Krišjānis Kariņš atklāj "Vienotības" politisko stratēģiju izšķirošajā 1. oktobra finālspēlē

Lūk, Kariņš sniedz plašu interviju LTV “Rīta Panorāmā”, kur cita starpā izsakās par atbalstu uzņēmējdarbībai. Lai arī pats Kariņš savulaik ir nodarbojies ar uzņēmējdarbību (gan ar ledus tirgošanu, gan nekustamā īpašuma darījumiem), viņa izpratne par šo sfēru ir uzmanības vērta.

LTV “Rīta Panorāma”: “Tūrisma un viesmīlības nozare pieprasa finanšu un veselības ministra demisiju, uzsverot, ka šie ministri pilnībā zaudējuši uzņēmēju uzticību. Ko darīt?”

Kariņš: “Vispirms jāatgādina, ka valdībā ir ministrs, kuram jāstrādā ar savām nozarēm. Tas nav ne veselības, ne finanšu ministrs. Tas ir ekonomikas ministrs. Tas izaicinājums mums kā sabiedrībai ir, ka mēs nevaram atļauties mūžīgi tikai uzturēt uzņēmējdarbību, ja tā uzņēmējdarbība nav pati īpaši pieprasīta, un kas acīmredzot notiek. Ir arī pieprasījuma maiņas sabiedrības uzvedības maiņas rezultātā pēc diviem kovida gadiem, mēs vienkārši drusku citādi patērējam... nozares, kuras drīkst strādāt, viņām arī ir jāskatās, kā pārveidot savu darbības modeli, jo mēs nevarēsim kā sabiedrība no saviem nodokļiem mūžīgi uzturēt uzņēmējus...”

Šajā Kariņa izteikumā ir divas lietas, kuras pirmajā brīdī šķiet kliedzošas, taču patiesībā tās ir tieši tās, kuru dēļ Kariņš joprojām ir valdības vadītājs un viņa partijas reitings kopš iepriekšējām vēlēšanām ir tikai audzis. Sāksim ar otru lietu, par ko sociālie tīkli burtiski uzsprāga uzreiz pēc šīs intervijas. Tā ir it kā neveiklā frāze: “Mēs nevaram atļauties mūžīgi tikai uzturēt uzņēmējdarbību...”

Pirmajā brīdī var šķist - kā kaut ko tādu valdības vadītājs drīkst atļauties pateikt, neatkarīgi no konteksta? Taču nesteigsimies ar secinājumiem. Paskatīsimies rūpīgāk. Kādus politiskos uzskatus pārsvarā pauž uzņēmēji? Paga, paga, vispirms noskaidrosim, par kuriem uzņēmējiem ir runa, jo šobrīd ir uzņēmēji, kuri darbojas nosacīti reālajā ekonomikas sektorā, un uzņēmēji, kuri specializējušies projektu ekonomikas sektorā. Proti, apgūst naudu, kuru sniedz dažādi projekti - “zaļie kursi”, klimatneitralitāte, sabiedrības diversifikācija, sociālie projekti utt.

Uzņēmēji, kuri darbojas reālajā ekonomikā, tajā skaitā viesmīlības (tūrisma un ēdināšanas) sektorā, bet ne tikai viņi, visai skeptiski raugās uz dažādiem “projektiem”, kuri bieži vien apgrūtina dzīvi nosacīti reālajai ekonomikai, bet dod zaļo gaismu projektu ekonomikai. No kreisi noskaņotās “progresīvās” politiskās šķiras viedokļa pirmie uzņēmēji ir šķiriskie ienaidnieki. Viņi ir “sliktie”. Tumsas spēki vēl kopš “oligarhu” laikiem, kad Zatlers rīkoja “maijpuķīšu revolūciju”.

Kāds ir Kariņa bāzes elektorāts? Tviterpublika, kura “gribēju iet uz sporta zāli, bet attaisīju “Prosecco” un tagad malkoju...”. Proti, pietiekami nodrošināti cilvēki, kuri ar reālu uzņēmējdarbību nav mūžā nopelnījuši ne santīma. Vēl vairāk, pārsvarā viņi līdzekļus saņem tieši vai netieši no valsts budžeta, bet, kā zināms, valsts budžets rodas nevis pateicoties kaut kādai uzņēmējdarbībai, bet gan koalīcijas padomes sēdē vai Eiropas Komisijā. Gluži kā piens, nevis no govs, bet tiek saražots piena kombinātā un no turienes nonāk veikala plauktā.

Kariņam ir savs elektorāts, kurš sevi redz kā advancētu, progresīvu, ar dzīvi apmierinātu cilvēku slāni, kurš automātiski piekrīt modīgākajām globālajām tendencēm un kuram visi tie uzņēmēji, kuri kā filmas “Ceplis” Naigainis nodarbojas ar peļu slazdu ražošanu (reālo ekonomiku); prasa no valdības vaļīgāku uzņēmējdarbības vidi; [visticamāk] atbalsta dažādus šleserus un krištopānus, izsauc vienīgi negatīvas emocijas. Pat ja viņi skaļi neaplaudēs par šo Kariņa “mēs nevaram atļauties mūžīgi uzturēt uzņēmējdarbību”, tad sirds dziļumos to klusi atbalstīs. Tāpēc nelolosim ilūzijas, ka ar šo izteikumu Kariņš ir iešāvis sev kājā un nogrāvis reitingus. Viņš ir tikai skaidrāk iezīmējis savas prioritātes un kārtējo reizi uzrunājis savus tiešos elektorālos atbalstītājus. Kā jau teicu, par atklātību - paldies!

Dažos vārdos par otru lietu. Par ministru atbildību. Tā pat ir smagāka un neattaisnojamāka. Pasakot, ka valdībā katrs ministrs atbild par savu šauro sektoru, Kariņš atklāj, ka valdību neuztver kā komandu, kā vienotu orķestri, bet gan kā atsevišķu spēlētāju kopu, kur katrs dara to, ko uzskata par pareizu un vēlamu. Vēlamu sev un savai nozarei, nevis valstij un sabiedrībai kopumā.

Tas, ka viesmīlības nozare prasa tieši finanšu un veselības ministra demisiju, ir pašsaprotami valdības kā komandas modelī, jo tieši veselības ministra spiediens uz pēc iespējas lielākiem ierobežojumiem un finanšu ministra kūtrums finanšu atbalstam šo ierobežojumu cietējiem izsauca nozares prasību pēc šo ministru demisijas. Kariņa vaļsirdīgi atsegtais modelis, kurā katrs atbild tikai par savu šauro sektoru un par uzņēmējdarbību atbild ekonomikas ministrs ar gluži niecīgu uzņēmējdarbību atbalsta instrumentu kopumu, liecina par ārkārtīgi dziļu valsts pārvaldes krīzi, kuru Kariņa personiskās īpašības un izpratne par valdības vadīšanu ir tikai padziļinājusi.

Tas, ka pēdējos trijos gados, kopš valdību vada tieši Kariņš, Latvijas atpalicība no Lietuvas un Igaunijas ir tikai palielinājusies, ir sekas nevis Gobzema “rododendram” (ietekme uz ekonomiku tuva nullei) vai “antivakseru izdomājumiem”, bet gan tieši Kariņa valdības īstenotajai politikai. Visos sektoros. Kopumā.

Jebkurā gadījumā Kariņa intervija jāvērtē pozitīvi, jo tā skaidrāk iezīmē katra politiskā spēka iespējamo stratēģiju izšķirošajā finālspēlē šā gada 1. oktobrī un parāda, kurā pusē nostāties katram no mums.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā