Kultūras ministrijā sākta kārtējā pseidozinātniskā naudas apgūšanas kampaņa

Kultūras ministrija viltus pētījumu (pseidozinātnes) popularizēšanas ietvaros uzsākusi kārtējo naudas apgūšanas kampaņu – “viltus ziņas ir lipīgas”.
©Ekrānšāviņš no KM kampaņas video

Kampaņas ietvaros izveidoti vairāki videorullīši, grafiki, slaidi, ieteikumi un citi uzskates materiāli, kuriem it kā vajadzētu sniegt pamācības - kā atpazīt viltus ziņas un kā tās atšķirt no patiesām. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, uzreiz pateikšu - absolūta pseidoinformatīva draza, par kuru, ja ieinteresētam pasūtītājam būtu jāmaksā no savas kabatas, neviens nemaksātu pat eirocentu. Pilnīgs bezjēgas bulšits.

Lai saprastu, kāds ir šo uzskates materiālu līmenis, atliek kaut dažas sekundes paskatīties galveno videorullīti, kur divi seniori sēž pie galda un fonā pa televizoru rāda it kā ziņas, kurās kariķēta diktore viegli izsmējīgā intonācijā stāsta, ka zinātnieki noskaidrojuši, ka zeme esot plakana. Pilnīgai stila tīrībai trūkst tikai aizkadra smieklu. Citādi viss atbilst labākajiem filmu franšīzes “Dumjš un vēl dumjāks” standartiem.

Naudas apguvējiem, kas šo kampaņu veido, protams, licies, ka viss ir pilnīgā kārtībā. No naudas apgūšanas viedokļa droši vien tā arī ir. Taču, ņemot vērā pašas problēmas nopietnību, šo kampaņu ir lietderīgi izvērtēt rūpīgāk. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tāda patiesi būtu nepieciešama. Tikai ar patiesu mērķi, nevis vienkārši kā naudas apgūšanas instrumentu.

Vispirms noskaidrosim mērķus. Minētajā videorullītī dezinformācija ir tik uzkrītoša, ka apmuļķot tas var tikai absolūtus plānprātiņus, kuriem neviena kampaņa saprātu neatgriezīs. Šāda pieeja skaidri liecina, ka ne jau dezinformētie seniori ir šīs kampaņas mērķauditorija. Iedomāsimies kampaņu pret krāpniekiem, kuri ar dažādiem viltus solījumiem izkrāpj no padzīvojošiem cilvēkiem viņu uzkrājumus, īpašumus vai citus labumus. Un tagad brīdinājuma videofilmiņu, kurā pie seniora durvīm klauvē vīrietis garā lietusmētelī, dziļi pār acīm uzvilktu hūti, melnās brillēs un plānām, tumšām ūsiņām. Respektīvi, tieši tāds, kādu komiksu klišejās zīmē blēdi. Tas, ka viņš ir krāpnieks, viņam rakstīts uz pieres, un skaidrs, ka uz viņa āķa diez vai kāds uzķersies.

Visticamāk, reālajā dzīvē krāpnieks būs gluži citāds - laipns, uzticību viesošs, vienmēr izpalīdzīgs un savus nelāgos nodomus rūpīgi slēpjošs. Ja jūs patiesi gribat palīdzēt senioriem izbēgt no šādiem viltus labdariem/krāpniekiem, tad īpaši jāvērš uzmanība, ka iesākumā šie blēži var tēlot lielāko laipnības, iejūtības un izpalīdzības iemiesojumu. Vispirms viņi iegūst jūsu uzticību, un tikai pēc tam sākas ķibeles...

Līdzīgi būtu jāveido kampaņa pret viltus ziņām medijos, ja vien tāds būtu kampaņas veidotāju mērķis. Taču viņu mērķis ir pavisam cits. Acīmredzami tiek “atstrādāts numurs”, par kuru tiek saņemta ne pārāk liela, bet tomēr pietiekama atlīdzība, lai pievakarē varētu bezbēdīgi tviterī ierakstīt: gribēju tā kā iet uz sporta zāli, bet rezultātā atvēru “Prosecco”...

Ja būtu patiesa vēlme cīnīties pret dezinformāciju, tad videorullīša scenārijs varētu būt šāds. Sēž senioru pāris pie galda. Kundze dzer kafiju, kungs lasa grāmatu. Pēkšņi kundze satraukti iesaucas: “Gandrīz nokavējām! Ātri slēdz iekšā televizoru! Tūlīt Arnītis runās.” Ekrānā parādās TV3 diktors Arnis Krauze un stāsta par Cimdara “viltus sertifikātu”. Nākamajā kadrā viņu nomaina uzraksti “Naids!!!” ar trijām izsaukuma zīmēm dzelteni sārtu liesmu fonā un stāsts par Tukuma geja dedzināšanu. Šīs ir divas plašāko auditoriju sasniegušās Latvijas viltus ziņas, kuras izplatīja mediji, kurus daudzi līdz tam uzskatīja par uzticamiem.

Diemžēl situācija ar tā dēvēto medijpratību ir pilnībā izgājusi ārpus tās loģiskajiem rāmjiem un pēc būtības zaudējusi jebkādu jēgu. Kāpēc? Tāpēc, ka viens no galvenajiem “medijpratības” balstiem ir pieņēmums, ka pastāv uzticami un neuzticami mediji. Ja informācija tiek publicēta un to atkārto uzticami mediji, tad tā it kā automātiski ir patiesa. Visu “medijpratības” mācību caurvij šī doma.

Taču, kā redzam jau pieminētajos “viltus sertifikāta” un “Tukuma dedzināšanas” gadījumos, šo dezinformāciju labprāt tiražēja arī tie mediji, kuri sevi gribētu dēvēt par “uzticamiem”. Te vietā atgādināt kādu ļoti svarīgu atziņu - jebkura subjekta (personas, iestādes, medija, valsts) būtību raksturo nevis pati kļūda (jo kļūdīties var katrs), bet gan reakcija uz kļūdu.

Ja Krauze, tiklīdz noskaidrojās, ka ziņa par Cimdara viltus sertifikātu ir viltus ziņa, būtu ar dziļu nožēlu atvainojies, tad varētu saprast - tas bija tikai nelāgs pārpratums, par ko pašam dezinformācijas izplatītājam kauns. Taču nekas tāds nenotika. TV3 ziņu it kā atsauca, bet izdarīja to tā, ka neradās iespaids, ka viņi šo savu “lažu” no sirds nožēlo. Tas pats notika ar medijiem, kuri plaši un vienpusīgi atspoguļoja Tukuma dedzināšanas lietu. Tas liecina tikai par vienu - šos medijus nekādi vairs nevar uzskatīti par uzticamiem.

Jau pati “cīņa pret dezinformāciju” nozīmē, ka šie “cīnītāji” ir zaudējuši cīņu par patiesību un tagad “cīņas pret dezinformāciju” aizsegā cenšas ierobežot informācijas plūsmas, veidojot vienu, homogēnu, nepretrunīgu, bet no realitātes vairāk vai mazāk atrautu “patiesības” telpu. Šajā jaunajā realitātē pamatā patiešām ir patiesība, bet ne visa. Tur ir vieta tikai tai “patiesībai”, kura liegi iegulst šīs jaunradītās konstrukcijas rāmītī. Trakākais, ka arī tīri meli un puspatiesības, ja vien atbilst šim rāmim, tiek iejaukti kopējā informatīvajā rasolā.

Tas, ko tagad novērojam, nav nekas jauns. Šāda informatīvā politika savulaik jau bija Padomju Savienībā, kur pat ar speciāliem signāla traucētājiem (“zāģi”) slāpēja “naidīgās radiobalsis”. Tajā skaitā kādreizējo informatīvās tīrības etalonu BBC. Bija izveidota sterila informatīvā telpa, kur katra visnenozīmīgākā ziņa tika izlaista caur ideoloģisko filtru - atbilst vai neatbilst padomju “patiesības” standartiem.

Kad Gorbačova “glasnostj” politikas laikā šī informatīvās sterilitātes siena tika nojaukta, sabiedrību apvējoja nebijusi informatīvā brīvība. Tolaik likās, ka tāda brīvība ir cilvēcei pašsaprotama un nekas to vairs neapdraud. Iestājusies ilgi gaidītā visu veidu cenzūras aiziešana nebūtībā. Taču tā izrādījās tāda pati “viltus ziņa” kā Fukujamas “vēstures beigas”. Informācijas ideoloģiskā filtrēšana atgriezās ar jaunu sparu.

Latvijā šī filtra jēgu un faktisko spēku pirmā apjauta laikraksta “Diena” galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte, kura izveidoja ideoloģiski ārkārtīgi izsvērtu, līdz briljanta gludumam noslīpētu informatīvo izdevumu. “Dienā” katram teikumam, pat sporta ziņām bija jāatbilst laikraksta ideoloģiskajam uzstādījumam. Nevarēja žurnālists norādīt, teiksim, skrējēja rasi vai Latvijas izlases hokejista (vai reketiera) etnisko piederību. Šīs detaļas neatbilda jaunajai “vārda brīvībai”, kuru piekopa Ēlerte.

Tā kā liela daļa mūsdienu mediju vadītāju/as ir izgājuši/as šo Ēlertes skolu, viņi/as ir pārliecināti ne tikai par to, ka tā vajag un tā ir pareizi, bet arī par to, ka arī visi citi rīkojas līdzīgi. Tāpēc, piemēram, sabiedriskie mediji pamazām pārvērtušies no informatīviem par ideoloģiskiem instrumentiem. Līdz ar to, atbilstoši medijpratības pamatpostulātiem, tie būtu pirmie, uz kuriem jānorāda - Uzmanīgi! Pret katru ziņu jāizturas īpaši kritiski.

Daudzi, kuri iemācījušies atšķirt propagandu no patiesības vēl padomju laikā, tā arī (kritiski) šodien izturas pret visiem tiem dezinformatoriem, kuri izplatīja melus par Cimdara viltus sertifikātu, Tukuma dedzināšanu un šo melošanu nenožēloja. Tāpēc nav brīnums, ka uzticība sabiedriskajiem medijiem krīt, un visas šīs primitīvās, pseidozinātniskās naudas apgūšanas kampaņas, vienalga cik skanīgos saukļos nodēvētās, situāciju izmainīt, par laimi, nevar.

Ir tikai viens ceļš, kā šo uzticību atgūt - beigt nodarboties ar informācijas ideoloģisko šķirošanu, filtrēšanu un tā vietā atsākt sniegt savai auditorijai pilnu ainu. Pat tādu, kura varbūt kādam arī nepatīk, bet ir patiesa. Pārfrāzējot Dostojevski, teikšu: tikai patiesība glābs pasauli!