Kariņa/Pavļuta koalīcijas politiskie spekulanti grauj Latvijas demokrātijas pamatus

Dānijas valdība no 1. februāra atcels ierobežojumus, kas noteikti cīņā ar pandēmiju. Iepriekš par līdzīgiem lēmumiem paziņojusi Anglija, Spānija, Čehija un citas valstis. Igaunijas valdības koalīcijā ietilpstošajā Centra partijā notiek aktīvas diskusijas par pakāpenisku vakcinēšanās sertifikātu un cilvēku šķirošanas atcelšanu..
Mirstības no Covid-19 līknes. Izraēla: 65% vakcinēti, 54% saņēmuši būsteri. Dienvidāfrika: 27% vakcinēti, 0,9% saņēmuši būsteri. Līkņu atšķirības nebūtiskas. Ja par inficēšanās statistiku varētu būt šaubas, tad mirušo statistika nevar būt būtiski maldinoša ©Ekrānšāviņš

Arvien skaidrāk iezīmējas Eiropas valstu pāreja no īpaši saasinātas attieksmes pret kovidu uz lietišķo. No histēriskās uz mierīgo. Pa kuru ceļu ies Latvija? Pagaidām tā turas tajā arvien sarūkošajā valstu grupiņā, kura gatava cik vien ilgi iespējams uzturēt histērisku attieksmi pret pandēmiju. Var pat teikt - reliģiski sektantisku attieksmi.

Ko nozīmē histēriska un ko lietišķa attieksme pret kovidu? Kāda ir atšķirība starp šīm pieejām? Lai nerastos pārpratumi, jāpiebilst, ka Covid-19 uzskatu par visnotaļ nopietnu, bīstamu un savās smagākajās izpausmēs pagalam nejauku slimību. Šī slimība ir aiznesusi milzīgu skaitu cilvēku dzīvību, un to noliegt būtu faktu ignorēšana. Tas nav noliedzams. Taču tālākais vairs nav tik viennozīmīgs.

Kopš pandēmijas sākuma ir pieļautas neskaitāmas kļūdas, pārpratumi un nejēdzīgi lēmumi. Ik dienas tika izgudroti jauni pandēmiju ierobežojoši gājieni, kuru epidemioloģiskais efekts bija neskaidrs, toties ietekme uz cilvēku psihi un uz sociālo klimatu traumatiska. Šī taustīšanās neziņā, reaģējot uz jaunu, agrāk nezināmu apdraudējumu, ir normāla, un tas, ka visā pasaulē valdības ierobežotas informācijas apstākļos centās darīt vienalga ko, lai pandēmiju apturētu, nav nekas nosodāms. Par to nevienu vainot nevajadzētu.

Taču cita lieta, ja šī attieksme pret pašu pieņemtajiem lēmumiem kļūst pašvērtīga; ja kaut kas netiek atcelts tikai tādēļ, ka tad būtu jāatzīst savas kļūdas; ja kādas “principiālas” nostājas dēļ sākas faktu ignorēšana; ja attieksme pret kovidu kļūst par cilvēku identitātes jautājumu gluži kā tautība, reliģiskā piederība vai politiskā pārliecība. Lūk, tā jau ir histēriska, nevis lietišķa attieksme. Diemžēl to mēs redzam daudzviet pasaulē, kad principialitāte, “stingra stāja” ir svarīgāka par medicīnisko lietderību un pat veselo saprātu.

To mēs redzam gan gadījumā ar tenisa zvaigznes Novāka Džokoviča neielaišanu Austrālijā, lai gan viņš kovidu nesen bija pārslimojis, gan daudzos citos. Neesi vakcinējies, durvis slēgtas. Principa pēc. Lai nevienam nenāktu prātā pat doma, ka var arī izvairīties no potes. Līdzīga, lai gan no medicīniskā aspekta daudz nopietnāka situācija ir ar Karīnu Miezāju, kura cieš no vakcīnu radītajām blaknēm. Lai gan sievietei radītais veselības kaitējums atzīts par būtisku, ārstu konsīlijs lēmis, ka no trešās potes [lai pēc 15. februāra pagarinātu cilvēktiesību sertifikātu] viņa nav atbrīvojama. Šādu un līdzīgu gadījumu, kuri nav nonākuši plašākā atklātībā, ir daudz.

Visos šajos gadījumos jautājums - bet kāpēc katram būtu jāsaņem šī trešā, ceturtā pote - aizbīdās otrajā plānā. Vajag un viss. Tas nav apspriežams jautājums. Līdzīgi kā teologu disputā var debatēt par kāda Bībeles teikuma interpretāciju, bet ne par Dieva esamību vai citiem attiecīgās reliģijas pamatpostulātiem.

Kad paklausies Kariņu, Pavļutu vai viņu padotībā esošos ekspertus, tad strīdi nosacīti ir tikai par to, cik kvadrātmetru lielai veikala platībai jābūt uz vienu pircēju, lai veikals varētu strādāt “zaļajā” vai “sarkanajā” režīmā. Par to, vai vispār ir kāda jēga un medicīniska lietderība šim dalījumam sarkanajās un zaļajās zonās, diskusijas nenotiek. Tas tiek pieņemts kā dogma. Paradoksālā kārtā straujais ar kovidu inficēto skaita pieaugums spēlē par sliktu šiem dogmatiskajiem uzstādījumiem, jo acīmredzams kļūst fakts, ka ne vakcīnas, ne cilvēku, ne veikalu šķirošana pret infekcijas izplatību diez ko nepalīdz.

Lietas un parādības bieži vien sāk dzīvot savu dzīvi, neatkarīgi no to sākotnējiem mērķiem. Tāpēc laiku pa laikam jāatceras, kādā nolūkā viens vai otrs lēmums tika pieņemts. Galvenais arguments par labu piespiedu vakcinācijai bija tieši tas, ka, palielinoties vakcinēto īpatsvaram sabiedrībā, samazināšoties vīrusa pārnese. Pēdējā laika dati liecina, ka ne vakcinācijas “aptvere”, ne ierobežojumu smagums vai vieglums uz infekcijas izplatību tikpat kā nekādu ietekmi neatstāj.

Daudz lielāku ietekmi atstāj slimības izplatības viļņveidīgā daba. Šis vilnis kāpj augšup un plok pats no sevis, līdzīgi kā citu respiratoro vīrusu infekciju gadījumā. Tāpēc Latvijā ieviestā, bet kaimiņvalstīs neieviestā stingrā mājsēde, komandanta stunda no 15. oktobra līdz 15. novembrim, kovida rādītāju līknēs tikpat kā nekādas atšķirības neieviesa. Bet ja jau valdības lēmumi infekcijas izplatību ietekmē maz, tad varbūt laiks atteikties no kovida īpašas izdalīšanas citu slimību vidū? Varbūt jāizbeidz veidot politiskā darba kārtība uz kovida tematikas bāzes un jābeidz spekulēt uz cilvēku bailēm? Kā to dara Dānija, Zviedrija, tagad plāno arī Igaunija.

Latvija acīmredzot ir nolēmusi iet citu ceļu. Lai arī jau šobrīd ir skaidrs, ka telpu dalīšana zaļajās un sarkanajās zonas kovidizplatību tikpat kā neietekmē, no tās pat teorētiskā līmenī valdība atteikties nedomā. Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” trešdien premjerministra parlamentārā sekretāre Evika Siliņa atzina, ka, samazinoties saslimstībai ar omikrona variantu, iespējams mazināt ierobežojumus, taču piebilda, ka tas automātiski nenozīmētu atteikšanos no vakcināciju apstiprinošo QR kodu pārbaudēm pie veikalu durvīm.

Tas, ka šī pasu un sertifikātu rādīšanas sistēma grauj cilvēku izpratni par brīvību, par demokrātiju un cilvēktiesībām, netiek atzīts. Diemžēl šajā ziņā problēmas jau ir radušās, jo liela daļa visnotaļ saprātīgu cilvēku šādu kārtību uzskata par normālu un tajā nekādus brīvību un cilvēktiesību apdraudējumus neredz. Tiek piesauktas analoģijas ar autovadītāju tiesībām, drošības pārbaudēm lidostās un citas līdzības, apgalvojot, ka pasu rādīšana, ieejot veikalā, ir normāla. Tāpat kā liegums strādāt. Tajā skaitā par sētnieku. Atsevišķi, īpaši centīgi aktīvisti par svētu pienākumu uzskata izsmiet un kaunināt katru, kurš masku nenēsā pareizi (tas nekas, ka tā jau tiek valkāta otro nedēļu, galvenais, ka deguns nav izlīdis) vai steigšus neskrien būsterēties, tādējādi apliecinot savu piederību iedomātam sabiedrības kopumam labākajās totalitārisma tradīcijās.

Lūk, arī nonākam pie histēriskās attieksmes bēdīgajām sekām - nedemokrātisku, cilvēktiesību ierobežojošu lēmumu normalizācijas. Vakar vēl Pavļuts, runājot par piespiedu vakcināciju, saka, ka negribam pārvērst Latviju par totalitāru valsti, bet šodien piespiedu vakcinācija jau ir pašsaprotama. Totalitārisms vairs netiek piesaukts. Un tad mēs brīnāmies, kā trīsdesmitajos gados pasaule (ne tikai Vācija) tik viegli padevās totalitārisma vilinājumam. Izrādās, tas notiek vieglāk par vieglu.

Kāds būtu vēlamais variants, kas ļautu šo pandēmijas laiku no sociālā aspekta (par medicīniski epidemioloģisko būtu jārunā atsevišķi) aizmirst kā ļaunu murgu un atsākt dzīvot, it kā tas nemaz nebūtu bijis? Divu gadu pandēmijas pieredze ir diezgan skaidri izkristalizējusi patiesību, ka vissaprātīgākais jau no paša sākuma bija Zviedrijas modelis, kuru ierosināja vairākas reālas epidēmijas Āfrikā pieredzējušais Anderss Tegnels. Balstoties uz savu milzīgo pieredzi, viņš uzreiz norādīja, ka centieni apturēt infekcijas izplatīšanos ar dažādiem “zeķu pirkšanas” aizliegumiem, lokdauniem un krustiņiem uz sabiedriskā transporta sēdekļiem ir bezjēdzīgs pasākums un šāda veida cilvēku tracināšana divu gadu garumā nesīs vairāk ļauna nekā laba.

Šobrīd vienīgais zaļo un sarkano režīmu pastāvēšanas arguments ir saglabāt privilēģijas paklausīgajiem un sodīt nepaklausīgos. Cik šī daļas sabiedrības psiholoģiskā apmierināšana izmaksā ekonomikai, kā kopumā ietekmē Latvijas sociālo klimatu, Kariņa/Pavļuta koalīciju neinteresē.

Tieši šī politiskā spekulēšana uz daļas cilvēku bailēm un jauniegūto identitāti, nerēķinoties ar šo spekulāciju ilgtermiņa sekām, ir lielākais Kariņa/Pavļuta koalīcijas nodarījums Latvijas sabiedrībai. Ļoti gribētos cerēt, ka 1. oktobra Saeimas vēlēšanās šie politikāņi tiks sodīti par šo savu prettautisko rīcību.