšanas gadiem pasē, aizkavējušies pubertātes vecumā. Iet tur savos lāpu gājienus, karo ar “selmušām” (Selmas Levrences tvitera iesauka) un citiem kreisajiem klauniem, bet kurus nopietni uztvert nevar.

Jautājums - vai NA var kļūt par nopietnu politisku spēku un iziet no “Vienotības/Attīstībai/Par!” “nopietnības ēnas”? Var! Kā? Pavisam vienkārši. Nedrīkst visu laiku atrasties defensīvā pozīcijā, atrunājoties, ka mēs jau esam mazākumā, tāpēc neko izdarīt nevaram. Muļķības. Varam. Tikai jāgrib. Un te ir pamata jautājums - vai ir griba? Skaidrs, ka pirms 15 gadiem tāda griba bija. Vai tagad tā ir saglabājusies?

Izskatās, ka nav, un partija visai atklāti iet pavadā Gerharda tipa “naudas apguvējiem”. Uz neizteikto jautājumu - kas partijai svarīgāk - merkantils pragmatisms (intereses) vai principi, dzirdama tikpat neizteikta, bet darbos nepārprotami saklausāma atbilde - svarīgākas vienmēr ir intereses, vārda sliktākajā nozīmē.

Vai bija iespēja mainīt imidžu? Bija. Labāku iespēju bija grūti iedomāties. Ebreju restitūcijas jautājumu liela daļa latviešu uzskata par netaisnīgu, jo nevar prasīt valstisku atbildību no valsts, kura holokausta laikā neeksistēja. Kura pati bija okupēta. Kas NA būtu bijis jādara? Vēlēšanu gadā jāpasaka, ka šim konkrētajam koalīcijas lēmumam nepiekrīt un to neatbalstīs. Ja gribat, lūdzu, bet bez mums.

Rudenī būs jaunas vēlēšanas, soliet saviem vēlētājiem, ka atdosiet šos 40 miljonus, un veidojiet koalīciju, kurā šis punkts būs obligāts koalīcijas līguma elements. Ja šādu koalīciju jums izdosies izveidot, tad uz priekšu! Tad būs nodemonstrēta nepārprotama tautas griba, un tai mēs nevaram pretī stāvēt. Tagad nekāda tautas griba nav izteikta, un mums ir pamats apgalvot, ka šis lēmums tiek pieņemts, nerēķinoties ar tautas gribu.

Protams, šāda pozīcija draud ar NA aiziešanu no valdības, ja koalīcijas partneri uzstātu, ka ebreju restitūcijas jautājums ir neatliekams un steidzams. Politikā risks pastāv vienmēr, un tie, kas nav gatavi uz risku, agri vai vēlu no skatuves noiet. Jā, NA vēsturē ir arī sliktā pagātnes pieredze, kad 7. Saeimas laikā toreizējie tēvzemieši vispirms 1999. gadā gāza Viļa Krištopāna valdību, bet pēc nepilna gada piedalījās arī Andra Šķēles trešās valdības gāšanā, kas 2002. gada Saeimas vēlēšanās vainagojās ar knapu pārlīšanu pār 5% barjeru. Atgādinu, ka iepriekšējās, 1998. gada Saeimas vēlēšanās tēvzemieši ieguva 17 deputātu mandātus.

Jā, tas viss ir bijis. Nu un? Situācija, kad ar valdības darbu neapmierinātajiem jāizvēlas pārstāvniecība no tik ļoti šaura opozīcijas spektra, savā ziņā ir unikāla. Būtu grēks to neizmantot. Protams, ja ir vēlme iegūt kaut ko vairāk par 12-15 mandātiem, vairāk par nodrošinātu vietu valdībā Gerhardam & Co, vairāk par vietu Saeimā Dzintaram un Iesalniekam. Turpretī, ja šie pieticīgie mērķīši šķiet pietiekami, tad, protams, var turpināt kā līdz šim. Būt Latvijas politikā par mūžīgo mazo brāli un ne pēc kādām laimes putna astēm neķerties. Tikai nekodiet vēlāk elkonī.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā