Timotijs Sneiders un Alvis Hermanis kļūdās. Rašisms nav fašisms

Pasaulē lielu rezonansi izraisīja Jeila universitātes profesora Timotija Sneidera raksts “Mums tas ir jāpasaka. Krievija ir fašistiska” ietekmīgajā “The New York Times”.
©Ekrānšāviņš no izdevuma “The New York Times” mājaslapas

Latvijā lielu popularitāti iemantoja slavenā režisora Alvja Hermaņa ieraksts “Facebook”, kuru viņš noslēdz vārdiem: “...būtu tikai godīgi arī mums un visai Rietumu pasaulei atzīt beidzot faktu: Krievija ir fašistiska valsts.”

Var saprast gan Jeila universitātes profesora, gan izslavētā režisora labos nodomus, bet neprecizitātes terminoloģijā bieži vien noved uz maldu ceļiem un pie gluži negaidītiem, nevēlamiem rezultātiem. Konkrētajā gadījumā, Putina režīmu nodēvējot par fašistisku, varbūt nekāds ļaunums netiek nodarīts, jo šāds salīdzinājums neapšaubāmi mazina Krievijas režīma pievilcību pasaules acīs, kas ir tikai apsveicami, taču tas var radīt negatīvas sekas pēckara pasaules kārtībā. Citiem vārdiem, ilgtermiņā.

Kāda ir galvenā putinisma jeb rašisma atšķirība no fašisma? Tā atšķirība, kura abas šīs ideoloģijas nostāda politiskā spektra gandrīz vai pretējās pusēs. Vispirms, lai nesajauktu galvu, jānodala fašisms no nacisma, kas, no vienas puses, neapšaubāmi ir fašisma paveids, taču, no otras, ar šaušalīgo holokausta traģēdiju aizved pa to ceļu, pa kuru racionāla, neaizspriedumaina analīze vairs nav iespējama.

Fašisms radās 20. gadsimta sākumā kā viena no modernisma versijām. Fašisms bija viens no tā laika modernisma lielās trijotnes - fašisms, liberālisms un komunisms. Fašisms bija revolucionāra ideoloģija, kuras mērķis bija izveidot jaunu antropoloģisko kārtību, radīt jauna tipa cilvēku. Pārcilvēku, kura darbība kalpo vienam, par viņu pašu augstākam mērķim. Tas, ka šis “augstais” mērķis praksē pārtapa par ārkārtīgi zemu, lai neteiktu - zemisku mērķi, jau ir cits stāsts, par kuru parunāsim nedaudz vēlāk.

Līdz pat Otrā pasaules kara sākumam un pat tā sākotnējā posmā daudzi Eiropā un ASV fašismu un tā paveidu nacismu uzskatīja par modernu, progresīvu kustību, iepretim tai politikai, kuru iemiesoja dažādi iesūnojuši “konservi” frakās un cilindros. Piemēram, tādi arhaiski atpakaļrāpuļi kā Vinstons Čērčils. Tas tikai no mūsdienu skatu punkta liekas jocīgi, ka Čērčils zaudēja vēlēšanās 1945. (!) gadā. Uzvaras gadā.

Hitlers Vācijā, Musolini Itālijā un viņu sekotāji citās valstīs pie varas nāca uz revolucionāru pārmaiņu, revolucionāra entuziasma viļņa, ar mērķi aizslaucīt vēstures mēslainē veco, iesūnojušo, gadsimtu aizspriedumos ieslīgušo Rietumu pasauli. Tā bija progresīvo jaunatni iedvesmojoša kustība. Fašisms pieprasa ārkārtīgi plašu sabiedrības masu iesaisti. Tās politizāciju un mobilizāciju. Fašistu un hitleriešu gājienos cilvēki netika sadzīti, vesti ar autobusiem un tiem nesolīja 300 rubļu par divu stundu stāvēšanu ar iedotu plakātu rokās, kā tas notiek Putina Krievijā.

Putinisms jeb rašisms no pasaules attīstības aspekta ir pilnīgi pretējs fašismam. Tas ir kontrrevolucionārs, strikti iestājas pret jebkādām sociālām reformām un sabiedrības mobilizāciju. Tas balstās nevis uz jaunatni, bet uz vakardienā iestrēgušajiem. Putinisma sociālais kurss ir vērsts uz sabiedrības depolitizāciju. Jūs tur nodarbojieties ar ko gribat, tikai nejaucieties politikā. Mēs jums maizi un izpriecas, jūs netraucējat mums valdīt, tāds ir putinisma sabiedriskais līgums.

Putinismā cilvēkam pēc iespējas mazāk jāinteresējas par politiku un jākoncentrējas uz savam personiskajām lietām. Tas ir pilnīgā pretrunā ar fašisma ideoloģiju, kura vērsta uz masu politisku aktivitāti un kopējās idejas prevalēšanu pār savu personīgo [sīko] interesīti. Savukārt putinismā sociālā aktivitāte un masu politizācija tiek uztverta kā nāvējošs drauds. Tieši bailes no paša tautas attur Krievijas režīmu izsludināt militāro mobilizāciju, lai lauztu Ukrainas kara gaitu sev labvēlīgā virzienā.

Var iebilst, ko tu tur skaldi matus, jo skaidrs, ka gan Sneiders, gan Hermanis, nosaucot Krieviju par fašistisku valsti, vairāk domāja nevis akadēmiskā aspektā, bet gan publicistiski emocionālā - Putins, tāpat kā Hitlers, ir absolūts ļaunums. Šādam redzējumam var tikai pievienoties, bet, kā jau sākumā minēju, fašisma, tāpat kā komunisma, ģenēze no “augstiem” mērķiem līdz zemiskiem noziegumiem ir ārkārtīgi labs piemērs, pie kā noved revolucionārs fanātisms.

Par komunistu zvērībām Krievijā pēc 1917. gada, par Ķīnas hunveibiniem, Polu Potu un citiem sirpjāmurotiem če gevarām, kuriem rokas līdz elkoņiem asinīs, it kā tiek runāts daudz un izsmeļoši, bet komunisma rēgs joprojām klīst pa pasauli, draudot ar jauniem līķu miljoniem. Šodienas Rietumos populārā “antifa” kustība, ja rūpīgāk ieskatāmies, ir tas pats fašisms, tikai ar nedaudz citiem, kreisākiem akcentiem.

Jā, šobrīd pasaules galvenais drauds ir galēji arhaiskais, dziļā pagātnē iestrēgušais Krievijas impērisms, kuram tieši tā sociālantropoloģiskās atpalicības dēļ beigu beigās ir jāzaudē. Taču jau tagad mums jādomā par to, kas būs pēc tam. Pēc kara.

Iekavās piebildīsim, ka, ja putinisms nezaudēs (pastāv arī tāda iespēja, ja Rietumi klausīs dažādiem kisindžeriem), tad pasaule palēnām ieslīgs tumšos viduslaikos. Apmēram kā Eiropa pēc Romas sabrukuma 5. gadsimtā. Tiem, kuri iedomājas, ka Roma sabruka vienā dienā vai vienā gadā un visi uz vietas šīs pārmaiņas uzreiz pamanīja, gribu atgādināt, ka Romas Senāts pārstāja darboties tikai 630. gadā. Kaut skaitās, ka (Rietum)Romas impērija beidza pastāvēt 476. gadā. Tas ir, pēc 154 gadiem.

Taču atgriezīsimies mūsdienās. Pēc Putina režīma kraha pasaules kārtība neizbēgami mainīsies. Kāda būs šī kārtība, pāragri runāt, tāpēc nezīlēsim kafijas biezumos, taču jau tagad ir piesardzīgi jāizturas pret mēģinājumiem pārbīdīt akcentus un ar vārdu “fašisms” apzīmēt kaut ko arhaisku un konservatīvu. Tas, ka Hitlers fašisma/nacisma vārdus ir uz mūžīgiem laikiem kompromitējis, vēl nenozīmē, ka šīs revolucionārās idejas būtu izzudušas. Tās ir tikai ieguvušas citus nosaukumus. Piemēram - antifašisma vārdu.

Atcerēsimies modernisma lielo trijotni. Fašisms ir sakompromitēts. Taču komunisms, par spīti vēl lielākam nogalināto skaitam, ir ne tikai zirgā, bet ar dažādiem “antifa” karogiem joprojām skaitās progresīvs un stilīgs. Tas ir, perspektīvs. Bet kā tad lielās trijotnes trešais “brālis” - liberālisms? Tas lēnām, bet nenovēršami saplūst ar komunismu, lai gan, ja vēl rūpīgāk iedziļināmies, tad nākas konstatēt - visi trīs brāļi pamazām kļūst neatšķirami.

Ja putinismu sauc, kā iesaka Sneiders un Hermanis, par fašismu, tad tā dvīņubrālis “antifa” pēckara pasaulē varēs mēģināt uzdoties par vienu no uzvarētājiem un turpinās indēt sabiedrību. Tāpat kā komunisms pēc Otrā pasaules kara. Tāpēc nākotnes vārdā visiem šiem 20. gadsimta “modernismiem” un viņu 21. gadsimta reinkarnācijām nedrīkst dot uzvarētāju laurus. Visus šos -ismus nekādā gadījumā nedrīkst pielaist pie pasaules attīstības vektora noteikšanas pēckara pasaulē.