Jānis Bordāns uz vēlēšanām pielaiko jaunus kreklus. Viņa intuīcija saka – modē nāk brūnā krāsa

Bordāna pārliecība balstās uz vienkāršu aprēķinu. Cilvēki vienmēr, apzināti vai neapzināti, cenšas atkārtot darbības, kuras agrāk viņiem nesušas augļus. Ja iepriekšējās vēlēšanās JKP guva atzīstamus panākumus, uzstājoties kā kvēlākie cīnītāji pret “oligarhiem”, Lembergu un ZZS, tad arī šoreiz jāatrod kāds pietiekami ērts pretinieks, pret ko “cīnīties”.

Skaidrs, ka “cīņa” ar vecajām salmu lellēm diez vai iedvesmos kādu 1. oktobrī aiziet uz iecirkni un iemest vēlēšanu urnā biļetenu ar šiem mutes bajāriem. Ar steigu jāizgudro kāds svaigāks māneklis, ko likt uz plikā āķa. Jākonstruē modīgāka lelle, pret kuru nikni vicināt kartona zobentiņu. Domāts, darīts, un dienas gaismu ierauga dīvains dokuments. Labojumi Krimināllikuma 231. pantā.

Tas ir pants par huligānismu. Bordāna vadītā Tieslietu ministrija ierosina “papildināt šo likumu ar 231.2 pantu šādā redakcijā”: 231.2 pants. Nepatiesu ziņu un izdomājumu izplatīšana. Par rupju sabiedriskās kārtības traucēšanu, kas izpaužas apzināti nepatiesu ziņu vai izdomājumu publiskā izplatīšanā, traucējot cilvēku mieru, iestāžu, organizāciju darbu - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem..., ja atkārtoti, tad uz laiku līdz četriem gadiem..., bet ja tas izraisījis smagas sekas, tad uz laiku līdz pieciem gadiem...

Lai arī runa ir par “nepatiesu ziņu un izdomājumu” izplatītājiem, galvenais uzbrukuma virziens iezīmējas plašāks - tie ir tā saucamie antivakceri, piespiedu vakcinācijas pretinieki un visi tie, kuri neatbalsta kovidhistērijas kurināšanu. Mērķauditorija, kas varētu uzķerties uz šī jaunā mānekļa - saniknoti, dusmīgi cilvēki, kuri dažādos veidos cietuši no pandēmijas un ir pārliecināti, ka pie visa vainīgi viņi - šie antivakceri un viņu informatīvie iedvesmotāji. Tāds ir Bordāna plāns, un jāatzīst, ka ar zināmiem nosacījumiem tas var arī izglābt JKP no gaidāmā fiasko.

Acīmredzot uz līdzīgu mērķauditoriju orientējas arī Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins. Citādi grūti izskaidrot, kāpēc šos grozījumus viņš faktiski aizstāv. Judins gan likumprojektā uzsver vārdus “apzināti” un “ja tas rupji traucēs cilvēku mieru”, bet, kā liecina vēsture, likumi, kurus vēlāk izmanto masu represijām vai politisko pretinieku neitralizēšanai, sākotnēji vienmēr tiek pasniegti kā nevienu likumpaklausīgo neapdraudoši, jo tie taču tikšot piemēroti tikai, tad, ja... un sākas iemidzinoši nomierinošas atrunas.

Šo atrunu vienīgā jēga ir saglabāt sirdsmieru dažādiem judiniem, kuri labprāt šos strīdīgos likumus pieņemtu, bet vienlaikus jūt to tiesisko vājumu. Šīs atrunas ļauj viņiem justies morāli neaptraipītiem un saglabāt kaut savās acīs “godīga” cilvēka reputāciju. Lai gan pat tad viņi apzinās, cik bīstamas ir šo normu plašās interpretāciju iespējas, jo šīs normas vienmēr var ļaunprātīgi izmantot, tiklīdz sabiedrībā pazeminās tiesiskās izpratnes līmenis. Diemžēl tieši tas, kā skaidri liecina pēdējā laika notikumi, šobrīd strauji notiek.

Ir naivi iedomāties, ka sabiedrības dabīgs, pašsaprotams stāvoklis ir demokrātiska iekārta, iecietība pret dažādo, pret atšķirīgiem uzskatiem. Pat tie, kuri vārdos iestājas par iecietību, praksē ir kareivīgi cīnītāji pret jebko, kas atšķiras no viņu specifiskās izpratnes par iecietību un to, kas ir pareizi. Tāpēc noteiktos apstākļos sabiedrība, daudz neiebilstot, ir gatava visus, kas neiet kopsolī, izolēt, represēt un smagākos gadījumos pat likvidēt.

Domāt, ka aiz loga ir 21. gadsimts un sabiedrība ir tiktāl humanizējusies, ka nav iedomājama atgriešanās 20. gadsimta ārprātā, ir vienkārši bērnišķīgi. Tā var teikt tikai cilvēki bez dzīves pieredzes, kuriem šķiet, ka līdz viņiem pasauli ir apdzīvojuši aprobežoti muļķi, kas neko nejēdz, un tāpēc pasauli “salabot” ir vienkāršāk par vienkāršu. Laidiet tik mani pie “ruļļiem” un ļaujiet rīkoties!

Par Bordāna “labajiem nodomiem” nav runa - viņš rīkojas ne tikai aiz klaja aprēķina, bet arī atbilstoši savai dziļākajai būtībai, ko tviterī lieliski formulēja Lato Lapsa: “Ja man kādreiz ienāktu prātā uzrakstīt grāmatu par Bordānu un viņa šaiku, nosaukums ir skaidrs jau tagad. “Fašists”. Vienkārši un skaidri.”

Ar nožēlu jāatzīst, ka jebkurā sabiedrībā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri ir gatavi katru, kurš domā vai uzvedas citādi nekā viņi paši, iemest uz ilgiem gadiem cietumā vai pat nošaut. Viņuprāt, žēl, ka pie varas ir tādi mīkstčauļi, kuri ar “visiem šitiem” tik ilgi auklējas. Būtu es pie varas, tad ātri tiktu ar viņiem galā. Ja kas, pie sienas, un lieta darīta. Šādi cilvēki sabiedrībā ir, un diemžēl ne mazums. Tieši uz viņiem orientējas Bordāns un, Lapsas vārdiem izsakoties, viņa šaika.

Vai turpat ir arī Judins? Tas, ka agri vai vēlu kāds izvilks dubļos iemīcīto fašistu karogu, pacels to augstu virs galvām un spīdošām acīm nesīs tālāk uz saulaino tāli, bija nojaušams jau sen. Bordāns to ir izdarījis un no šīs rīcības ne tikai nekaunas, bet ar to pat lepojas. Viņš ar šo karogu iet uz vēlēšanām. Ja Judins viņam nez kādu iemeslu dēļ piebalso, tad atliek secināt - fašisma bacilis acīmredzot skāris arī viņu. Izrādās, Judins vairs neatšķir tiesiskumu no tā parodijas.

Kas attiecas uz Bordānu, tad viņš gluži kā bēdīgi slavenais inkvizitors Torkvemada ir pārliecināts, ka visi, viņaprāt, “sliktie” ir jāizdedzina ar nokaitētu dzelzi un tas, ko viņš dara, ir providences svētīts darbs. Skumji, ja šī acīmredzami ar murgainu mesijas apziņu apsēstā cilvēka pavadā ir gatavi iet Judins un citi, kuri šo netiesisko un vārda brīvību apdraudošo likumprojektu nenoraida jau saknē. Atliek vien viņus aicināt - attopieties! Nepiebalsojiet brūno kreklu cienītājiem! Nestājieties blakus viņu kolonnām!

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā