Edgara Tavara un Armanda Krauzes ceļi šķiras. Pīlēna dēļ

Jāatzīst, ka Zaļo un zemnieku savienības faktiskā izjukšana bija visai negaidīta arī pašiem lietā iesaistītajiem. Zemsavieši to uztvēra kā zināmu nodevību no zaļo puses. Vēl nesen Jaunmoku pilī pie 16 gadus izturēta “Lagavulin” glāzēm kalām nākotnes plānus: kā, ar ko, kādā veidā atgriezīsimies zirga mugurā (valdošajā koalīcijā), bet tagad - še tev! Tavars aizskrējis pie Seska un Pīlēna. Nesmuki, draugs! No otras puses, ja uz politisko procesu paskatāmies mazliet attālinātāk, tad viss noticis diezgan likumsakarīgi.

Atrašanās opozīcijā jebkuram politiskajam spēkam nav viegla. It īpaši, ja šis spēks ir tendēts nevis uz to, lai tikai būtu uz politiskās skatuves un tur varētu uzstāties ar pašapmierinošām runām, bet gan orientēts uz praktisko darbu ar visām no tā izrietošajām lietām. Šādam spēkam atrašanās ilgstošā opozīcijā ir nopietns pārbaudījums. Turklāt pēdējo mēnešu notikumi liecināja, ka pastāv liela varbūtība, ka arī pēc 1. oktobra vēlēšanām nekādas principiālas izmaiņas Latvijas politiskās trupas vadošo lomu sadalījumā nav gaidāmas. Draud lomu bez teksta spēlēšana vēl arī nākamos četrus gadus. Tāpēc Tavara zaļo aizgājienam ir savs loģiskais pamats.

Lai saprastu šodien notiekošo, skaidri jāapzinās - kas notika vakar. Kāpēc ZZS, esot labās starta pozīcijās (premjera partija), 13. Saeimas vēlēšanās nostartēja salīdzinoši vāji? Kāpēc ZZS palika opozīcijā? Es tagad varētu tradicionāli uzskaitīt virkni faktoru, kuri katrs deva savu artavu neapmierinošajam rezultātam, taču tādā veidā nebūtu patiess pats pret sevi, jo konsekventi pieturos pie principa - iemesls vienmēr ir viens. Pārējie ir tikai iegansti.

Manuprāt, galvenais, tātad izšķirošais faktors bija ieilgušais ZZS līderu trūkums. Bez spilgta līdera neviena partija nevar uzvarēt. Kādreiz ZZS izlīdzējās, uz vēlēšanām līderi piesaistot, kā tagad teiktu, autsorsingā. Piepirka no malas. Es domāju, no partijas “Latvijai un Ventspilij” “aizņemoties” tās redzamāko figūru - Aivaru Lembergu. Taču daudzkārt izmantots triks - par premjera kandidātu izvirzīt cilvēku, par kuru jau iepriekš zināms, ka premjers viņš nebūs, - no vairākkārtējas lietošanas zaudēja efektu.

Uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām ZZS gāja jau ar esošu Ministru prezidentu - Māri Kučinski, lai gan nomināli arī viņš bija no malas “piepirkts” premjers. Taču pat šis faktors nepalīdzēja. Nav noslēpums, ka premjeru jautājums ir bijusi ZZS hroniska problēma, jo arī iepriekšējais ZZS līderis - Augusts Brigmanis - par premjera amata kandidātu nekad nav ticis izvirzīts.

2019. gada aprīlī Jelgavas pilī notika Zemnieku savienības kongress. Tas notika pēc smagās sakāves rudenī notikušajās vēlēšanās, un teorētiski tajā bija jāizvērtē pieļautās kļūdas. Kongresu vēroju klātienē un varēju izjust tur esošo atmosfēru. Reportāžai no kongresa liku virsrakstu “Par zīli rokā vai medni kokā?”, un tās galvenais vēstījums bija - kongresa vairākums izvēlējās neko nemainīt. Samierināties ar “zīli rokā” šajā kontekstā nozīmēja partijas priekšgalā izvirzīt Armandu Krauzi, kurš “varbūt kalnus negāzīs, bet arī podus netaisīs”.

Par pašu Krauzi nevaru teikt neviena slikta vārda, taču jau tobrīd bija skaidrs, ka viņš premjera amata kandidāta statusam nav īsti piemērots. Viņš kā profesionāls bitenieks varētu būt labs VARAM vai zemkopības ministrs, taču kā saraksta vilcējam viņam nedaudz pietrūkst spožuma. Kopš tā laika nekas daudz nav mainījies.

Jau pērnruden pieredzējušais Brigmanis intervijā “Neatkarīgajai” solīja, ka tuvāko mēnešu laikā ZZS izvirzīs premjera kandidātu. Tas būšot spēlētājs, kurš gada laikā līdz vēlēšanām varēs sevi pozicionēt kā nopietnu kandidātu. Taču laiks gāja, bet nekāds kandidāts izvirzīts netika. Vēl vairāk, nebija publiski pat nosaukti kandidāti uz kandidāta lomu.

Tagad, kad līdz vēlēšanām ir palikuši nepilni pieci mēneši, Zemnieku savienības premjera kandidāts joprojām nav nosaukts. Savukārt “Pīlēna saraksts” par savu premjera kandidātu izvirzījis Kučinski. Pēdējā attiecības ar Lembergu nav vienkāršas, kas arī nospēlēja savu lomu ZZS sairumā. Neieslīgsim abu šo personu zemapziņas dzīļu analīzēs. Balstīsimies tikai uz publiski pateikto.

Lembergs par 13. Saeimas vēlēšanu vājajiem ZZS rezultātiem lielā mērā vainoja tieši Kučinski, kurš, būdams premjers, esot īstenojis nekonsekventu politiku, veicis līdz galam nepārdomātas reformas un neesot pietiekami iesaistījies priekšvēlēšanu kampaņā. Respektīvi, viņam kā līderim būtu bijis jābūt galvenajam vilcējam, bet viņš tāds neesot bijis. Savukārt Kučinskis uzskata, ka ZZS tika atstāta opozīcijā tieši Lemberga dēļ. Tāpēc no viņa jānorobežojas.

No politiskās loģikas viedokļa var saprast gan vienu, gan otru. Nav īsti saprotams, kāpēc par premjera kandidātu jāvirza tas pats politiķis, kurš iepriekšējās vēlēšanās bijis labākajās iespējamās pozīcijās - jau ieņēmis valdības vadītāja posteni -, bet zaudējis. Iemesls šādai virzīšanai acīmredzot ir viens - cita labāka nav.

Tāpat nav noliedzams, ka Lembergs publiskā telpā ir ilgstoši demonizēts un tas nav palicis bez sekām. Tiesa, arī pats Lembergs nav bez grēka un nekādā gadījumā nav no tiem, kurš pirms katra vārda pateikšanas to desmit reizes mutē apviļā, lai tas būtu pēc iespējas apaļāks un kādu neaizskarošāks. Līdz ar to daļas sabiedrības noraidošā attieksme pret viņu ir saprotama.

Šobrīd vairs nav ko lieki spriedelēt par to, vai varēja novērst ZZS šķelšanos. Abām pusēm jādomā par tālāko. Savstarpēja plēšanās un vienam otra apkarošana diez vai ir konstruktīvākais tālāko attiecību modelis. “Pīlēna saraksts” savu autonomo peldējumu ar Kučinski uz komandtiltiņa ir uzsācis. Tagad kārta zemniekiem. Krauze jau izteicies, ka zaļo aiziešana viņu nebaidot. Pat būšot vieglāk veidot homogēnus deputātu kandidātu sarakstus. Lai veicas! Tikai nevajadzētu pārāk ilgi kavēties ar premjera kandidāta izvirzīšanu. Vēlētāji šādu vilcināšanos var nesaprast.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā