Politiskā barometra šautra pamazām sāk sliekties "karš nebūs" virzienā

Rietumvalstu vēstniecībās Kijevā tiekot pakoti čemodāni, un no malas tas izskatās gandrīz kā bēgšana. Gandrīz kā neapšaubāms signāls, ka karadarbība vairs nav novēršama. Taču nebūsim tik pesimistiski.
Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs demonstratīvi smaida, fotografējoties ar Blinkenu, it kā aicinot – beidzam kasīties savā starpā un ķeramies pie lietas – pasaules sadalīšanas ietekmes zonās ©Scanpix

Lai arī Krievijas iebrukums Ukrainā dažbrīd patiešām izskatās kā “tikai laika jautājums” un šīs izjūtas vēl pastiprina “Bloomberg” ziņa, ka Ķīnas līderis Si Dziņpins esot lūdzis savu Krievijas kolēģi atlikt uzbrukumu pēc olimpiskajām spēlēm, tomēr ir pamats cerībām, ka kara nebūs. Uz ko balstās šīs cerības? Salīdzinot ar situāciju pērn pavasarī, kad sākās nepieredzēti apjomīga Krievijas karaspēka koncentrēšana pie Ukrainas robežām, un pat salīdzinot ar decembra sākumu, ir būtiski izmainījusies situācija informatīvajā frontē.

Lai labāk saprastu, kas ir mainījies, neliela kinematogrāfiska analoģija. Režisora Rona Hovarda 1996. gada filmā “Izpirkuma maksa” ar Melu Gibsonu galvenajā lomā šantāžisti nolaupa Gibsona tēlotā multimiljonāra dēlu un pieprasa divu miljonu dolāru izpirkuma maksu. Nolaupītā zēna vecāki ir gatavi izpirkumu samaksāt, taču kaut kas samisējas, Gibsona varonis saprot, ka dēlu nolaupītāji tāpat dzīvu neatstās, un negaidīti pāriet pretuzbrukumā, televīzijā tiešajā ēterā piesolot par nolaupītāja galvu divreiz vairāk - četrus miljonus dolāru, turklāt solot, ja ar dēlu notiks kaut kas slikts, visu savu turpmāko dzīvi un miljonus veltīt tam, lai nolaupītāju atklātu un ar viņu izrēķinātos.

Kaut kāda aptuveni līdzīga (uzsveru, tikai uz to pusi līdzīga) pārvērtība pēdējā laikā notiek ar Putina šantāžu. Putins gribēja, lai ar viņu runā, lai ar viņu rēķinās un uztver kā līdzvērtīgu spēlētāju pie, kā viņš uzskata, lielā globālā šaha galdiņa. Gandrīz visas viņa programmatiskās runas caurvij refrēns - mūs nedzird, mūsos neieklausās! Var teikt, ka beidzot Putins savu mērķi ir sasniedzis. Viņu ir ievērojuši, viņu dzird un viņā ieklausās. Neviens vairs necenšas viņu kaut kā pazemināt, kā to savulaik izdarīja Baraks Obama, nosaucot Krieviju par reģionālu (tas ir, ne globālu) lielvalsti.

Taču tā vien izskatās, ka Putins bija cerējis uz kaut ko citu. Uz kaut kādu pieņemšanu “lielo vīru” pulkā. Bija cerējis, ka viņam teiks - nu, puis, tu “pierakstīšanos” (iniciācijas rituālu) esi godam izturējis, līdz ar to esi tiesīgs sēdēt starp mums - ASV un Ķīnas līderiem (par Eiropas sīktirgoņiem nav pat runas, tos viegli nopirkt ar “Gazprom” un “Rosņeftj” naudu). Taču tādus vārdus Putins īsti nedzird ne no Vašingtonas, ne arī no Pekinas.

Ko viņš dzird un redz? Kad 2014.-2015. gadā Baraks Obama bez jēgas un skaita atkārtoja frāzi “Maskavai būs jāmaksā augsta cena”, tad Kremlis par šiem tukšajiem draudiem pamatoti pasmējās. Protams, var piesaukt toreiz pieņemtās sankcijas un rēķināt to radītos zaudējumus, taču tie uz kopējā fona ir absolūti nebūtiski, lai Putins kaut par grāda sekundi mainītu sava nospraustā kursa azimutu. Tagad tiek atkārtotas tieši tās pašas frāzes par “augsto cenu”, kuru iebrukuma gadījumā Putinam nākšoties maksāt, taču šoreiz, atšķirībā no Obamas laikiem, būs daudz grūtāk šo augsto cenu nepieprasīt un izlikties, ka nekas traks jau nenotiek.

Līdz pat pērnā gada rudenim Ukrainas jautājums ne tikai parastam Rietumu pilsonim, bet pat turienes politiskajai šķirai šķita dziļi perifērs. Turklāt ne tik daudz ģeogrāfiski, jo Ukraina tomēr atrodas Eiropā, cik psiholoģiski. Tas tika uztverts kā strīds svešā ģimenē. Tas nav mūsu konflikts. Līdz ar to neviens īstas sankcijas pieņemt negribēja un tās tika noteiktas vairāk izskata pēc, jo pavisam nereaģēt arī nevarēja. Arī militāru palīdzību Ukrainai no rietumvalstīm nācās ar nemitīgu īdēšanu izkaulēt.

Tagad situācija ir cita. Galvenais panikas vilnis nāk no Rietumiem. Ir pamats domāt, ka regulārās noplūdes no ASV izlūkdienestiem par tūlīt, tūlīt gaidāmo Krievijas iebrukumu Ukrainā tiek rīkotas apzināti, ar nolūku mainīt “spēles” raksturu, līdzīgi kā pieminētajā Rona Hovarda filmā. ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena nepieredzēti asais tonis liek Kremlim saprast, ka ne tikai jūs, bet arī mēs protam runāt no spēka pozīcijām. Nevar izslēgt, ka diplomātu “bēgšana” no Kijevas arī ir šīs panikas kurināšanas elements. Lielbritānija steidzami sūta Ukrainai prettanku raķetes, Baltijas valstis pārnēsājamās pretgaisa aizsardzības iekārtas, Spānija sūta karakuģus uz Melnās jūras akvatoriju utt. Par Vāciju ir atsevišķs stāsts, bet tas, ka tai kaunīgi jātaisnojas par savu prokrievisko nostāju, runā pats par sevi.

Nopietnie novērotāji (kas nepiedalās Krievijas TV bļaušanas šovos) gan Krievijā, gan Ukrainā gandrīz vienbalsīgi saka: nomierinieties, tā taču tikai spēle, kur katrai pusei ir savas intereses, bet patiesībā karot neviens negrib, taču panika dzīvo savu neatkarīgo dzīvi. Lai gan nopietnas sankcijas (kas apdraudētu ierasto biznesu) arī tagad Rietumi pieņemt negrib, par tām jau ir tik daudz runāts, ka apmierināties ar kārtējām ķeksīša sankcijām vairs nevarēs. Ar šīs panikas celšanu ASV ir likušas saprast Putinam, ka risks uzrauties uz patiešām asu Rietumu reakciju ir liels.

Tomēr galvenā pazīme, ka politiskā barometrs šautra sāk virzību uz iedaļu “kara nebūs”, ir tā, ka Kremļa oficiālajā retorikā (ne apdullinošajā informatīvajā troksnī) ieskanas konstruktīvas, samiernieciskas notis. Pēc 17. decembra tā dēvētā ultimāta tika teikts, ka ASV adresētais dokuments nav nekāda ēdienkarte, kur var izvēlēties, ko ņemt. Tas esot jāpieņem viss, bez izmaiņām. Tagad Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņojis, ka Maskava gaida rakstisku atbildi uz šo dokumentu (visai pamatoti cerot, ka tas pamatvilcienos tiks noraidīts, taču vienlaikus ļaus uzskatīt, ka ASV kaut kur piekāpušās) un demonstratīvi smaida, fotografējoties ar Blinkenu, it kā aicinot - beidzam kasīties savā starpā un ķeramies pie lietas - pasaules sadalīšanas ietekmes zonās.

Jāatzīst, ka mīļā miera labad ASV un kolektīvie Rietumi kopumā uz šādu darījumu varētu arī iziet. Protams, ne oficiāli un pat ne kaut kādā kuluāru līmenī. Vienkārši bez vārdiem, bez izteiktas apņemšanās un solījumiem. Vienkārši ļaujot saprast, ka okei, nebaidieties, neuzņemsim mēs to Ukrainu NATO, beidziet cepties, taču pat tādā gadījumā tas nenozīmēs klusu piekrišanu Krievijas iebrukumam.

Savukārt bez iebrukuma Maskavai nav nekādu cerību Kijevā iesēdināt sev lojālu valdību, kas savukārt nozīmē... Un tā mēs atkal nonākam pie “tikai laika jautājums” un visa pārējā pa apli. Citiem vārdiem, barometrs (prognozes) ir viena lieta, bet laiks aiz loga pavisam cita. Tāpēc kaut ko droši prognozēt Krievijas - Ukrainas, Krievijas - ASV un Krievijas - Rietumu attiecības nevar. Lai ari barometrs rāda vienu, Čehova maksimu par to, kad šauj bise, kura izrādes pirmajā cēlienā karājas pie sienas, vēl neviens nav atcēlis.