Krievijas kodolšantāža no daudzkārtējas atkārtošanas zaudē efektu

Vakar ASV karabāzē Ramšteinā Vācijā notika Ukrainas aizsardzības jautājumiem (ieroču piegādēm) veltīta NATO un dažu pieaicināto citu valstu aizsardzības ministru sēde. Šīs tikšanās priekšvakarā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ļoti savdabīgā anturāžā (sk. attēlu) piedraudēja ar trešo pasaules karu.
Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs intervijā ilggadējam Krievijas ietekmes aģentam ASV Dmitrijam Simisam (Saimsam) ©Ekrānšāviņš

Lavrovs Krievijas TV propagandas raidījumā “Lielā spēle” sacīja: “Šobrīd [kodolieroču izmantošanas] riski ir visai būtiski. Man negribētos, lai tie tiktu mākslīgi uzpūsti. Gribētāju netrūkst. Bīstamība nopietna, reāla. To nedrīkst nenovērtēt.”

Nav ne mazāko šaubu, ka Lavrova piedalīšanās šajā raidījumā un viņa izteikumiem izvēlētais laiks nebija nejaušs. Tas bija pieskaņots NATO valstu aizsardzības ministru sēdei Vācijā, kurā no Krievijas skatupunkta gaidāmi tai nelabvēlīgi lēmumi saistībā ar ieroču un munīcijas piegādēm Ukrainai. Atgādinu, ka svētdien Kijevā ieradās ASV valsts sekretārs (ārlietu ministrs) Entonijs Blinkens un aizsardzības ministrs Loids Ostins, kur viņi pusotras stundas apspriedās ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski.

Šī augsto ASV amatpersonu vizīte Kijevā bija ne tikai ārkārtīgi nozīmīgs simbolisks žests, bet arī būtisks lūzuma punkts ASV attieksmē pret karu Ukrainā. Šo jauno ASV pozīciju formulēja Ostins: “Mēs vēlamies redzēt Krieviju novājinātu tik lielā mērā, lai tā nekad vairs nevarētu darīt tādas lietas, kādas tā ir darījusi, iebrūkot Ukrainā.”

Krievijas informatīvajā telpā dzīvojošam var rasties jautājums - bet kas tur jauns? Vai tad tāds nav bijis ASV mērķis jau no paša sākuma? Pat ne uz to pusi. Drīzāk otrādi. ASV 1991. gadā līdz pēdējam nevēlējās PSRS sabrukumu, bet, kad izrādījās, ka tas nav novēršams, tad darīja visu, lai Krievija kļūtu par PSRS mantinieci; lai tās rokās nonāktu visi PSRS kodolieroči. ASV visādi, tajā skaitā finansiāli, Krieviju atbalstīja, lai tā kļūtu plaukstoša un attīstīta valsts. Pat pēc 2008. gada uzbrukuma Gruzijai toreizējais ASV prezidents Baraks Obama brauca uz Maskavu ar savu kļūdaino “restarta” pogu, un tikai pēc 2014. gada sāka mainīties attieksme pret Putina Krieviju.

Taču līdz pat pēdējam laikam neviena augsta ASV amatpersona nebija atļāvusies publiski pateikt, ka vēlas Krievijas novājināšanu. Kad vēl gluži nesen, 26. martā, ASV prezidents Džo Baidens pēc tikšanās ar ukraiņu bēgļiem Ukrainas - Polijas pierobežā neplānoti izteicās, ka “šis cilvēks [Putins] nedrīkst palikt pie varas”, šis viņa izteikums - kā aicinājums uz režīma maiņu - izraisīja diplomātisku skandālu, un Baltais nams (prezidenta administrācija) to drīz vien oficiāli atsauca.

Tagad pēc šīs Ostina frāzes nekāds atsaukums nesekoja, un zem šī lozunga tika aizvadīta NATO valstu aizsardzības ministru tikšanās. Lai arī vēl nav politiski deklarēts galvenais uzdevums - Putina varas izbeigšana (līdzīgi kā 1943. gadā Teherānā sabiedroto pieņemtais lēmums par pēckara Vāciju bez Hitlera), šis nākamā līmeņa paziņojums ir tikai laika jautājums.

Kāda tam saistība ar Lavrova paziņojumu? Vistiešākā. Atcerēsimies Lavrova 16. marta interviju telekanālam RBK, kurā viņš norādīja, ka Krievija būs gatava lietot kodolieročus eksistenciāla apdraudējuma gadījumā. Atcerēsimies slaveno Vjačeslava Volodina doktrīnu: “Ir Putins - ir Krievija; nav Putina - nav Krievijas.” Saliekot kopā šīs frāzes, sanāk - Putina varas apdraudējums ir pietiekams pamats kodolieroču izmantošanai.

Tas, ka Putins sev kritiskā brīdī būtu gatavs lietot kodolieročus, viņa pazinējiem nebija noslēpums arī agrāk. Ar to Rietumu līderi rēķinājās. Varbūt pat par daudz rēķinājās un pārāk brīvi ļāva Putinam darīt visu, ko vien viņš vēlas. Taču burtiski pēdējo pāris nedēļu laikā situācija ir būtiski mainījusies. Uz Putina kodolšantāžu vairs neatskan tā biklā un drebelīgā kāpšanās atpakaļ, kāda bija gandrīz vienmēr vēl pavisam nesen. Atcerēsimies Baltā nama atsaukumu uz Baidena “režīma maiņu”.

Kas noticis? Kas mainījies? Diezgan precīzi šo attieksmes maiņu, reaģējot uz Lavrova izteikumiem, formulēja mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs: “Ja Krievija draud ar trešo pasaules karu, tad tas nozīmē, ka Ukraina gūst panākumus. Mēs nedrīkstam pakļauties Krievijas šantāžai. Tā vietā jādubulto atbalsts Ukrainai un jāpastiprina sankcijas pret Krieviju. Tikai stingra un konsekventa pieeja ļaus atjaunot starptautiskās tiesības un kārtību.”

Respektīvi, nekas tā nevājina Putina varu kā nespēja gūt panākumus Ukrainā. Savukārt, jo vājāka Putina vara, jo lielāka varbūtība, ka Putina pavēle par kodolieroču izmantošanu tiks ignorēta vai kā citādi nomuļļāta. Putina vara balstās tikai uz tā dēvēto līdera harismu. Kamēr viņam viss iet no rokas, tikmēr visa varas vertikāle ir gatava iet viņam līdzi līdz galam. Tiklīdz sākas neveiksmes, tā šo pašu personu uzvaras vai izdzīvošanas stratēģijas kļūst citas. Ja Putina kara mašīna Ukrainā sāks tā buksēt, ka to pamanīs visi, tad arī Volodina formula var pēkšņi izrādīties tukša skaņa, kuru nebūs kam aizstāvēt. Gluži tāpat kā 1917. gada februārī nebija kam aizstāvēt vēl nesen dievināto imperatoru Nikolaju II vai 1991. gadā “vareno” PSRS.

Taču pagaidām vēl viss Putina galms translē to pašu šizofrēnisko murgu, ko rāda Solovjova TV. Taču ārpus nosacītā televizora Putina pozīcijas kļūst arvien vājākas. Savukārt, jo vājāks Putins, jo no viņa mazāk baidās. Gan iekšienē, gan ārienē. Tāpēc pasaules reakcija uz kārtējo Lavrova/Putina kodolrungas demonstratīvo vicināšanu ir visai piezemēta. Jebkurš drauds no pārlieku biežas lietošanas zaudē efektu. Pat ja tā ir kodolrunga.