Emanuela Makrona kļūda, kura ir lielāka kā noziegums

Šonedēļ, jau kā oficiāli apstiprināts jaunievēlētais Francijas prezidents, Makrons Eiropas parlamentā rīkoja tikšanos ar žurnālistiem, kuras laikā ieskicēja savu pēckara Eiropas redzējumu. Šajā Makrona Eiropā būšot “jāatjauno spēku līdzsvars, un kopējiem spēkiem jānovērš vēlme atriebties un kādu pazemot”. Tieši šī “nepazemošanas” tēma caurvija visu viņa runu, un bija tās galvenais vēstījums. “Eiropai jāmācās no pagātnes kļūdām. Jābūt pārliecinātiem, ka ne viena no pusēm netiek pazemota vai izolēta, kā tas notika ar Vāciju 1918. gadā.”

Kaut pasaules mediji no šīs Makrona tikšanās kā galveno ziņu izvilka viņa divdomīgo izteikumu, ka līdz Ukrainas uzņemšanai ES vēl paiešot daudzi gadi, varbūt pat gadu desmiti, manuprāt, tieši tā Makrona doma, kurā viņš, velkot vēsturiskas paralēles, iezīmē pēckara Eiropas kārtību, bija pati svarīgākā. Kaut vai tāpēc, ka Ukrainas drīza uzņemšana vai neuzņemšana ES ir atsevišķs gadījums, bet pašreizējās situācijas salīdzināšana ar Pirmā pasaules kara laikiem ir fundamentāla kļūda, bet kā zinām no vēstures, kļūda politikā ir vairāk kā noziegums.

Par kādu kļūdu ir runa? Makrons, piesaucot 1918. gada Vāciju, nepārprotami norāda uz 1919. gadā noslēgto Versaļas miera līgumu, kura pārspīlēti smagie nosacījumi veicināja Hitlera nākšanu pie varas 1933. gadā. Makrons aicina mācīties no vēstures un nepieļaut tagad jau Krievijas pazemošanu, lai tur pie varas nākotnē nenonāktu jauns Hitlers.

Viss jau būtu it kā pareizi, ja vien ne kāda nianse. Krievijai nekāda jauna Hitlera nākšana pie varas nākotnē nedraud. Tur jau ir Hitlers pie varas. Nevis kaut kādā mītiskā nākotnē, bet gluži reālā tagadnē. Putina izskatā. Jau 22 gadus. Kāpēc runāt par nākotnes draudiem, ja tie jau piepildījušies? Turklāt piepildījušies ar pašu Rietumu gādību. Var pat teikt, ka Putins/Hitlers ir Makrona un viņa priekšteču/domubiedru izlolots.

Tāpēc situāciju jāsalīdzina nevis ar Pirmo pasaules karu, bet gan ar Otro pasaules karu. Ja ir vēlēšanās vilkt vēsturiskās paralēles, tad 1918./1919. gadi sasaucās ar 1989./1991. gadiem. Pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi Krievijā ar Vācijas divdesmitajiem. Savukārt šodiena atbilst nevis 1915. gadam, bet gan 1939. gadam. Par mūslaiku pēckara Eiropu jārunā kā par Eiropu pēc Trešā Reiha sagrāves 1945. gadā.

Tāpēc runāt par to, ka nedrīkst “pazemot” Putinu un Krieviju, nozīmē apmēram to pašu, ko, ja Šarls de Gols savulaik būtu teicis - nedrīkstam pazemot Hitleru un viņa vadīto Vāciju. Nevis rīkosim Nirnbergas tribunālu, bet gan kopā ar Hitleru celsim jauno, demokrātisko Vāciju. Murgs kaut kāds, bet to, Vācijas vietā liekot Krieviju, aci nepamirkšķinot stāsta Makrons.

Tāpēc Makronam un citiem paralēlā realitātē dzīvojošiem ik dienas jāatkārto: Vienīgais veids kā panākt, lai Eiropā iestātos stabils miers un ilgtspējīga attīstība, ir izravēt Krievijas impērisko resentimentu dziļi saknē pēc Vācijas pēckara parauga. Lai Krievija izbeigtu apdraudēt apkārtējo pasauli, un tās iedzīvotāji nebūtu gatavi slīgt mēslos līdz ausīm iedomātas “varenības” vārdā, nepieciešams veikt to pašu operāciju, kādu ar Vāciju pasaule veica pēc Otrā pasaules kara.

Skeptiķi var teikt, ka, ņemot vērā Krievijas kodolieroču arsenālu, tas nav iespējams. Ir iespējams, jo cita varianta nav. Impērisma džins nav dabūjams atpakaļ pudelē bez smagas militāras sagrāves. Vienīgi militārs zaudējums spēj nāciju izārstēt no tās impēriskās apmātības, kādu mēs redzējām 9. un 10. maijā tepat Rīgā, un kādu mēs redzam, ieskatoties Krievijas informatīvajā telpā.

Līdzšinējā Ukrainas kara gaita liecina, ka militāra Krievijas sakāve ir iespējama, jo, karam ievelkoties, tas var kļūt arvien nepopulārāks. Arī tāpēc, ka šis karš savā būtībā ir netaisns un noziedzīgs, bet šādi kari, ilgstoši paliekot bez uzmundrinošām uzvarām, kļūst vispirms nogurdinoši, bet pēc tam jau kaitinoši. Īpaši politiskās un militārās elites vidē. Līdz ar to būtiski palielinās iekšēja apvērsuma varbūtība, ar vainas uzkraušanu Putinam un izlīguma meklēšanu ar Rietumiem.

Tad, kad jaunā Krievijas vadība/elite būs gatava izlīgumam, tad prasībai pēc Krievijas demilitarizācijas un denuklearizācijas jābūt obligātai. Līdz ar to vienīgā reālistiskā, nevis iluzorā politika attiecībās ar Krieviju ir tā, kuru viskonsekventāk realizē Borisa Džonsona Lielbritānija, Polija un Lietuva. Nekāda izlīguma ar Putina/Hitlera režīmu. Tas jāpasaka skaidri un gaiši.

Jebkuri Makrona un citu Kremļa “noderīgo idiotu” spriedelējumi par mieru un spēku līdzsvaru Eiropā, saglabājoties Putina režīma leģitimitātei, ir noraidāmi bez apspriešanas. Tikai un vienīgi bezierunu kapitulācija. Tādam ir jābūt fināla mērķim. Nekādam citam. Jebkurš cits kara iznākums būtu vairāk kā noziegums. Tā būtu kļūda.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā