Dzīve realitātē (Ukrainā) un divos paralēlos – Krievijas un Rietumu kreiso – "astrālos"

Ukrainas karš ļoti skaidri parāda, kā notiek iedomāto jeb paralēlo realitāšu sadursme ar patieso, taustāmo realitāti.
©Scanpix

Ir plaši aprakstīta tā paralēlā realitāte, kura ilgstoši būvēta Krievijas Kiseļova/Solovjova televizorā. Tā, kurā dzīvo ne tikai tas Krievijas apakšslānis, kuram šis televizors fonā dūc 7/24 režīmā, bet arī valsts augstākā vadība ar Putinu priekšgalā. Turienes realitātes izkropļojumi ir prātam neaptverami, tāpēc cilvēki ārpus šī “universa” nesaprot, kāpēc Krievijā cilvēki ne tikai neprotestē pret šausmīgajiem kara noziegumiem Ukrainā, bet šos noziegumus pārsvarā pat atbalsta.

To varbūt grūti uzreiz aptvert, bet šajā “universā” visas kara šausmas - dzemdību nama un bērnu slimnīcu bombardēšanu - veic paši ukraiņi. Viss sliktais, ko Ukrainā dara krievi, Krievijas “televizorā” pārvēršas par nacistu, banderiešu briesmu darbiem, kurus viņi, savu amerikāņu “saimnieku” skubināti, dara paši sev, lai sakompromitētu krievu ieroču labo slavu.

Ceturtdien Krievijas Aizsardzības ministrijas oficiālais pārstāvis ģenerālis Konošenkovs, aci nepamirkšķinot, pavēstīja, ka amerikāņu uzdevumā Ukrainas laboratorijās esot izstrādāts koronavīruss, kuru izplatīt pāri robežai Krievijā. Un virkni citu blēņu. Arī tajā, ka veikali tukši, cenas kosmosā, bet rubļus ne pret vienu valūtu apmainīt nevar, vainīgs ir ne jau Putins un Krievijas agresija, bet gan ASV un nolāpītie “anglosaksi” (nejaukt ar angļiem un vēsturiskajiem sakšiem), kuru mērķis no aizlaikiem esot Krievijas novājināšana un iznīcināšana. Par šo krievu pasaules “realitāti” mēs esam daudz dzirdējuši, taču par to realitāti, kurā ilgstoši dzīvojusi daļa Rietumu pasaules, tiek runāts daudz mazāk. Runa ir par to Rietumu pasaules arvien kreisāk domājošo daļu, kura tāpat atrāvusies no zemes un pamazām pārcēlās blakus Putinam - astrālā. Tiesa, Putinam paralēlā astrālā. Vienā astrālā galvenā problēma ir “anglosaksi”, bet otrā - no kāda vecuma skolās mācīt par dzimtes (vairs jau ne dzimuma) identitātēm, no kāda vecuma bērnam ļaut uzsākt hormonu slāpēšanas “terapiju” un kā ierobežot vecāku iespējas ietekmēt savu bērnu iegribas.

Šajā astrālā “cīņa” notiek ar latento rasismu, cisgendera patriarhālo kundzību un dažnedažādām pašizgudrotām fobijām. Šī “cīņa” pārsvarā notiek virtuāli, katram savā viedierīcē ar nosacītajiem kartona zobentiņiem (cancel culture). Šajā paralēlajā “universā” krāšņiem ziediem kupli saplaukusi visa šī “rozā poniju” kultūra ar tās sniegpārsliņu jūtīgumu. Iešana saslēgtiem važās ar koka žuburā iespīlētu kaklu un melnādainu nekauņu (jo cilvēki ar pašcieņu to citiem neļautu darīt) zābaka bučošana bija šīs kultūras apogejs.

Katram, kurš skolā fizikas stundas nebija pavadījis miegā, kļuva skaidrs, ka, vienā polā atrodoties Putina “zeku” kultūrai, bet otrā šai “rozā poniju” kultūrai, lādiņu izlāde ir neizbēgama. Jautājums vienīgi, kur šīs izlādes zibens trāpīs. Pirmais spēriens trāpīja pa Ukrainu. Šeit obligāti jāpaskaidro, ka es kategoriski norobežojos no krievu “visuma” naratīva par to, ka karš notiekot starp Krieviju un ASV Ukrainas teritorijā. Šādi varbūt arī domā Putins, taču patiesībā karš notiek starp paralēlā “universā” aizpeldējušo Putina Krieviju un reālo, uz zemes stāvošo Ukrainas valsti un tautu.

Tāpat ir skaidrs, ka Putins nekad neuzdrošinātos uzbrukt (bez niecīgākās nepieciešamības un būtiska ieguvuma) Ukrainai, ja viņam pretī nebūtu šie rozā jaukumiņi - makroni, šolci, baideni. Ja galda otrā pusē sēdētu “reakcionārie konservi” (pēc mūsdienu kreiso klasifikācijas) reigani, tečeres un čērčili, tad nekāda kara nebūtu pat tuvumā.

Kad sākās karš Ukrainā; kad bumbas tika mestas uz reālām mājam un gāja bojā dzīvi cilvēki, nevis granda sprādzieni geimera monitorā, tad vienu brīdi likās, ka cilvēce varētu atjēgties no visām šīm pseidoproblēmām. Kara pirmajās dienās līdz tam par milzu problēmu uzskatītā kovida pandēmija nozuda no sabiedriskās domas radariem kā rīta migla jūlija saulē. Likās - viss, visas tās politiski ideoloģiskās spēlītes pazudīs. Kas to deva.

Skaidrs, ka politiskā virves vilkšana turpināsies, un nekur jau šīs kreisās idejas nav pazudušas. Vācija nevar atteikties no Krievijas gāzes, jo nevarot atkāpties no Zaļajiem dotā solījuma slēgt līdz gada beigām visas kodolspēkstacijas. Tas, ka Krievija bombardē Mariupoles dzemdību namu, ir ārkārtīgi slikti, taču principiāla (praktiski ne ar kādiem nopietniem argumentiem nepamatota) atomelektrostaciju slēgšana ir par to daudz svarīgāka.

Šo domāšanas diskursu ārkārtīgi precīzi raksturo trešdienas vakarā notikušais Eiropas Parlamenta balsojums par sankciju noteikšanu... Polijai. Polija, kura ir uzņēmusi pusotra miljona Ukrainas bēgļu, tiek sodīta par savām tiesu sistēmas reformām, kuras neatbilst šai kreiso realitātes izpratnei. Polijas dzīves realitāte esot jāpiedzen klāt tam “astrālam”, kurš augstu kosmosā atrodas paralēli Putina “astrālam”. Vai tas, ka Eiropa kopš 24. februāra atrodas reālā kara situācijā, kaut par mata tiesu mainīja balsojumu? Nekādā veidā. 478 par un tikai - 155 pret.

Tajā pašā dienā Vācijas kanclers, kura uzvārdu pat negribu pieminēt, lai nebūtu jāraksta ar lielo burtu, faktiski atzinās, ka nevar vien sagaidīt, kad beidzot Ukraina padosies un viņu atbrīvos no sirdsapziņas mokām. Kā citādi iztulkot viņa frāzi, ka Ukrainas karā militāram risinājumam “neesot jēgas”. Jāmeklē “diplomātisks risinājums”. Tas ir, Ukrainai ātrāk jākapitulē, un tad atkal visi varēs dzīvot kā agrāk. Dedzināt Krievijas gāzi un cīnīties ar dažādiem fobiem. Varbūt viņš varētu aizbraukt uz Mariupoli un nodemonstrēt savas “diplomātiskās” spējas? Varbūt varētu dalīties savos ieteikumos ar bojā gājušo tuviniekiem?

Gadu gadiem uzturētais mīts, ka militāriem risinājumiem “neesot jēgas” un jāmeklē “diplomātisks risinājums” (lasi: jāpiekāpjas tik, cik varmāka prasīs), ir tieši tas iemesls, kāpēc Putins ir Putins. Tāpēc, ka viens pēc otra visi šie obamas, olandi un merkeles ar Putinu ir runājuši diplomātijas valodā, kamēr Putins, lietojot vardarbību, ir darījis, ko gribējis.

Šobrīd kaunpilnais riņķa dancis ap Polijas iznīcinātājiem, kurus uz papīra daudzreiz spēcīgākais NATO baidās nodot ukraiņiem, lai tikai “nesadusmotu Putinu”, neliecina par reālu spēku. Kamēr savā “astrālā” joprojām laiski snaudošie Rietumi neatjēgies un nenolaidīsies uz zemes, blakus ukraiņiem, kuri šobrīd, šķiet, vienīgie dara to, kas tiem jādara, tikmēr stabils, ilgtspējīgs miers uz zemes nebūs iespējams. Stabils miers ir iespējams tikai tad, kad realitāte pieveic ilūzijas.