Kara pirmā mēneša rezultāti. Ukraina glābj Latvijas neatkarību un Vācijas, Francijas godu

Pirmā kara mēneša rezultāti jāvērtē divās atsevišķās, bet savstarpēji cieši saistītās plaknēs. Krievijas – Ukrainas kara plaknē un galvenajā frontes iecirknī (atbilstoši Putina un Lavrova izteikumiem) – cīņā pret esošo pasaules kārtību.
Stāvoklis Ukrainā 22. martā ©BBC

Lai arī Putina preses sekretārs Peskovs intervijā CNN zvaigznei Kristīnai Amanpūrai apgalvoja, ka “militārā specoperācija” Ukrainā noritot stingri pēc plāna, ir acīm redzams pilnīgi pretējais. Iebrukums galīgi nenorit tā, kā plānots, bet par to, kādi bija šie plāni, skaidri liecina parādes formu klātbūtne Krievijas karaspēka sākotnējā ekipējumā.

Plāns bija pagalam vienkāršs - plašs iebrukums Ukrainā no trijām pusēm, koncentrējoties uz karaspēka vadības centru iznīcināšanu. Sagaidāmais rezultāts: Ukrainas armijas vadāmības zudums, tās izšķīšana atsevišķās dezorientētās sastāvdaļās; Ukrainas politiskās vadības bēgšana a la Janukovičs, tikai Rostovas vietā uz Varšavu, Londonu vai Vašingtonu; Krievijas armijas triumfāla, vietējo iedzīvotāju sveikta ienākšana Harkivā, Odesā, Kijivā; ātra marionešu pārvaldes sistēmas izveide un strauja sadzīves situācijas normalizēšana pēc Krimas 2014. gada parauga. Rietumi pakurnētu, izteiktu savu dziļo nosodījumu, noteiktu “bezprecedenta smagas” (lasi: kosmētiskas) sankcijas, Makrons ik vakaru pirms gulētiešanas piezvanītu savam partnerim pa telefonu un novēlētu: ar labu nakti! Tāds vai aptuveni tāds bija plāns.

Šeit jānorāda, ka līdzīgu notikumu attīstības scenāriju gaidīja ne tikai Maskavā. Tādu to redzēja arī Berlīnē, Parīzē, Briselē un Vašingtonā. Ne velti kara pirmajā dienā ASV piedāvāja Zelenskim iespēju pamest Kijivu un bēgt amerikāņu helikopterā. Ja Zelenskis būtu šim piedāvājumam piekritis, tad situācija šobrīd pasaulē būtu pavisam cita.

Diez vai Putins ar uzvaru Ukrainā būtu apmierinājies, jo Putinam vēlamā “pasaules kārtība” ar šo uzvaru netiktu pārformatizēta. Tāpēc viņa skatiens vērstos uz nākamajiem plāniem. Un tie nebūtu saistīti ar Kazahstānu vai Moldovu, jo arī šo valstu pakļaušana nenozīmētu jauno “pasaules kārtību”. “Jaunā kārtība” Putina izpratnē nozīmē NATO “noliekšanos” un Krievijas atzīšanu par noteicēju vismaz bijušās PSRS un Varšavas līguma valstu telpā.

Ukrainas armijas un visas ukraiņu tautas varonīgā pretošanās agresoram izjauca šos plānus. Līdz ar to izglāba Latviju un citas valstis no nonākšanas aci pret aci ar līdzšinējās “pasaules kārtības” pārskatīšanu. Var, protams, atkārtot ik dienas mantru par NATO 5. pantu, taču viena lieta ir šo pantu vārdiski atkārtot, bet pavisam cita - saņemt dūšu un ielaisties militārā konfliktā ar kodollielvalsti.

Atgriežoties pie Krievijas iebrukuma Ukrainā militārā vērtējuma, jānorāda, ka tas izgaisinājis populāro mītu par Krievijas armijas spēku. Krievijas konvencionālās armijas vājums izrādījās liels pārsteigums pat NATO ekspertiem, un tas dod lielāku pārliecību, ka Krievija neuzdrošināsies veikt kaut kādas militāras operācijas Baltijas, tātad arī Latvijas telpā. Arī par to mums jābūt bezgala pateicīgiem Ukrainas aizstāvjiem.

Rezumējot kara pirmā mēneša rezultātus Ukrainas frontē, var teikt, ka Krievija ir visai smagi izgāzusies. Militāra rakstura panākumi ir vāji, toties ir pastrādāti tik daudz kara noziegumu, ka no tiem vairs ne ar kādām uzvarām vai attaisnojumiem neatmazgāties. Slimnīcu, dzemdību namu, teātru, kuru pagrabos patvērušies mierīgie iedzīvotāji, bombardēšana, humāno konvoju ar uzrakstiem “bērni” apšaudīšana ir nenomazgājams kauna traips uz Krievijas armijas jau tā ne pārāk tīrā mundiera.

Otrā un pasaulei kopumā svarīgākajā frontes iecirknī - lielajā karā par jauno pasaules kārtību - situācija pagaidām ir neskaidra. Ukrainas varonīgā pretošanās atņēma Rietumiem iespēju ātri kapitulēt un izlikties, ka nekādu Krievijas tīkojumu pēc “jaunas pasaules kārtības” nemaz nav, un palēnam piekrist tai Putina sapņu kārtībai, kurā “ne matiņš nedrīkst pasaulē (vai vismaz Austrumeiropā) nokrist bez Kremļa ziņas”. Taču pat tagad, par spīti apgalvojumiem, ka Putins ir kara noziedznieks, nav garantiju, ka, ja vien Putins “apsolītu” (pēdiņās, jo zinām, cik vērti ir viņa solījumi) apmierināties tikai ar plosīšanos Ukrainā, Rietumu līderi ar Makronu priekšgalā “mīļā miera” labad neatsāktu ar Kremli “konstruktīvu” dialogu.

Ja kāds nezina vai izliekas nezinām, ko Putina valodā nozīmē konstruktīvs dialogs, tad paskaidroju: tas ir dialogs, kurā uz ielas nosacītais “inteliģents briļļainītis” cenšas visādi izdabāt nekaunīgam huligānam, lai tikai pēdējais nesistu. Ņem, ņem visu, darīšu visu, ko liksi, tikai nesit. Tāds ir princips. Forma var būt ārēji pieņemamāka, taču tāpēc ne mazāk pazemojoša. Lūk, uz šādu “dialogu”, iespējams, būtu gatavi iziet liela daļa Rietumu līderu. Viņu loģika ir vienkārša: ja bandīts draud, tad dzīvības saglabāšanas nolūkā labāk ir atdot to, ko prasa, un darīt to, ko liek.

Var jautāt - bet kāda ir alternatīva? Ja Rietumu un NATO rīcībā nebūtu pašiem savs iespaidīgs kodolarsenāls, tad atbilde uz šo jautājumu būtu vienkārša. Jāpiekāpjas stiprākajam, kā jau tas dabā pieņemts. Taču situācija nebūt nav tāda. Rietumu un NATO militārais un ekonomiskais pārspēks nerada šaubas. To pat ir atzinis Putins savā 6. februāra preses konferencē pēc sarunām ar Makronu. Tātad izšķirošais arguments ir tīri cilvēcīgs - griba, rakstura stingrība, pārliecība par savu spēku.

Šis jautājums arī rada lielākās bažas. Krievijas TV propagandas kanālos ik dienas skan aicinājumi ar kodolieročiem noslaucīt no zemes virsas Rietumu pilsētas, valstis, kontinentus. To pašu, varbūt nedaudz diplomātiskākā valodā, atkārto amatpersonas. Tas pats Peskovs minētajā intervijā CNN atzina, ka Krievija būtu gatava lietot kodolieročus “eksistenciāla apdraudējuma” gadījumā. Nav ne mazāko šaubu, ka atbilde uz šo jautājumu tika rūpīgi noslīpēta jau iepriekš, jo tieši tā bija visas šīs (nezin kam vajadzīgās) intervijas centrālā “nagla”.

Ņemot vērā, ka “eksistenciāls apdraudējums” faktiski var būt jebkas, šī Peskova atbilde jātulko kā: “Jā, mēs esam gatavi lietot kodolieročus, kad vien gribēsim un pret ko vien gribēsim. Tajā skaitā pirmie. Tajā skaitā pret valstīm, kurām nav kodolieroču. Tā ka labāk netraucējiet mums darīt to, ko uzskatām par vajadzīgu.”

Uz šo kodolšantāžu nepieciešama ļoti konkrēta, asa un nelokāma atbilde, taču tā ne tikai neizskan, bet gluži otrādi - nemitīgi skan atrunas, ka nekādos apstākļos mēs Krievijas un Ukrainas konfliktā neiejauksimies un darīsim visu, lai nepieļautu tiešu Krievijas un NATO militāru saķeršanos kaut attālā, pastarpinātā veidā. Teorētiski viss pareizi, taču praksē šāda pozīcija kodolieroču lietošanas risku nevis pazemina, bet paaugstina, jo vienīgais veids, kā atturēt Putinu no kodolieroču lietošanas, ir viņam skaidri ne tikai pateikt, bet arī ar darbiem pierādīt, ka tavai šantāžai nepakļausimies; ka no tās nebaidāmies; ka atbilde uz jebkādu “eskalāciju” no tavas puses tev pašam būs pagalam nepatīkama.

Līdz šim no Baidena, Stoltenberga un citu mutes nav izskanējusi skaidra, pārliecinoša un nepārprotama atbilde, ka uz jebkuru masu iznīcināšanas ieroču lietošanu tiks dots ass, iznīcinošs un, galvenais, nenovēršams prettrieciens. Uzsvaram jābūt tieši uz šo nenovēršamību. Nekādu “sarunu” par “deeskalāciju” nebūs. Būs smags, nokautējošs trieciens pa seju.

Pagaidām, pēc karadarbības pirmā mēneša, NATO ietur nogaidošu pozīciju. Aizsardzības ieroči Ukrainai tiek sūtīti, bet nekas nopietnāks, kas varētu būtiski lauzt kara gaitu, nē. Ekonomiskās sankcijas ir nopietnas, bet ne iznīcinošas. NATO doktrīna “ka tikai nesadusmot Putinu” vēl nav atcelta. Lai gan būtu laiks to atcelt un tās vietā likt - nekādas piekāpšanās mērglim. Nekādas pielabināšanās un Makrona nepiedienīgo zvanu. Tikai tā Vācija un Francija var izglābties no tā kaunpilnā negoda, no kura tās pagaidām vēl glābj Ukrainas armija un ukraiņu tauta.