"Attīstībai/Par!" nostiprina savu “gļēvuļu partijas” slavu

Viens no 9. maija “svinību” sausā atlikuma iznākumiem ir “Attīstībai/Par!” vārdu nesošā politiskā spēka patiesā nosaukuma izkristalizēšanās. Starp apzīmējumiem – gļēvuļu vai liekuļu partija – pārliecinoši uzvarējis pirmais.
Pārdaugava, 9. maijs. Jau ap pusdienas laiku kļuva acīmredzams, ka varas noteiktos ierobežojumus valsts struktūras izkontrolēt nevar ©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Vispirms precizēsim, ko nozīmē jēdziens - gļēvulība. Tā ir tāda rīcības stratēģija, kurā primāri tiek izvērtēti riski un, izejot no tiem, tiek pieņemts lēmums neko nedarīt, kaut pārējie apstākļi liek rīkoties. Teiksim, neaizstāvēt sievieti, jo uzbrucēji ir stiprāki un mani piekaus. Vai vēl “pārliecinošāk” - neaizrādīt huligāniem sabiedriskā vietā, jo “stāvu tiem šmurguļiem pāri” un neiešu taču ar tām “padibenēm” rokas smērēt. Respektīvi, gļēvulībai vienmēr ir labs, pašapziņu nomierinošs attaisnojums, kāpēc neesmu bijis pietiekami drosmīgs.

Tātad, kas notika 9. maijā, un kāpēc Iekšlietu ministriju pārvaldošo partiju “Attīstībai/Par!” var droši dēvēt par gļēvuļu partiju? Saeima bija noteikusi, ka 9. maijs šogad ir sēru diena, kurā tiek pieminēti Krievijas armijas uzbrukuma upuri Ukrainā. Tika aizliegti jebkādi pasākumi 200 metru attālumā no okupācijas karaspēku slavinošām vietām. Valsts drošības dienests oficiāli aicināja iedzīvotājus 9. maijā neapmeklēt Latvijas okupāciju slavinošus monumentus. Valsts policija brīdināja, ka “Krievijas bruņoto spēku īstenoto kara noziegumu attaisnošana un slavināšana netiks tolerēta”. 9. un 10. maijā (lai uguņošana nesāktos pēc pusnakts) tika aizliegta pirotehnikas izmantošana. Lai nevienam nerastos nekādi pārpratumi attiecībā uz varas attieksmi, pieminekļa pakājē tika izvietoti stendi ar Krievijas pastrādāto kara noziegumu fotogrāfijām.

Respektīvi, pozīcijas tika skaidri iezīmētas. Katrs, kurš ies pie pieminekļa, būs “Latvijas okupācijas” un “Krievijas bruņoto spēku īstenoto kara noziegumu” godinātājs. Policija brīdināja, ka šo “slavināšanu netolerēs”. Kas notika praksē? Vēl rīta pusē liels policistu skaits radīja iespaidu, ka viss notiek kā plānots, bet jau ap pusdienas laiku kļuva acīmredzams, ka varas noteiktos ierobežojumus valsts struktūras izkontrolēt nevar. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Ar to domājot nevis kaut kādas nekārtības, ar kurām kārtības sargi, jādomā, samērā viegli tiktu galā, bet gan daudz nopietnāku problēmu - varas autoritātes sabrukumu.

Nav valstij bīstamāka apdraudējuma ka autoritātes zaudēšana. Kad varas rīkojumus vienkārši ignorē. Kad par tiem smejas un neslēpti ņirgājas. Tas dod pašpārliecību likumu pārkāpējiem un neaizsargātības sajūtu tiem, kas uz šo varu paļaujas. Nevienam tu neesi vajadzīgs un grūtā brīdi uz mums neceri, šādā brīdī saka vara. Ja tā nespēj kontrolēt situāciju apstākļos, kad tās rokās ir visi varas resursi, un, izpatīkot “svinētājiem”, tā pārbīda tālāk no acīm kara noziegumu stendus, tad cik lielā mērā uz šo varu varēs paļauties kritiskākā brīdī?

Taču viena lieta ir policistu apmulsums uz vietas, bet jau pavisam cita tiesībsargājošo struktūru publiskā reakcija. Sistēmā valdošo gaisotni skaidri demonstrēja iekšlietu ministres padomniece Linda Curika. Jānorāda, ka, lai arī viņa neskaitās atbildīgā amatpersona, viņa nav ierindas “komunikāciju speciāliste”. Viņa ir labi pazīstama sabiedriskā darbiniece, feministe, atklāta lezbiete un dedzīga kreisi liberālās kustības aktīviste. Viņa lielā mērā iemieso tās idejas, uz kurām balstās “Attīstībai/Par!”.

Lūk, ko viņa raksta: “Ļoti saprotu dusmas un bezspēcības sajūtu. Bet tagad noteikti nav īstais brīdis iet uz Uzvaras parku ar mērķi kādu “pārmācīt”. Šādas provokācijas nepalīdz Ukrainai, bet apdraud jūs un liek Valsts policijai novērst uzmanību no tiem, kuru dēļ viņi tur atrodas.”

Teorētiski it kā pareizi vārdi: “nevajag provocēt”, “apdraud jūs”, “nav īstais brīdis”, “nepalīdz Ukrainai” un tamlīdzīgi. Taču kontekstā ar Ukrainas noziegumu stendu pārbīdīšanu tālāk no acīm tas viss iegūst jau gluži citu nokrāsu, uz ko norāda cita sabiedriskā aktīviste Inese Ejugbo: “Kas ir šis? Vai šis tiešām ir “izdabāsim par katru cenu”, ka tik neradām nepatīkamas izjūtas okupantiem, ka tik nesadusmojam orkus? Kaut kāda klaunāde! Kura ģēnija galvā šis dzima? Mugurkaula un vēlmes iestāties par Ukrainu vienkārši nav. Biju labākās domās par Mārtiņu Staķi un Mariju Golubevu.”

Savējos aizstāvēt metās Saeimas deputāte no tās pašas partijas Krista Baumane: “Inese, kā es sapratu, stendi uz laiku pārvietoti, lai tos pasargātu no iespējama vandalisma un provokācijām, ko varētu veikt ziedu nolicēji. Nav runa par izdabāšanu, galvenais - drošība un risku mazināšana.”

Tā pati attaisnošanās ar vārdiem - drošība, provocēšana, risku mazināšana un tā tālāk. Var redzēt, ka šie cilvēki vispār nesaprot, par ko ir runa un par ko sabiedrībā sašutums. Tas, ka vislabākā palīdzība Ukrainai un sev pašiem ir tieši neļaušana kara un naida kurinātājiem justies ērti, pat neienāk prātā. Galvenais neprovocēt. Izturēties klusi, bikli un nedarīt neko tādu, kas kādam varētu nepatikt.

Kauns, pazemojuma sajūta, gļēvums patiesi ir sociāli konstrukti, kuri tiek iemācīti, bet tajā paradigmā, kurā dzīvo Curika, Golubeva, Baumane & Co, tās ir nepazīstamas sajūtas. Ja jau neviens pie tā pieminekļa nekāvās, tātad viss kārtībā. Ko vēl jums vajag? Kā situāciju raksturoja policijas priekšnieks Armands Ruks: “Es personīgi policijas vakardienas darbu vērtēju ļoti labi. Pieturējāmies pie iepriekš rūpīgi sagatavotā drošības pasākumu plāna, un nekādas provokācijas netika pieļautas, momentā tika reaģēts uz visiem iespējamajiem pārkāpumiem.”

Tiesa, cik cilvēku tika aizturēts par neatļautu pirotehnikas izmantošanu 9. maija vakarā, viņš neminēja, kaut sociālie tīkli bija pilni ar attiecīgiem video. Par to, ka liela sabiedrības daļa šajā dienā jutās burtiski piesmieta, Rukam galva nesāp. Jo viņa politiskā aizmugure - gļēvuļu partija - no viņa prasa tieši to - gļēvulības demonstrāciju.

P. S. Vēl viens Ejugbo citāts: “Tā solidaritātes rādīšana ir nekas vairāk kā tukši saukļi un pozēšana instagrama bildītēm. Tajā brīdī, kad ir jārunā taisna valoda un jāparāda skaidra nostāja, tad sākas kaut kāda līferēšana un attaisnošanās ar drošības apsvērumiem un neprovocēšanu. Es atgādināšu - UKRAIŅI MIRST! Un skumjākais ir tas, ka šis ir tik skaidrs indikators tam, ka tur nevienam nepietiks drosmes to okupantu kauna stabu novākt vispār. Būs atkal visādas atrunas par drošību un neprovocēšanu, un tas farss turpināsies mūžīgi. Krievija varēs tikai iesmiet par latviešu nevarēšanu.”